Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

atkārtojas ar lielākām vai mazākām atstarpēm. Piemēram, no Trikātas Jēņu kalna uz ziemeļiem, aiz Gaujas jērcēniešos ir nākamais jēņu kalns pie bijušajām Kalnajēņu mājām. Šajās svētvietās iedomātais Pasaules koka stumbrs krustojās ar otru - Mātes, Dzīvības jeb Austras koku, kurš veidoja laicīgās ļaužu pasaulītes rītu un vakaru pusē. Vēl tagad netālu no Jērcēnu Jēņiem ir Austras mājas. Jēņu kalni tamdēļ uzskatāmi ari kā savdabīgi krustkalni. Šāds nosaukums no agrākiem gadsimtiem saglabājies vairākiem kalniem Vidzemē. Bet kāds tam sakars ar zīmēm iezi? Šim iezim vistuvākā un lielākā svētvieta ir Lielstraupes pagasta Jāņkalns, kura kultakmeņu atlikumi liecina par senām jēņu kalna funkcijām. Ziemeļu virzienā no šī Jāņkalna ir Jēņu mājas un kalns Rozulas pagastā, bet tālāk aiz tā, gandrīz tādā pašā attālumā, Augstrozes Krustkalns (2.zīm.) Jaunākos laikos gan šī kalna nosaukums tiek saistīts ar krustu, kas kādreiz uzlikts nesvētā vietā apbedītas jaunavas un viņas bērna kapam. Taču lielāku kalnu nosaukumi parasti ir senāki par viduslaiku notikumiem, un minēto apbedīšanu kalnā varēja izvēlēties sakarā ar vairs nesaprasto krusta piesaistījumu kalna nosaukumam. Augstrozes Krustkalna tiešā apkārtne, kurā netrūkst orientētu zīmju akmeņu, liecina par kādreiz nozīmīgu un lielu sakrālo centru šajā kalnā, no kura bijušas iezīmētas astoņu gada laiku jēnes. Tātad zīmes ierakstītas iezī relatīvi netālu no vietas, kur kādreiz krustojušies šajā apvidū ienākušo baltu mitoloģiskie koki. Skatoties no Jāņkalna, zīmju iezis ir tā dienvidu pusē, kur ir Pasaules koka "sakņu" daļa, kas piespiedusies lībiešu zemju robežai. Mitoloģiski un stratēģiski nozīmīga vieta, kas nevarēja izpalikt bez sakrāla iezīmējuma un nodrošinājuma. Arī bez tīri laicīgas informācijas. Ielūkosimies zīmju "jūklī" uzmanīgāk (l.zīm.). Šeit vairākkārt atkārtojas mums jau pazīstamas zīmes, par kurām tika runāts iepriekšējās nodaļās. Te ir gan mitoloģisko koku sakrustojuma ideografisks atveidojums, gan priesteru pasaules radīšanas (svētīšanas) atveidi, gan sakārtotas pasaules zīmes. Taču īpaši izceltas apmēros un ar iegrebuma pamatīgumu ir pajumes zīmes. Tās pašas, kas kā iedomāti sakrustoti cirvji vai zirgu galvas kādreiz tika liktas ēku jumtu galos. Bet pajumtes jēdziens ir plašāks par atsevišķas ēkas kā mitekļa jēdzienu. Ornamentālais pasaules radīšanas raksts, kas veidojas it kā no četrām "trijzaru dakšām", atveidojot gan sakrustotos mitoloģiskos kokus, gan priesterus, laukumu dažādu krāsu iezīmējumā veido ne tikai "dakšas", bet arī četras pajumes zīmes (sk.nod, "Pasauļu radīšana", l.zīm. 13). Baltu izkoptā ornamentālā zīmju raksta dažādu sakarību izteikšanas iespējas ir apbrīnojamas. Šī pati, jau pieminētā, pajumes zīme, kas dažādos stāvokļos un kombinācijās parādās gan zīmju iezī, gan tautisko rakstu klāstā vispār, pašos pamatos

