Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

6.zīm.

kontūrām, kas attiecināmas uz Tālavas Burtnieku novadiem, atbilst Gaujas gultnes posmam starp Vijas un Jumaras ietekām, bet starp abām zemēm laiks nav paguvis iezi izdzēst robežas zīmi, kuru mūsdienu un sendienu kartes sakritibā var attiecināt uz Jumaras upi. Zimīgi, ka šāda robežzime, kas senatnē atdalījusi dažādu pasauļu zemes vienu no otras, kādreiz iekalta akmenī Juņiaras pietekas karstos, kur pie t.s. Cimpēnu pilskalna bijusi nocietināta upes pāreja. Tagad šo akmeni un zīmi var apskatīt iemūrētu Kocēnu pagasta Cimpenu māju kūts sienā. Cilvēces senraksta zīmju katalogos šai zīmei var atrast skaidrojumu ari saiknē ar gada dalījumu, jo laiku no telpas pasaules nojēgumos cilvēks sācis atdalīt relatīvi pavisam nesen. Pasaulīgo svētumu šķirtnēs šāda zīme atrasta Ziemeļvidzemē, visvairāk uz kādreizējām baltu un lībiešu zemju robežām, kur saskārušās pretēji sakārtotas pasaules. Bet tādas Aizgaujas zemju kolonizēšanas gaitā savstarpēji bija izveidojušās Idumejas, Imeras un Tālavas Burtnieku gala zemēs.

Zīmīgi, ka par Idumejas latgaļu kolonizēto teritoriju pieņemamā karte ir iezīmēta rūpīgi, ar iespējamiem attiecīga laika dalījumiem novados, pretstatā pavirši blakus iezīmēto zemju kontūrām. To var skaidrot kā norādi uz laicīgo jaunās pasaules dalījumu. Līdz ar to visā šo zīmju raksta pamatā var izlobīt galvenokārt norādes uz augstāk un sīkāk paskaidrotu Idumejas zemes pasaulīgo un laicīgo iedalījumu. Arī apaļo iedobi šādā zīmju skatījumā nevar pieņemt kā nejaušu parādību. Tamlīdzīgas upuriedobes akmeņos, kokos un upju vai gravu pakrastes iežu atsegumos ir fiksētas jau agrāk ari citās vietās Jāatceras etrusku un citu seno tautu zināmās tradīcijas, izveidojot pēc svētās kārtības tempļus, pilsētas vai citas vietas, kuras prasīja sakārtojuma vidū iekārtot upurbedri (saikni ar pazemi), kurā bija jāziedo graudus, un atnācēji bēra dzimto zemi, lai iekļautos jaunās vietas pasaulē. Līdzīgi ar upurēšanas rituāliem, labvēlīgus kontaktus ar pazemi, kurā bija jāsakņojas kādam no jauna radītam Pasaules kokam, centās iemantot arī vidzemnieku tālie senči. Mitoloģiskajam pazemes areālam šādos aktos ir bijusi galvenā loma. Iezī, zem Idumejas zīmējuma izdobtā, apaļā iedobe jaušami saistās ar upurēšanas rituālu, lai gūtu svētību visam, kas sakarā ar Idumejas zemi izteikts augstāk zīmju rakstā. Par to liecina tāda pati iedobe zem cita zīmju raksta šinī pašā iezī (7.zīm.). Šīs iedobes liecina, ka zīmju raksti virs tām saistīti ar ļoti nozīmīgiem svētumiem Idumejas latgaļu dzīvē. Bet kas gan tolaik varēja būt svarīgāks par savu sakārtotu pasauli un savu Dzīvības koku? Un vai no senlaikiem saglabātais un latviešu valodā lietotais vārds "nozīmīgs" neglabā atbalsis no laikiem, kad visu svarīgāko informāciju izteica ar svētajām zīmēm un zīmju rakstiem? Visas cilvēces pirmraksta zīmes bija

7.zīm.

saistītas tikai ar dievībām un svētumiem (Die heilige Urschriften - kā tās nosaucis H.Virts).

Zīmes Braslas krasta iezī grupējas galvenokā* ivās atsevišķās vietās, un tās ietver atšķirīgu informāciju. Tāpat k> ^.

Kas vēl lielākajā zīmju grupā liecina, ka mums ir darīšana ar sakarīgu un mērķtiecīgi izteiktu informāciju? Pēc tautas atmiņā saglabātām norādēm, raksti rakstīti pantos jeb stabiņos - no apakšas uz augšu, katru jaunu pantu sākot blakus, pa kreisi no iepriekšējā. Taču tas vēl prasa plašu atšifrēšanas darbu, lai aptvertu detalizēti un sīkumos visus "izteikumus" rakstā. Šoreiz svarīgi ir saskatit zimēs norādes, ka darīšana patiešām ir ar rakstu, kas saistīts ar Pasaules koka ēras uzskatiem par savu pasauli un cilvēku sūtību tajā. To ietērpt šādā zīmju rakstā ir varējis tikai ļoti labs šī pasaules uzskata un senbaltu svētās rakstības zinātājs. Braslas krasta iezī redzamās zīmes un no tām saliktie atsevišķie raksti prasa plašāku skaidrojumu, kas ietilptu atsevišķas grāmatas apmēros. Pagaidām galvenais ir saskatīt, ka šāds izpētes un skaidrošanas darbs ir nepieciešams. Tamdēļ aplūkosim vēl tikai atsevišķus Zīmju sakopojumus.

