Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Mītisko Pasaules kalnu ir pazinušas ļoti daudzas senās tautas. Balti štyā ziņā nav nekāds izņēmums. Tāpat viņu svētkalni. Par svētajiem kalniem, kas saistīti ar mitoloģisko Pasaules kalnu un senajiem priekšstatiem par Visumu, ir sarakstītas ari grāmatas, kurās apskatīti dažādi Pasaules kalnu paveidi. Piemēram, vērts izlasīt 1988.gadā iznākušo V.Jevsjukova grāmatu "Mīti par Visumu" (Mifi o vseļennoj). Sajā grāmatā uzmanību saista rietumslāvu svētā kalna Sobutkas attēls (l.zīm.). Sis dabas veidojums ir četru kalnu grupa, kuru veido viens liels un trīs mazāki kalni tam cieši blakus. Raksturīgi, ka visi par galvenajiem pieņemtie baltu svētkalni Latvijā ir tikuši izraudzīti tieši šādos kalnos, kas īstenībā ir pauguru grupa kādā augstinē, kas veido dievainu vietu, kurā kādreiz saskatīja mītos iztēlotos priekšstatus par zemi kā tādu Visumā. Ari Trikātas Jēņu kalns ar savu uzbūvi atbilst šādiem seniem priekšstatiem. Tālavas vidienē ir atrodami kalni, kas ir augstāki un vizuāli vairāk izceļas apkārtējā vidē, taču visi ir sāņus no dabā izraudzītā, iedomātā lielā Pasaules koka stumbra, pie kura turējās tās baltu ciltis, kas pārnākušas pāri Daugavai, savā izplatībā virzījās uz ziemeļiem, veidojot ap šo "stumbru" arvien jaunas zemes. Izraugot no Daugavas vistālākajai zemei - Tālavai savu zarojuma centru, izvēle ir kritusi uz dievaino pauguru grupu, kas ticis iesvētīts

l.zīm.

par Jēņu kalnu. Vārda "jēne" radniecību ar senindu "jana", pētot Jēņu kalna seno sakrālo funkciju pēdas, ir arvien grūtāk apšaubīt. Senindu "jana" saistās ar nojēgumu - virzīšanās, virziens, sakarā ar jāšanu, arī iešanu. Senbaltu atsevišķu cilšu izloksnēs patskanim "a" pārtopot par "e", par jēnēm saukti virzieni, kas Saules gaitā noteica laikus visa laicīgā pastāvēšanai. Pa šiem virzieniem, kā pa ceļiem, ar noteiktu gadalaiku ir nākuši (atjājuši) laiku dievišķie aizgādņi, un šie virzieni krustojušies noteiktās, par Pasaules kalnu pieņemtās pauguru virsotnēs. Laicīgajai ļaužu pasaulei Jēņu kalns noteica pa horizontāli un vertiklāli mitoloģiskos areālus, kuros galvenās noteicējas bija debesu, virszemes vai pazemes dievības. Sadalīja arī priesteru pienākumus, uzturot senseno kārtību trijās ļaužu kārtās. Senbaltu Visuma nediferencētajā stāvokli - pirmatnības haosā diferencētu kārtību rada septiņas koordinātas: centrs, augša, apakša, ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi. No šejienes arī skaitļa 7 biežais pielietojums gan maģijā, gan rakstos. Horizontālajā Pasaules koka sistēmā augša ir ziemeļos, kur ir debesu areāls, kas saskaras ar virszemes areālu centrālajā joslā, no kuras "uz leju" - uz dienvidiem ir pazemes areāls. Šeit nav pretrunu ar lietuviešu zinātnieka Norberta Veļus konstatējumu, ka debesu areāls bijis austrumos, bet pazemes - rietumos. Seno laiktelpas uztvērumu rakstos izteica sakrustoti "koki", no kuriem viens attiecas uz pasauli kā Visumu, bet otrs uz pasauli, kas ir "zem Saules". So koku senās tautas saukušas gan par Dzīvības koku, gan arī par Mātes vai Cilvēku koku. Latviešiem jaunākajos laikos ir dažviet ieviesies šajā sakarībā apzīmējums Austras koks, kam vistiešākais sakars ar to dainās apdziedāto kociņu, kurā ik ritiņu Saule lec (aust). Mātes koka nosaukumam pašos pamatos ir senais visa dalījums Debestēva un Zemesmātes valstībā, kurā ir savs augšas un apakšas dalījums virzienā austrumi - rietumi. Vidū, visa dzīvā pasaulē, krustojas Debestēva - Dieva un Zemesmātes - Māras ceļi. Ari vīrišķā un sievišķā sūtība. Un te nu jāpiemin dainās apdziedātie Dieva dēli un Saules meitas kā reāli, kādreiz dzīvojuši cilvēki, kuri pildījuši katrs savu noteiktu reliģisku misiju, kāda varēja būt tikai noteiktiem priesteriem un priesterienēm, un kuru darbošanās sfēra svētkalnos saskārās noteiktos sakrālos centros:

Dieva dēli, Saules meitas,

Vidū gaisa kāzas dzēra…

Mežs un krūmu biežņa šodienas cilvēka skatienam paslēpuši seno baltu pasaules uzskata pēdas, kuras vēl arvien glabā Trikātas Jēņu kalns. Tā centrālo daļu veido trīs atsevišķas virsotnes, pār kurām ziemeļu pusē paceļas ceturtā, visaugstākā (2.zīm.). No virsotnes A

2.zīm.

bijušas iezīmētas jēnes pret gadalaiku sākuma saulrietiem, bet no virsotnes C savukārt jēnes pret attiecīgajiem saullēktiem. Šim nolūkam liktās akmeņu rindas šeit ir visvairāk saglabājušās. No virsotnes B dienvidu virzienā stiepjas ielenis, kurā konstatēti oļiem nobērti laukumiņi. Iespējami vidējā virsotne B ir saistīta ar jēdzienu "vidū gaisa", jo no ieleņa skatoties, tā ir pret mitoloģiskās debesu valstības vidu.