1 ZĪMJU KLINTS

2 LIELSTRAUPES JĀŅKALNS

3 ROZULAS JĒŅU KALNS

4. AUGSTROZES KRUSTA KALNS

5. ZILAISKALNS

6. JAUN0URTNIEKU BAZNĪC KALNS

7 TRIKĀTAS 3ĒfNU KALNS

8 TRIKĀTAS KAPEŅKALNIŅŠ

9 3ĒRCĒNU SĒŅU KALNS

2 zīm

atvasināta no noteikta sakrustoto mitoloģisko koku atveida. Ja no šāda raksta paņemam tikai vienu koku (3.zīm.), tad iegūstam pajumes zīmi kā Pasaules koka galotnes daļu un ari tās apvērsto atveidu kā Pasaules koka sakņu daļu. Divas nedalāmas pasaules sastāvdaļas, kas kalpo par pajumi cilvēkiem. Savukārt abas pajumes zīmes sevī ietver vairākas citas zīmes. Piemēram, kvadrātus, kas simbolizē Sauli un sakārtotas vietas zem tās. Ari Saules gaitas lokus tās lēktos un rietos. Uz šādām pajumēm Pasaules kokā ari attiecas 3.zīmējumā parādītās iezī iegrebtās zīmes. Pēdējā gan saistīta ar priestera svētīšanas jeb pasaules radīšanas pozu, ar kādu priesteris attēlo pasaules kalnu un uz tā augošo Pasaules koku. Ap dažāda veida pajumes un priesteru zīmēm iezī grupējas visas pārējās zīmes, radot jaušamu mērķtiecību šķietamajā jūklī.

Raksti cimdos ir kādreiz tikuši ieadīti noteiktā secībā, un tādā pašā tie bijuši arī jālasa. No apakšas uz augšu, no labās uz kreiso pusi. Visiem cimdu rakstiem bijis informācijā ievadošs pamats. Zīmēm noklātā laukuma apakšējā labajā stūrī ir pajumes zīme, virs tās ir ideografisks zīmējums, kurā ietverti gan sakrustoti mitoloģiskie koki, gan sakārtotas telpas un cilvēku - koku zīmes. Senajā mākslā, no kuras attīstījās ideografiskā rakstība, stingri tika ievēroti pieņemtie pasaules uzbūves principi. Vidus, augša un apakša ir nemainīgi jēdzieni uz vertikālas virsmas. Horizintālā zīmējumā augša ir saistīta ar debesīm jeb ziemeļiem, apakša ar zemi un dienvidiem. Ari pa vertikāli dienvidi ir apakšā, bet ziemeļi augšā. Līdz ar to labā puse ir austrumi, bet kreisā - rietumi. Iezī attēlotajos saskrustotajos mitoloģiskajos kokos ir ievērots tāds pats debespušu virziens. Horizontālā koka rietumu galā ir redzama sakārtotas telpas zīme - neveikli zīmēts rombs ar punktu vidū (4.zīm. A). Vertikālais koks, nepārprotami, šeit ir domāts Pasaules koks, kurš "aug" no dienvidiem uz ziemeļiem. Tātad to krustojošais ir Dzīvības jeb Cilvēku (ari Austras) koks, kam galotne austrumos - labajā pusē, bet saknes rietumos - kreisajā pusē. Šinī gadījumā tur atveidota sakārtota telpa, no kuras pret ziemeļiem (uz augšu) tiecas cilvēka atveids, kurš var būt domāts kā priesteris, kas rada jaunu ļaužu pasauli. Zīmējumā sakrustoto koku ideografiskie attēli attiecas uz kādu vispārinātu pasaules jēdzienu. Tātad viss zīmējums kopumā vēsta par pasauli jeb zemi, kurā no Pasaules koka celma uz rietumiem izaugusi ļaužu atvase, kas savā laicīgajā dzīvošanas kokā rietumos sakņojas jaunā iesvētītā zemē un aug kā patstāvīgs koks pret ziemeļiem.

