Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

iezīmē noteiktus virzienus, kuriem vistiešākais sakars ar noteiktiem laikiem jeb gada dienām. No šiem akmeņiem rītu un vakaru saule nekad nav bijusi redzama. Tas pats sakāms arī par to kādreizējo svētvietu akmeņiem, kurus atrod šodien mežu biezokņos. No tā taču nevar secināt, ka Latvija apaugusi ar mežiem tikai pēdējos gadsimtos, bet agrāk šeit bijuši galvenokārt klajumi, kas praktiski nav traucējuši laika noteikšanu, vadoties no tiešiem Saules lēktu un rietu punktu vērojumiem. Bez tam vizuāliem attiecīgu Saules stāvokļu precizējumiem pilnīgi pietiek ar diviem vai trim pieturas punktiem, pie kam šiem punktiem būtu jāatrodas stāvoša cilvēka acu augstumā. Zemie, dažādas formas un augstuma akmeņi, šim nolūkam ir ļoti nepiemēroti. Tie derīgi tikai precīzu atzīmju iekalšanai un šo atzīmju sakrālam papildinājumam. Te nu nopietni jādomā par to, kā, piemēram, meža ielenktajā Braslas senlejā bija iespējams precīzi iezīmēt noteiktus Saules lēktus un rietus. Acīmredzot redzamie pieturas punkti bijuši citi, pēc kuriem vadoties, noteica vajadzīgos virzienus, kuru noteikšanas gudrības bija uzkrājušās daudzu paaudžu nomaiņas gaitā. Būtu jāatceras vēstures uzziņas avotos aprakstīto etrusku priesteru rīcibu, iezīmējot un sadalot vietu tempļiem un pilsētām pēc svētajiem debesu likumiem. Priesteris dienas vidū nostājies ar seju pret ziemeļiem un tad izraudzīto laukumu sadalījis divās, tad četrās, astoņās vai sešpadsmit daļās, vadoties no sevis kā centra. Kāpēc priesteris dienas vidū nostājās ar seju pret ziemeļiem? Praktiski tā vislabāk pēc ēnas var noteikt dienvidu un ziemeļu virzienu, no kura vadoties, pārējos virzienus var iezīmēt ļoti precīzi, nemaz neskatoties žilbinošajā Saulē un negaidot visai mānīgos un tāpat žilbinošos Saules lēktus vai rietus. Visu seno saulespulksteņu laika rādītājs taču arī ir ēna. Saule dienas vidū iespīd arī upju senlejās un klajākās vietās mežos. Tamdēļ nebūt nav vajadzīgas ar 20.gadsimta gudrībām pārsātinātas smadzenes, lai izdomātu paņēmienus, vajadzīgo Saules lēktu un rietu virzienu iezīmēšanai dabā, vadoties pēc ēnas dienas vidū un izgatavojot vienkāršas papildierīces ar atzīmēm, kuras bija izdomātas ilgajā novērojumu gaitā. Tāpēc uzskats, ka svētkalnos akmeņi orientēti sakārtoti, un laika atzīmes tajos iekaltas ilgā laika posmā, vadoties no tiešiem Saules novērojumiem, ir visai šaubāms un aplams. Svētvietu akmeņi visi ir saistiti ar laiku, jo uz tiem simboliski balstījās visa tā pasaule, kurai kalpoja attiecīgā svētvieta. Tos citādi nemaz arī nevar saprast kā laika akmeņus, caur kuriem gāja svētās jēnes, nosakot visu laicīgo un iezīmējot mitoloģisko, pasauli veidojušo koku sakrustojumu. "Tīrā" senā astronomija jāmeklē gudribās, kas saistās ar svētvietu iekārtošanu un nakts spīdekļu novērošanu, bet nesaistās ar svētvietām senlejās, mežos un praktiski daudzos visai nepiemērotos pauguros. Latvijā nav daudz piemērotu kalnu debess spīdekļu lēktu un rietu vērošanai. Šim nolūkam piemērotāki ir lielie ezeri un, varbūt, sava vēsturiskas patiesības sakne ir teikām un nostāstiem par nogrimušo burtnieku pili Vidzemes lielākā ezera dzīlēs.

