Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

tikai no pašiem jaunākajiem "pagānisma laikiem" senāk maz apdzīvotos apvidos, kur nenācās uzslāņot savu zemes dalījumu kādam citam, agrākam zemes dalījumam, tādējādi radot vēl kādas pilis un svētvietas. Pārceļoties uz Gaujas labo krastu, Tālavas latgaļi, piemēram, tagadējās Valmieras vietā varēja atrast lībiešu nocietinātu apmetni, kuru pārņēma savā varā un turpināja izmantot kā savu vienā no Aizgaujas zemju nostūriem. Aizgaujas Tālavai tiek pieskaitīta arī kādreizējā latgaļu pils Rankā, kas saistās ar zemes daļu starp Gauju un Tirzu, un, kas palikusi sāņus no Livonijas hronikā aprakstītajām igauņu karu norisēm Tālavas vidienē, kur visbiežāk saiknē ar Beverīnas pili pieminēta Trikāta. Līdz šiin tas bijis viens no iemesliem, kāpēc Trikātas latgaļu pils uzskatīta par Beverīnu. Taču igauņi savos karagājienos skarot Trikātu, kas bija liels novads Tālavas zemē, tiklab varēja aplenkt domāto Beverīnu kā Trikātā, tā Cērtenē, Raunā vai Pekas kalnā. Visi iespējamie varianti, vadoties no hronikas ziņām, jau ir pārspriesti un nav devuši neapgāžamus slēdzienus. Varbūt tagad palīdzēt var savdabīgais seno zemju modelējums? Pieņemsim, ka viena no minētajām četrām pilīm bija Beverīna. Pasaules pārkrustījums ar "kokiem" tās iedala pa pāriem pie laicīgām un pasaulīgām lietām. Kādi uzdevumi Tālavas valstiskuma uzturēšanā bija Beverinas pilij? Laicīgi vai pasaulīgi? Visas tās rūpes un pienākumi, kuras uzlika laiks savos gadalaikos, tika pieņemti kā laicīgi un zīmēs izteikti ar horizontālo austrumu - rietumu virzienu. Zemes un lopu kopšana, sētu un saimju uzturēšana - tās visas bija galvenās laicīgās lietas, kuras ļaužu kārtās vispirms pārvaldīja zināma priesteru kategorija, zemes kungi un saimnieki. Pasaulīgās lietas saistījās ar pasaules kā dzīves telpas audzēšanu, uzturēšanu un sargāšanu. Pasaulīgo zīmju rakstus izteica saistībā ar vertikālo pasaules koku. Jā, bet kur tas rakstīts? Vispirms jau laicīgo vai pasaulīgo lietu kārtotāju cimdu un apģērba rakstos. Zīmējumos redzams cimda pamatraksts, kurā blakus likti laicīgo un pasaulīgo zemes lietu apzīmējumi. Raksts sākas ar pasaulīgo un turpinās ar ievadu vēstījumam par pasaulīgā klātbūtni tālāk uzrādītās laicīgās lietās. Tādus cimdus kādreiz nav nēsājuši vienkārši ļaudis. Tāpat kā puikas nenēsāja līgavu cimdus. Bet kādus nēsaja Beverīnas pils ļaudis? Kādā mitoloģiskajā Tālavas areālā atradās šī pils? Talavas laicīgā un pasaulīgā dalījuma izpēte, vispirms jau svētvietu sakrālā iekārtojuma atšķirībās, tāpat cits arheoloģiskā materiāla skatījums, ļauj iziet no līdzšinējo viedokļu apburtā loka, kas nu jau otro gadsimtu tur savā gūstā Beverinas noslēpumus.

©

I

I

l.zim.

I

2.zīm.

