Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Bet ne jau Jēņu kalnā vien, arī senāko cimdu rakstu "bibliotēkā" atrodami visdažādākie seno svētkalnu "apraksti". Piemēram, kādā rucaviešu svēti glabātā cimdu rakstā (3.att.) redzams svētkalns un tā sakrālā struktūra kulta vietu iezīmējumos starp uzlēcošas un rietošas Saules zīmēm abpus kalna virsotnei. Ir redzams trejādais mitoloģiskais pasaules dalījums pa vertikāli, kā arī horizontālais visa dalījums debesu un zemes sfērās ar zīmi, kas faktiski ir svastikas tā daļa (kāši), kura izsaka Saules gaitu augšup un lejup. Cimda pamatrakstā svētkalna zīmei seko zīme, kas redzama 4.zīmējuma augšdaļā. Senajā zīmju rakstā lietas apzīmējums parasti mijas ar darbības vai šīs lietas būtības sīkāku apzīmējumu. Ari lietas būtības pasaulīgais un laicīgais skaidrojums. Šoreiz zīmju raksti cimdā attēlo svētkalna pasaulīgos un

3.zīm.

4.zīm

laicīgos uzdevumus. Zīmējuma apakšējā daļā, kas atbilst cimda aproces daļas fragmentam, tātad pamatrakstam, redzams Pasaules koks (labajā pusē) un tam blakus zīmju salikums, kas izsaka darbību, kurai sakars ar Sauli un noteiktu vietu zem tās. Seit ar melnajām rūtiņām atveidota Saule, tās augšup un lejup gaita, kā arī tās saulgriežu momenti trijos punktos vidū pa vertikāli. Melnie kvardrātiņi apzīmē kādu noteiktu no pirmatnības haosa izdalītu, sakārtotu pasauli (zemi, novadu) gaišajā un tumšajā gada pusē, kas saistīta ar šo Saules augšup - lejup gaitu. Te jāatgādina, ka daudzos zīmju rakstos sakārtotu telpu apzīmē aplītis vai kvadrāts. Baltie laukumiņi starp abām minētajām zīmēm, savukārt veido četras saulgriežu zīmes, kas norāda Saules gaitas virzienu pēc saulgriežiem pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā. Abas zīmes kopumā stāsta par laicīgām lietām, par Saules gaitas nepieciešamo svētību Pasaules kokam. Par to liecina jau cimdu raksta pašā pamatā (apakšā) redzamā dienu un nakšu mijas josliņa, gan ari pirmajā Pasaules koka zīmē kopā sapludinātās baltās rītu un vakaru saules, gan atkārtots Saules zīmju novietojums abpus Pasaules kokam. Tātad, kopumā cimdā rakstīts par dzīvošanai tik vajadzīgo rotāšanos Pasaules kokā, lai mūžam atjaunotos gada ciklos sava pasaule ar pārticību. Tāpēc svētkalnā jāpilda svēti pienākumi, par kuriem stāstīts raksta zīmēs. Šādi raksti cimdos varēja būt kādreiz veltīti vienīgi priesteriem. Svētākais, krāšņākais un dzīvošanas gudrībām veltītais, cimdu izrakstīšanas tradīcijās saglabāts visilgāk. Vēl līdz laikiem, kad Jēņu kalni jau pilnībā pārklāti ar aizmirstību un brikšņiem.

©

Savas dzīvestelpas izdalīšanu no apkārtējās pirmatnības jeb mitoloģiskā haosa, to sakrāli sakārtojot un iezīmējot, senatnē pielietojuši ne tikai balti. Šāda ieraža raksturīga arī gan etniskiem, gan Mezopotāmijas un Mazāzijas iedzīvotājiem, un transformētā veidā iegājusi arī romiešu tradīcijās. Etruski sakārtotu telpu saukuši par "templum", un tā galvenokārt iemiesojusies templī vai pilsētā. Telpu sakārtojis priesteris, kurš pusdienas laikā nostājies ar seju pret ziemeļiem, kur atradies galvenais debesu dievs Tins (kas ari dienas nosaukums) un sadalījis telpu 4, 8, vai 16 daļās. Šādi tikušas veidotas visas etrusku pilsētas, robežas iezīmētas ar arklā iejūgtu vērsi (arī Tinu), kurš vests apkārt pilsētas centram no kreisās uz labo pusi, un izartā vaga pieņemta par robežu. Vagu arot, neskartas palikušas vietas, kur paredzēti pilsētas vārti. Centrā vēlāk izrakta upurbedre, kurā atnācēji iebēruši dzimto zemi un ziedojuši graudus, lai iekļautos pilsētas kosmosā. Tās sasaucas ar senbaltu tempļu - svētkalnu sakārtojumu un dalījumu, kas saistīts ar 8 gadalaikiem. Upurbedre svētkalnos kā sakārtots savu pasauļu centrs, ir saglabājusies vēl daudzviet. īpaši te jāpiemin bedres Vijciema Bitarīnkalnā un svētvietā pie Vaidavas ezera. Senajos dažādu tautu zīmju rakstos zināmi divi galvenie sakārtotas telpas apzīmējumi - aplis un četrstūris. Tie neattiecas tikai uz pilsētām vai tempļiem. Aplis vai kvadrāts ar punktu vidū ir plaši izplatīts senbaltu zīmju rakstos. Vidzemnieku senči sevišķi bijuši iecienījuši kvadrātu vai rombu. Cetrstūrveida struktūra itin viegli atvietojas ar apļveida struktūru. Mūsu tautisko rakstu skaidrojumos nereti kvadrātiņi ar punktu vidū tiek tulkoti kā Saules zīmes, taču tie attiecināmi tikai uz sakārtotu telpu "zem Saules", uz noteiktu pasauli. Tādi varēja būt ne tikai novadi un zemes, bet arī pilis un senpilsētas. 1.zīmējumā redzama tautisko rakstu zīme, kas atveido sakārtotas pasaules (zemes) divas daļas, kas saistītas ar mitoloģiskā Pasaules koka sakņu un galotnes daļu, un, kas aug no dienvidiem pret ziemeļiem. Katrai no šīm daļām ir iezīmēts savs centrs. Tie var būt kā senču tempļi - svētkalni, tā arī mitoloģisko areālu tīri pasaulīgi kultūras centri vai pasaules daļas. Protams, kā visas zīmes, tā izsaka pasaules dalījuma principus, kas dabā praktiski realizējami nosacīti, pie kam tajā nav ietverts pasaules laicīgais dalījums pēc tā "koka", kurā ik ntiņu Saule lec. Laicīgi un pasaulīgi