Senākās un plašāk pētītas cilvēku sabiedrības pēdas tagadējās Vidzemes teritorijā attiecas uz laikmetu, kas iesniedzas 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Dabīgi, tas rosina domāt par vissenākajiem "vidzemniekiem" un viņu etnisko piederību. Pašreiz ir uzviļņojušas zināmas kaislības jautājumos, kas tad īsti ir senākie Vidzemes apdzīvotāji - somugru ciltis un tiem piederošie lībieši vai ari senbalti, kurus pirmie kādreiz no šejienes izspieduši, tāpat kā seno tālaviešu senčus no viņu pirmdzinitenes izspieduši slāvi. Varbūt pāri Daugavai pārnākušie austrunibalti atgriezās kādreiz baltu jau apdzīvotā teritorijā un audzēja tur savu pasaules koku, vadoties no akmeņu salikumiem un tajos atstātajām zīmēm? Uz to vedina domāt Vidzemes latgaju svētvietās lietotās ideografiskā raksta zīmes, no kurām daudzas var saistīt ar vēlīno akmens laikmetu. Iepriekšējos nedaudzajos ieskatos Vidzemes latgaļu aprūpētajas svētvietās, tika konstatēti akmeņu veidojumi, kas ir analogi megalītiskās kultūras veidojumiem. Megalitiskās kultūras nosaukums cēlies no grieķu megas - liels un 1it hos — akmens. Tātad kultūra, kurai raksturīgi lieli un ari lielu akmeņu veidojumi. Šī kultūra ir izveidojusies jaunākaja akmens laikmetā, kas ilga no 4. gadu tūkstoša vidus līdz apmēram 1700.gadam p.m.ē., bet plašāk attīstījusies bronzas laikmetā, sākot ar 3.gadu tūkstoša vidu p.m.ē. Megalitiskās kultūras pieminekļi šobrīd izraisa lielu ievērību, jo par šīs kulturas radītājiem pagaidām nav noteiktu slēdzienu. To saista ar pirineiropiešiem. Bet tādā gadījumā šīs kultūras veidojumos ir atrodamas pēdas, kas ved no jaunākā uz senāko, norādot, kur meklējami tās sākumi, un kuras senākās Eiropas tautas varētu būt vistiešākais atzars no pirmeiropiešiem. Migrācija, aiziešana no vides, kas ietekmējusi kultūras tradiciju veidošanos, arī kulta vietu izveidošanu un rituālu norises, vienmēr radījusi ari jaušamas izmaiņas šajas jomās. Piemēram, megalitiskās kultūras varenākais un 'niodernakais" piemineklis ir t.s. Saules templis Stounhendžā, kas pazīstams visā pasaulē. Tas ir jāpieskaita pie celtnēm, kādas nav raksturīgas tiem Eiropas apvidiem, kur megalītiskā kultūra tāpat bijusi cieņā, bet šeit veidojumi balstījušies uz vienkāršākām formām, kas liecina par senāku tradīciju saglabāšanos. Pamatideju pārveidošanās vienmēr ietekmējusi arī dažādu darinājumu formas. Tas pats sakāms ari par darinājumiem, kas saistīti ar pasaules uzskatu un no tā izrietošo reliģiju ģenēzi. Senās reliģijas un ar tām saistītās svētvietas, megalitiskās kultūras kādreiz aptvertajās Eiropas zemēs, var pastāstīt daudz par vadīšanos megalītu izveidē no senākām vai jaunākām tradīcijām. Raugoties uz megalītisko kultūru ar mūsdienu izpratni, var teikt, ka tā cilvēces vēsturē aizsākusi risināt kosmoloģijas pamatjautājumu - par telpas un laika izzināšanu. Te nu tūlīt jāatceras, ka šī saprātam svarīgā problēma sākta risināt sakrustoto mitoloģisko koku pasaulēs, kurās laiks un telpa bija