Dabīgi, var šaubīties par šādu zīmējuma tulkojumu, ja neielūkojas cilvēces ideografiskā raksta zīmju katalogos. Par jaunu cilšu rašanos, atdaloties jaunās atvasēs no kāda senāka ciltskoka, vēsta rakstu zīmes, kas kādreiz tikušas lietotas ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā

(4.zīm.B). Šeit nepārprotami atveidots cilvēks, no kura rokas izaug jauns cilvēks, kurš pacēlis pret debesīm koka atveidu. Doma ļoti radniecīga. Lādzīgs izteikums redzams arī seno skandināvu (Zviedrija) zīmju rakstos

(C) . Cilvēku atzelšana Pasaules kalnā no lielākām kopienām mazākās jaunai izaugsmei, redzama arī Spānijas seno apdzīvotāju rakstu zīmēs

(D) . Cilvēki arī Ziemeļamerikā senlaikos, līdzīgi senajiem vidzemniekiem, ir radījuši savu mītu par "lielo liepu", kas augusi Pasaules kalna virsotnē (E), un kuras izsētā jaunaudze pamazām izplatījusies šī kalna nogāzēs. Savukārt Dienvidamerikā Brazīlijas piekrastē jaunu ļaužu pasauļu izveidošanās lielajā Pasaules kokā atveidota citā rakstības manierē (F), kurai izdomā atrodama līdzība ar Sardīnijā kādreiz lietoto zīmju "noformējumu" (G, H). Par to, ka cilšu un to apdzīvoto teritoriju izaugsme, atdaloties jauniem atzariem, bijusi ļoti svēta lieta, liecina ari Rietumsibīrijā lietotie raksti (I). Kāpēc lai balti, šinī gadījumā Vidzemes latgaļi, būtu izņēmums? Latviešu valodā joprojām saglabātie vārdi "novads" un "atzele" sakņojas jēdzienos, kas izteikti gan šeit parādītajās, gan ari vēl daudzās citās tamlīdzīgās zīmēs, ar kurām aizpildīti cilvēces senraksta katalogi.