Vēl mūsu gadsimta 40-to gadu beigās nostāstu zinātāji atcerējās, ka kādreizējā Jaunvāles pagasta nostūri Valmieras rajonā ap Zābaku kalnu saukuši par Naudas kaktu. Iesauka esot radusies laikos, kad te reiz zviedru zaldātiem, no ienaidniekiem atkaujoties, apkritusi ratos naudas lāde, un viss saturs izbārstījies. Tolaik te kalnā bijusi baznīca, bet lejāk rietu pusē, kur gājis ceļš uz muižu, kapsēta. Vientuļiem braucējiem vēl vectēvu laikos ap šo vietu visādi rēgi rādījušies. Reiz melns vīrs Platkāju saimnieka zirgam pat pavadās esot ieķēries un rājies, ka ratu rībēšana viņa lielkungam mieru traucējot. Varbūt zirgs vilkus saoda un tāpēc rāva sāņus, bet Platkājis gan dievojies, ka tam melnajam pat zobenu redzējis. Kā nu toreiz īsti bijis, to vairs neviens nepateiks, bet ar daudziem nostāstos daudzinātiem zviedru kapiem bieži ir tā, ka tautas atmiņa no šīm vietām pārmantojusi daudz senāku laiku atbalsis. Novadpētnieks Jānis Rozenbergs, kas tepat cempēniešu Vecbāģos mūžu nodzīvojis un savā laikā palīdzējis H.Enzeliņam vākt materiālus par Trikātas apkārtnes vēsturi, zināja stāstīt, ka pēc dažiem nostāstiem Zābaku kalns senlaikos saukts par Saules vai Sauļu kalnu. Tas varējis būt vēl pirms zviedru laikiem, jo zviedru muižu redukciju dokumentos par to ziņu neesot. 1947.gadā, tepat Zosniekos dzirdētajos nostāstos tika pieminētas Bramaņu mājas vai ciems, kas te sen atpakaļ esot bijis. Laikam jau ciems, jo pašiem savs Sauļu pagasts bijis, kas muižai allaž devis klētniekus, šķilterus un vagarus. Velnam dvēseles šie bija pārdevuši, un nevalodās par Naudas kaktu, vēl pirms pirmā pasaules kara tenkots, ka Zidavu saimniekam pūķis mantu sanesot. Mēra laikos, kad ļaudis visapkārt krituši kā mušas un tikai Naudas kakts palicis neskarts, baznīckungs pierunājis zemes kungus sērgas uzsūtīšanā pie vainas turētos, šķīstīt ar uguni, un tā tas ciems nodedzināts un zeme sadalīta viensētās, piedalot muižas īpašumiem.

Šos nostāstus varētu ari nestāstīt, ja vien 1986.gadā, Naudas kaktā, kur tās domātās spoku vietas, mežstrādnieki nebūtu uzgājuši dīvaini izkalto akmeni. Patiesībā izcirtums atsedzis veselu akmeņu lauku, kura vidū balto viens, plakans un apaļš kā milzīgs siera ritulis. Akmens virsmā redzami tādi kā stari vai tāda kā pār apvārsni pacēlusies piecstaru Saule, kas ir tajā pusē akmenim, pret kuru vienmēr Saule redzama. Ziemeļu pusē, kur Saules nekad nav, atstāts tukšums. Akmens apstrādātās virsmas diametrs 120 cm, neapstrādātās pamatnes 165 cm, augstums 85 cm. Kādam nolūkam akmens izkalts un šeit atstāts? Kas un kad to darījis? Dzirnakmeņi tā nekad nav kalti. Pirmkārt jau, šāds ornaments virsmā tiem ir lieks, otrkārt, smagā roku darba laikos neviens meistars neriskēja līdz gatavībai apstrādāt akmens vienu pusi, sākotnēji neapskaldot ari otru pusi. Bet dzirnakmeņu kalšanā tā ir "ražošanas tehnoloģijas" prasība. Treškārt, vietējo atmiņās nav nekādu ziņu par šāda akmens kalšanu un vispār par šādu akmeni. Jā, esot gan kara laikā vācu okupācijas gados Valmieras akmeņkalis Koncis te saskaldijis vairākus akmeņus kapu pieminekļiem, bet tas bijis tuvāk Rudiņiem, kur jau vienādiņ tādi kā apkalti kapakmeņi gulējuši.