visa pamatos. Arī vēl Vidzemes latgaļu pasauli uzturēja laika ritums un Saules norādīto laika ceļu iezīmētais Pasaules un Dzīvības koks virs zemes. Viņi šos pasaules pamatus iezīmēja ar akmeņu veidojumiem. Seit arī sakņojas tās izkoptās astronomijas sākumi, kas tā pārsteidz un mulsina megalītiskajos veidojumos. Pasaulei vajadzēja būt pareizi iezīmētai, citādi tai bija jāsabrūk atpakaļ pirmatnības haosā. Kā redzējām no akmeņu veidojumiem Braslas senlejā pie senā jēņu kalna, šādas briesmas draudējušas ik ziemas saulgriežos, tamdēļ Saules atgriešanas rituālu vietā visiem pasauli uzturošajiem laiku virzieniem vajadzēja būt precīzi iezīmētiem, lai neizmainītos kārtība pasaulē. Sakārtotas telpas likums. Dabīgi, ka šāda precizitātes nepieciešamība veicināja astronomijas un arī kalendāru attīstību. Pasaules koka ēra cilvēcei ļāvusi attīstībā iet tālāk. Piemēram, nepieciešamība precīzi iezīmēt savu pasauli plašā apkārtnē un Braslas senlejā, kur Saule iespīd tikai pusdienas laikā, precīzi noteikt gada svarīgāko dienu Saules lēktu un rietu virzienus, liecina par izkoptām praktiskām iemaņām ģeodēzijā un astronomijā, kādas bijušas Vidzemes latgaļiem. Bet vai viņi kultūrā un zinībās bija uz zemākas attīstības pakāpes salīdzinājumā ar tiem, kas cēla grandiozo un laika vērojumiem visai izdomā sarežģīto Saules templi Stounhendžā? Veidojumu izkopšana vai arī konservatīva turēšanās pie tradicionāli nemainīgām formām, vēl nebūt neliecina par progresu vai atpalicību domāšanā. Noteicošie šinī gadījumā ir bijuši svētie likumi. Balti savās reliģiskajās tradīcijās palikuši nemainīgi un, iespējams, ka šo nemainīgo tradīciju sākumi iesniedzas pirmeiropiešu laikos. Mūsu gadsimtā daudzu reliģisko konfesiju piekritēji turas-pie ļoti senām mācībām, uzskatiem un tradīcijām, kas savā vēsturē iesniedzas pagājībā aiz mūsu ēras sākuma. Tātad daudz kas nav mainījies vismaz divos gadu tūkstošos. Kāpēc gan lai baltu ciltis si gadu tūkstoša sākumos arī nebūtu stingri turējušās pie reliģiskam tradīcijām, kuras arī bijušas divus un vairāk gadu tūkstošus vecas? Tas ir laika posms, kas savienojas gan ar megalītiskās kultūras, gan ar Pasaules koka laikiem. Tapйe uzskatīt, ka Vidzemē ienākušajām baltu ciltīm nav bijis vairs nekāds sakars ar megalītisko kultūru, nav prāta darbs. Baltu vēl dzīvās valodas ir senākās Eiropā. Tāpat mitoloģija, kas stingri turējusi pie nemainīgām reliģisko kultu tradīcijām, no kurām viena ir cieši saistīta ar megalītisko kultūru. Protams, tradīciju senums nav saistāms ar megalītiska rakstura veidojumiem senajās baltu svētvietās Vidzemē. Pagaidām nav atrastas liecības, kas ļautu apgalvot, ka vismaz daļa no tiem ir arī senākie Eiropā. Saglabātas šeit ir veidojumu senākās formas, kas atnestas līdzi uz tagadējo Vidzemi no Vidzemes latgaļu senču zemēm. Taču tas nemazina seno svētvietu megalītisko veidojumu vērtību cilvēces kultūras vēstures izpētē, tepat Gaujas, Braslas vai Vijas krastos. Baltu vēstures izpētei tajā ir svarīga loma.