Ieskatoties zīmju ieža ģeogrāfiskās atrašanās vietas situācijas plānā (2.zīm.), redzams, ka blakus lielajai teiku liepai, kas senajā Tālavas zemē esot augusi līdz debesīm un Pasaules kokam, kura stumbrs audzis pret ziemeļiem, cauri Mārsnēniem, Trikātai un Jērcēniem, Gaujas labajā krastā ārpus Tālavas zemes kādreiz sācis augt jauns Pasaules koks kā atzele no tālaviešu lielā Pasaules koka. Zimju raksts iezī ir tuvu šī jaunā koka sakņu sakrālajam centram, no kura sākta savas pasaules radīšana. Līdzšinējie vēstures uzziņas avoti liecina, ka Tālavas latgaļi no saviem agrāk apgūtajiem apvidiem Vidzemes Vidienē, tās ziemeļu daļā, visai intensīvi sākuši novadīties atzeļu zemēs austrumu un rietumu virzienā. Uz to nenoliedzami visvairāk ir rosinājusi saskare ar igauņiem un pieaugošais viņu pretspiediens. Ja austrumos aiz Gaujas visai agri un plaši no Tālavas atzēlusi Livonijas hronikā minētā Atzele, tad novadīšanās Aizgaujas zemēs noritējusi lēnāk un teritoriāli mazākos apmēros. Acīmredzot šīs zemes bijušas vairāk apdzīvotas no dažādām somugru ciltīm, kas apgrūtinājušas latgaļiem savu pasauļu radīšanu pēc viņu sensenās svētās kārtības. īpaši tas sakāms par to Vidzemes teritoriju, kura no Livonijas hronikas un vēstures mācības grāmatām pazīstama kā Idumeja. Šis nosaukums ir lībisks. "Idu" igauniski nozīmē - austrumi. Tātad latgaļu iespiešanās šeit notikusi lībiešu Austrumzemē (maa = zeme). Kā redzams jau no nedaudzajiem senrakstu piemēriem, Pasaules koka ēru pārdzīvojušas visas attīstītākās mūsu planētas sentautas. Arī lībieši. "Idu" vārda atkārtošanās vietu nosaukumos lībiešu kādreizējās zemēs, un šo vietu izvietojums, vadoties pēc lībiešu svētvietām, liecina, ka arī lībiešiem bijuši savi mitoloģiski orientēti areāli. Tādēļ ir pieļaujama varbūtība, ka notika ne tikai dažādu, etniski atšķirīgu, tautu saskare, bet arī pilnīgi pretēju savu pasauļu izkārtojuma sadursme. Tālavas latgaļu Cilvēku jeb Dzīvības koks rietumu areālā ar savām saknēm nomāca tāda paša lībiešu koka galotni viņu austrumu jeb debesu areālā. Reliģiskā jomā notika ilgstoša zemes un debesu cīņa, kas nevarēja palikt bez pēdām šī apvidus lībiešu un latgaļu savu pasauļu izkārtojumu sakrālajos centros. Tādas pēdas patiešām ir saglabājušās. Senā Idumejas zeme ir ļoti bagāta ar pamatīgi un īpaši zīmīgi iekārtotām svētvietām, kuru autori nenoliedzami bijuši latgaļi. Dabīgi, ka ienācējiem vajadzēja pārspēt vietējo iedibināto svēto kārtību ar savu pasaules redzējumu. Savā ticībā, un domājams, arī skaitliskajā ziņā spēcīgākajiem latgaļiem panākumi neizpalika. Pienāca brīdis, kad Idumeju varēja uzskatīt par pakļautu baltu senajai pasaules kārtībai un priesteriem. Bija iezīmējušies jauni novadi un robežas ar lībiešiem. Arī ar Aizgaujā apgūto teritoriju, kuru starp Gauju un Burtnieku ezeru, mazāk apdzīvotos lielmežu un purvu apvidos apguva citi latgaļi, sakņojot tur tā mitoloģiskā koka saknes, kurš krusto Tālavas lielo Pasaules koku Jērcēnu Jēņu kalnā (2.zīm.,). Vadoties no mitoloģiskā pasauļu izkārtojuma un pēc Vidzemes kartes, ir redzams, ka viena no robežjoslām starp augšas un apakšas areāliem lielajā Tālavas Pasaules kokā, turpinoties uz rietumiem Aizgaujā, ir skārusi Jumaras upi. Tās krastos ir meklējama Livonijas hronikā daudzkārt pieminētā Imeras latgaļu zeme, kas mitoloģiski bija atdalīta no Idumejas latgaļiem, kuri bija apmetušies lejāk", mitoloģiskās pazemes areālā. Vēsturiski jaunā situācijā, kad gar Braslas upes kreiso krastu bija izaudzēts patstāvīgs atzeles Pasaules koks, imerieši savu pasaules sakārtošanu bija saistījuši ar Zilo kalnu. Veidojās vēl vienas pasaules koks. Tas nevarēja neradīt zināmas