Patiešām, kādus 350 m uz ziemeļaustrumiem no apaļā akmens ir vēl citi, ne mazāk interesanti akmeņi. Kāds 190 cm garš, 90 cm plats un 60 cm augsts sarkanīgs akmens atgādina rupji apskalditu kapa virsu vai sarkofagu. Tuvumā otrs tāds pats, tikai trīsreiz isāks. Ta vien liekas, ka šis mazakais gabals atskaldīts no lielākā, kurš pēc tam pārvietots tālāk. Ap mazāko, jau valstīto, zemē daudz atskaldītu šķembu, kādu ap lielāko ļoti maz. Pēdējais sāna šaurā atsegumā rāda, ka guļ te neaiztikts jau ļoti ilgi. Akmens, gulēdams uz plāna trūdzemes slāņa, laika gaitā apaudzis ar trūdzemi vidēji 24 cm biezā slānī. Pēc mežu speciālistu atzinuma, kā ari salīdzinot ar zināma vecuma analogu mežu trūdzemes slāņiem un ņemot palīgā ari sēņu "raganu riņķus", trūdzemes slaņa pieaugums 100 gados vidēji šeit svārstījies no 4 līdz 5 cm. Tātad kapakmens" te guļ jau 600 - 480 gadus. Kalendāra rēķinos tas norāda uz laika posmu starp 1380. un 1510.gadu. šajā laikā Livonijā notika pāreja uz dzimtmuižām un zemnieku pārvēršanu dzimtcilvēkos. Muižām nepakļautajos zemnieku pagastos vēl saglabājās sena pašpārvaldes kārtība un ari daudz kas no tautā tik dzīvīgā pagānisma, ar ko dramatiska ciņa turpinājās vēl turpmākajos gadsimtos. Akmeņu aplis, kurā iekļaujas ari minētie "kapakmeņi", uzrāda daudzas kulta vietas pazīmes. Apļa centrā un āderu krustpunktā redzama nošķeltas piramīdas veidā sakrauta kaudze no galvas lieluma un mazākiem akmeņiem. Sajā gadsimtā kaudzes rietumu stūri meklēta apslēpta manta. Arī vidu. Šajās vietās konstatējams, ka kaudze uz radusies vēlāk uz 4x4 m liela, akmeņiem bruģfta rombveida laukuma. Mūsu gadsimtā kaudzi jau segusi sūnu sega. Kaudzes stūri pavērsti pret ziemeļu-dienvidu un austrumu- rietumu virzieniem. Iepretim austrumu stūrim, aplī akmens,.kurš uzrāda senu kultakmeņu pazīmes. Akmenī iedobta zīmes veida rieva, kādas ir daudzos šī apvidus Māras akmeņos. Arī te zem akmens meklēta manta. Bija taču pirms mums pēdējos divos gadsimtos mantas kāri racēji, kas vēl labi zināja, kur aptuveni kaut kas varētu būt. Dažkārt šādu meklējumu pēdas vēl noder vismaz par senvietu uzrādītājām. Meklētāji kādreiz sajaukuši ari dīvainu akmeņu krāvumu ārpus apļa, ziemeļrietumos no kaudzes. Nelielā taisnstūra laukumā te noteiktā kārtībā bijuši sakrauti akmeņi, ar tādu kā atveri pret rietumiem. Otrs, neaiztikts, figurāls akmeņu veidojums ir ārpus apļa, pret nošķeltā piramīdā sakrautās kaudzes rietumu stūri (l.zīm.) Kā cilvēka roku darbs tas grūti apšaubāms. Taču šī krāvuma akmeņi ieauguši trūdzemē jau no pamatslāņa, uzrādot senāku izcelsmi par sarkanīgajiem "kapakmeņiem". Vismaz par 100-200 gadiem, ko var teikt par mazākajiem, lokā liktajiem akmeņiem. Lielākie "sēž" gruntī. Kad Platkāju saimniekam tas melnais vīrs ķēries zirga pavadās, te vēl nebija nocirsta drūmā Vilku gārša. No tās laikiem vēl saglabājusies Vilku bedre. Vismaz Zosnieku puikām bedri tā nosaucis Būbu saimnieks un kā tādu to rādījis. Muižas laikā te barons vilkus ķēris ar tīkliem, tos iebarojot ar bedrē iemestiem jēriem. Arī Vecbāģu Jānis Rozenbergs atcerējās, ka viņa tēvs puikas gados par "cetvertņiku" piedalījies vilku ķeršanā.