zim.

2.7im.

sakārtotas telpas apzīmējuma viens no paveidiem zīmju rakstos redzams

2. zīmējumā. Pilnīgs kādas savas pasaules sakārtojums ietver pasaulīgās un laicīgās "augšas" ziemeļos un austrumos, kā arī attiecīgās "apakšas" dienvidos un rietumos, kur katrā no šīm pasaules daļām ir savs sakārtojumu nosakošs centrs. Uz sakārtotas telpas fona, kas izteikts ar astoņu virzienu un astoņu laiku iezīmējumu, koncentriskie kvadrātiņi visos četros "galotņu un sakņu virzienos", tāpat kā daudzu citu tautu zīmju rakstos, var apzīmēt vienīgi mazākus, nozīmīgus sakārtojumus - pilis, pilsētas, tempļus (svētkalnus). Šodienīgi pieņemtā Ausekļa zīme vidū, ari paskaidro, ka šis raksts izsaka sakārtojuma principus kādai noteiktai zemei kā nedalāmai vienībai. Filozofiski šādu rakstu var pieņemt par "molekulas" formulu, kas ir pamatā seno baltu cilšu savas laiktelpas apguves struktūrai. Izplatoties plašākās teritorijās, visos četros virzienos šādas "molekulas" ir jāsāk veidot blakus, izejot no jebkuriem diviem piļu vai svētkalnu pāriem.

3. zīmējumā redzams raksts, kas šādā "molekulā" parāda četras tās daļas kā noteiktus laicīgus un pasaulīgus valdījumus, kas saturēti kopā ar sakrustotajiem pasaules kokiem, kurus var pieņemt ari šinī gadījumā kā Māras krustu. Šeit var runāt par zemes četriem pilsnovadiem, kas savstarpēji saistīti nedalāmā vienībā. Šajā rakstā izteikts to pakārtojums svētkalniem, kas sakrāli tos apvieno laicīgumā un pasaulīgumā. Ģeometriskās figūras vispilnīgāk izsaka kādu noteiktu sakārtojumu, kas ir pretstatā nenoteiktībai un haosam. Tās ir visnoderīgākās baltu pasaules uzskata izteikšanai, kas balstīts uz priekšstatiem par sakārtotām ļaužu pasaulēm nesakārtotajā vides pirmatnībā. Arī uz sakārtoto kosmosu, nesakārtotā pirmatnības haosā. Nekas taču nevar būt sakārtotāks par punktu un taisni, un ne ar ko citu nevar tā sakārtot kādu platību, kā vien ar izraudzītiem punktiem un starp tiem novilktām taisnēm. Šī patiesība kā svētums uzturēta gadu tūkstošos mūsu senču zīmju rakstībā, un tai piešķirts sakrāls spēks. Nemainoties reliģiskajiem uzskatiem, nevarēja mainīties ari svētā rakstība. Tā kā balti bija izteikti zemkopji, kas viņus laikā un telpā cieši saistīja ar saviem novadiem un zemēm, kā arī ar pakāpenisku jaunu zemju apguvi, kas nespieda kultūru koncentrēt pilsētās, izmaiņas dzīvesveidā un ar to saistītajā reliģijā, kā ari svētajos rakstos, nav notikušas līdz pat feodālisma un kristietības pilnīgai uzvarai. Tb nevar ari pieņemt kā neattīstītas domāšanas sekas. Apgalvojums, ka burtu rakstība paātrina izteikšanos, ir visai nosacīts. Protams, izzīmēt rakstu zīmes nevar ātri, taču pateikt ar dažām zīmēm var to pašu, ko ar burtiem var ietilpināt tikai vairākās lappusēs. Rezultātā laika guvums nav nekāds. Vienīgi ar burtiem rakstot ir mazāk jāpiepūlē smadzenes, kas šodienas cilvēku ir novedis līdz daudzvārdības plūdiem. Te gan nedrīkst aizmirst, ka ornamentālais raksts stāsta galvenokārt par sakārtotas pasaules kārtību un dzīves orientējumu sakarā ar to. Tie ir svēti raksti. Ikdienas dažādām vajadzībām varēja veidoties rakstība ar citām rakstu zīmēm, analoga rūnu lakstiem, kas lietota, spriežot pēc nostāstiem, rakstot uz tāsīm vai plāniem dēlīšiem - lubām. Tautā vēl mūsu gadsimtā visādus ikdienišķus rakstus mēdza saukt par lubu rakstiem vai lubu grāmatām, kam nav sakars ar pasaules kārtības svētumiem.