neskaidrības pasaulīgās varas dalīšanā jaunajās Aizgaujas zemēs. Ar saviem Pasaules kokiem Idumejas un Imeras latgaļi bija atdalījušies no piederības lielajam Tālavas kokam. Vai šo latgaļu novadi apvienojušies vienā jaunā zemē, vai arī dalījušies divās atsevišķās zemēs, par to līdzšinējais vēstures uzziņas materiāls nesniedz noteiktas ziņas. Bet varbūt zināmu informāciju par to glabā zīmju raksti Braslas karsta iezī? Zīmju noklātā laukuma apakšējā daļā, ko var pieņemt par zīmēs izteiktās informācijas pamatu, tāpat kā cimdu rakstos, pašā zemākajā daļā un, apmēram, pret laukuma vidu, ir ļoti savdabīga zīmju grupa, kurā uzmanību saista dīvaini zīmējumi (5.zīm.). Noteiktās kontūrās rūpīgi zīmētais laukumiņš, kas sadalīts sīkākās dažāda lieluma un apveida daļās, asociējas ar kādas teritorijas karti. Vadoties no cimdu rakstu lasīšanas secības, šī dīvainā zīmējuma jēga saistāma ar zirni, kas iegrebta zem tā pašos pamatos. Tā ir pajumes zīme, kas mītņu nojēgumos attiecināma ne tikai uz ēkām, bet arī uz mītnei izraudzītu teritoriju. Senākā sapratnē visas senās saimju sētas, novadi un zemes bija attiecīgu ļaužu kopienu pajumes. Sī vārda izcelsme gan nav saistāma ar jumtu, bet gan ar Jumi, kura senākā misija ne tikai baltu zemēs vien, ir bijusi saistīta ar cilvēku un mājlopu vairošanu, arī pārtiku arvien jaunās zemēs zem Saules. Sajā sakarībā par fantastiskiem vēl arvien uzskatītos senvalodu pētnieka Voldemāra Leiša darbus būtu jāsāk lasīt bez zinātniskām emocijām. Un kāpēc gan sava laika kartes jeb pajumes zīmējuma saskatīšana kādā zīmju rakstā arī būtu jānoceno kā fantāzijas auglis? Svētvietu savstarpējs orientējums lielos attālumos, tāpat to sakārtojums saistībā ar mitoloģisko pasaules koku, liecina par izkoptu orientēšanās spēju plašās teritorijās, zinot šo teritoriju apveidus un dažādu objektu atrašanās vietas. Primitīvas kartes cilvēki zīmējuši jau ilgi pirms mūsu ēras sākuma, bet zīmju vecums iezī skaitāms tikai gadsimtos. Aprakstītais iezis gan atrodas uz senās Idumejas dienvidu robežas, faktiski pat Braslas labajā krastā, bet tas nebūt neizslēdz raksta sakaru ar šo zemi. Pēc Latvijas brīvvalsts laikā izdotajām P.Mantnieka kartēm, kā arī vadoties no vietvārdiem un arheoloģiskā materiāla, iespējams aptuveni uzzīmēt Idumejas kontūras, tāpat teritoriju, kuru pakļāvuši sev Imeras un Burtnieku novados ienākušie latgaļi. Kontūru līdzība ar to, kas zīmēts Braslas iezī, ir pārsteidzoši sakritīga (6.zīm.). Un vēl kas. Kontūru salīdzinājumā ir atstātas arī "sakrustotās "dakšas", kas redzamas virs pajumes zīmējuma. No iepriekšējiem ieskatiem latviešu tautisko rakstu noslēpumos der atcerēties, ka šādas "dakšas" senatnē saistījās ar pajumes (pasaules) radīšanu (sk. nod. "Pasauļu radīšana", 2.zīm.I3). Tās ideografiski attēlo priesterus Pasaules koku atdarinošā pozā, svētījot jeb radot pajumi zem Saules. Virzieni, kādos norāda šīs zīmes, sakrīt ar virzieņiem kartē, kādos aug Pasaules koki, un kādos dzen saknes tos krustojošie koki. Sinī gadījumā pēc mūslaiku kartes un tās, kas iegrebta iezī, virzieni iezīmēti precīzi uz nosacītajiem ziemeļiem un rietumiem. Sakritība ar mūsdienu kartēs iezīmētām kādreizējām latgaļu zemju kontūrām attiecināma arī uz Tālavas Burtnieku novadiem. Blakus senajai kartei iezī iezīmētas vēl citas kontūras, kuras, nesaistot ar kādas zemes kontūrām, būtībā neizsaka neko. Taču uz tām attiecas tā pati pajumes zīme, kas redzama zīmju raksta pašos pamatos, un kas skaidro, ka virs tās zīmētais saistīts ar pajumi. Un vai šī vizuāli izteiktā saikne nav pārāk sakritīga ar zemju apveidiem Gaujas labajā krastā? Laika zoba izdrupinātā liektā līnija, kura iezīmēta zem