Sakrālie centri virsotnēs nopostīti zviedru laikos. Akmeņi aizvākti, svētie koki nocirsti. Par to saglabājušies vairāki nostāsti. Vēlāk ceturtajā, visaugstākajā virsotnē, kurai kādreiz bijis sakars ar pašu Dievu, izaudzēta Lielā priede, kura esot bijusi pat jūras braucējiem redzama. Tās ir kārtējās atbalsis no Pasaules koku laikmeta, kad reāliem kokiem piedēvēja izmērus, kas sniegušies līdz debesīm. No horizontālā Pasaules koka interpretējuma daudzi nojēgumi nostāstos pārcelti atpakaļ uz reālām zemes lietām. Savukārt Dieva dēli un Saules meitas pārcelti uz debesīm, jo nostāstu tapšanas laikos vairs ļaužu pasaulē tie nav bijuši sastopami, pagaisušas arī atmiņas par laikiem, kad tepat zemes virsū, savu pasauļu centros viņi un viņas aprūpējuši katrs savu "koku". Gan to, kas audzis līdz Dieviņa namdurvīm, gan arī to sarkano, kurā ik rītiņu Saule lec. Dainojumā par šo kociņu, kuru meklējot jauni puiši veci palikuši, skaidri jaušama tīri cilvēciska meitu

- sarkanā kociņa noslēpumu zinātāju pazobošanās par puišiem nezinīšiem, kas attiecīgo koku meklē burtiskā sapratnē.

Ik rītiņu Saule lēca

Sarkanā kociņā;

Jauni puiši veci tapa

To kociņu meklēdami.

Vai te neieskanas to meitu balsis, kas vēl zināja priesterieņu - Saules meitu gudrības? Bet varbūt dainas saglabājušas mums Saules meitu un Dieva dēlu apdziedāšanos kādā rituālā? Seno sakrālo centru izpēte un nostāsti liek domāt, ka ar Mātes (Dzīvības, Austras) koku saistītie rituāli, kuriem vistiešākais sakars ar Sauli, bijuši priesterieņu

- Saules meitu pārziņā. Savukārt,, ar to Pasaules koku, kuru galotne iesniedzas Debestēva - Dieva valstībā, saistītie rituāli bijuši priesteru - Dieva dēlu pārziņā. Šie rituāli notikuši pēc Saules rieta, parasti nakts tumsā.

Visa mijiedarbību jeb krustošanos lielajā un mazajās pasaulēs, mūsu senči izpratuši ne sliktāk par šodienas filozofiem, tikai katrā laikmetā un ticībā atziņu praktiskais ietērps izpaudies savādāk. Arī sakrālais iekārtojums dažādās svētnīcās vai dievnamos sava pasaules uzskata saglabāšanai un svētumam. Trikātas Jēņu kalns par to var pastāstīt daudz. Tā trīs zemākās virsotnes atrodas līnijā, kas savieno aptuveni senā gada pirmās dienas saullēktu punktu ar seno apkūlību un Mārtiņdienas (4. un 5.novembrī) saulrietu punktu, un, kuras tādejādi it kā saista visa atjaunošanos jaunai apritei ar pārtikas nodrošinājumu rudeņos. Domātā pēdējā Tālavas virspriestera Tālivalža sēta "Klētnieki" atrodas uz šīs līnijas Jēņu kalna austrumu pusē. No virsotnes B dabā iezīmētais virziens EF no saullēktu punkta ar azimutu 118 , kas atbilst senajam Jaungadam (7.februārī), skar gan Klētnieku mājas, gan virsotnes C A, gan punktu pie rietumu apvāršņa, kur Saule Mārtiņdienā.

Rietumu jeb pazemes mitoloģiskā areāla galvenais sakrālais centrs atradies virsotnē A, bet ar Tālavas ļaužu pasaules debesu puses mitoloģisko areālu un tā galveno sakrālo centru bijusi saistīta virsotne C. Par to liecina virsotnes nogāzē saglabājušās akmeņu rindas, kas šeit, nezināmu iemeslu dēļ, tikušas no postītājiem pasaudzētas. Vidējā virsotnē B bija virszemes dievību godināšanas sakrālais centrs. Laiku dievišķo aizgādņu ceļu krustošanās vieta ar Dieva un Māras ceļiem. Pāri visam Dieva virsotne D, starp gada garākās dienas saullēktiem un rietiem (I un J). No gada īsākās dienas saullēktu punkta K līdz garākās dienas saulrietam punktā I, Saule it kā veic ceļu KI cauri visiem trim sakrālajiem centriem. Te jaušama svētkalna izkārtojumā ielikta dziļa, tēlaina doma, kas stāv pāri vienkāršai buršanās maģijai. Arī šodienas kristiešu baznīcu iekārtojums, krusti, gaiļi, torņi etc., nav saistāmi ar buršanos, bet gan ar lietām un to sakārtojumos izteiktu filozofisku domu. Redzamais Saules augšup - lejup gājiens gada ciklā, tās augstākajos punktos dienas vidū, iezīmēts virzienā GH, kam sakars ar gada īsākās dienas saulrietu un gada garākās dienas saullēktu. Sis Saules rotāšanās ceļš iet kalnā no cita ieleņa dienvidu sānā uz virsotni B, liecinot, ka tam sakars ar laiku un laikiem zemes virsū.