Raksta pamatdaļa kreisajā pusē beidzas ar tikpat savdabīgu zīmju un zīmējumu sakopojumu kā iepriekš apskatītā, kurā saskatāma saikne ar Aizgaujas latgaļu zemju tēritorijām. Arī šeit jaušami ideografiski "izteikumi" par kaut kādām norobežotām teritorijām (8.zīm.). Pirms galvenās, lielākās zīmju kopas, labajā pusē redzamas divas ļoti zīmīgas zīmes. Viena ir pasaules kalna ^trijstūris) un pajumes zīmes salikums, bet tai blakus ideografisks priestera attēls, kurš savukārt "pašreiz" ieņēmis Pasaules koka jeb radīšanas - svētīšanas pozu. Tātad pasaules kalnā priestera radīta pajume. Pasaules kalnu senajos novados un zemēs simbolizēja galvenais svētkalns, tāpēc piezemētā variantā var runāt par norādi, ka augstāk zīmēs seko informācija par pajumi, kuru izdalot no apkārtējā haosa, ir radījis jeb iesvētījis priesteris svētkalnā. Tik tiešām augstāk seko jau agrāk aplūkotās zīmes, kuras stāsta par jauna pasaules koka rašanos, atdaloties no kādas lielākas pajumei sakārtotas teritorijas. Tas ir kā vadmotīvs, kas aužas cauri visam zīmju rakstam, vienīgi papildinoties ar konkrētām norādēm par sakarībām starp dažādām vietām un norisēm.

Tālāk sekojošajās zīmēs, kas noslēdz visa raksta pamatdaļu, pirmo vietu ieņem noteiktas teritorijas apzīmējums ar neregulāru apli, kurš ietver sevī trīs sakārtotu vietu (novadu, zemju) apzīmējumus un divas dažādas robežu zīmes. Viss aplī ietvertais savienots ar sakrustotu, noslēgtu pasauli izsakošu, mitoloģisku koku zīmi jeb krustu. Tātad visā

šajā zīmju kopā runa ir par kādas noslēgtas teritorijas kā noteiktas pasaules robežām. Cilvēces pirmraksta zimju katalogos var atrast daudz ko radniecīgu. Salīdzinājumam der iepazīt dažus apzīmējumus tiem Dzīvības jeb Cilvēku kokiem, kas veido savas pasaules kā zināmas, norobežotas teritorijas reālā pasaulē (9.zīm.). Piemēram, Kalifornijas piekrastē Ziemeļamerikā kāda pasaules koka veidota teritorija attēlota ar ovāla laukuma kontūrām, kas līdzīgas Braslas iezī redzamajām (A). Zināma līdzība redzama arī ar seno islandiešu tādas pašas nozīmes rakstu zīmi (B). Līdzību pavairo papildus lietotā krusta zīme. Savukārt Brazīlijas piekrastē līdzīgas nozīmes rakstu zīmē (C), redzams simetrisks pasaules laukuma sadalījums, un krusta vietā šo laukumu kā pasauli skaidro blakus piezīmētais aplītis ar punktu vidū. Sakārtota vieta zem Saules. Tātad arī seno brazīliešu pasaule bijusi norobežota, sava Pasaules koka iezīmēta vieta zem Saules. Daudz kopēja ar sakārtotās Idumejas zemes zīmējumu ir rakstu zīmējumam, kāds ticis lietots senlaikos tagadējās Izraēlas teritorijā (D). Tas ietver visas tās pašas sastāvdaļas, kas ir redzamas sakārtotas noteiktas teritorijas zimējumā Braslas iezi. Ja idumieši Pasaules koku tradicionāli attēlojuši ar zināmu krusta zīmi, tad kādreizējie Izraēlas apdzīvotāji vairāk pieturējušies tiešam koka atveidam un novietojuši to nevis blakus, bet tieši apzīmētajā teritorijā. Bet kā vienā, tā otrā gadījumā, sakārtotu pasauli simbolizējošie, sadalītie laukumi ietverti noteiktu zemi apzīmējošās robežās. Labajā pusē redzama ar robežām un zemes sadalījumu savienota zīme, kas atgādina svastiku jeb kāškrustu. Ja šo zīmi pārāk latviski nesaista ar Laimas kultu, bet gan senākajos pamatos ar Saules gaitu, tad kļūst saprotama arī šī "kroplīgā svastika". Bez Saules taču nebūtu nevienas senās pasaules, kuru rītos un vakaros, ziemeļos, dienvidos, ziemā un vasarā sadala Saules gaita. Tā audzē arī cilvēku un visa dzīvā Dzīvības koku. Tieši tas ir izteikts šajā "kroplīgajā svastikā". Sanskrita "svasti" nozīmē labklājību, ari iztikšanu (normālu dzīvošanu), bet latviskajā zemkopja domāšanā, iztikšana jau nav dalāma no laimes. Vēsturiskās atmiņas zudumos kāškrustā pārdēvētais sensenais Saules gaitu apzīmējošais krusts spilgti sevi apliecina Pirenejos atrasto klinšu rakstu kādā ļoti izteiksmīgā zīmē (E). Tajā pasaule attēlota kontūrās, kas atgādina gan sveces liesmu, gan Dzīvības koku, gan šķēpa smaili, kam pamatā Saules gaitas zīme. Vienkāršāk un izteiksmīgāk zīmēs izteikt Saules un pasaules kopsakaru laikam gan vairs nevar. Zīmē redzamā uguns liesma it kā rodas no svastikas - Saules gaitas, tamdēļ šī krusta iedēvēšana arī par ugunskrustu, ir pamatota cēloņsakarību atziņās. Vismaz kopš neolīta cilvēka smadzenes nav kvalitatīvi un kvantitatīvi mainījušās, tamdēļ jāsecina, ka tēlainajā