Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Zāli pāršalca pārsteiguma saucieni. Ilna smaidīja.

— Ej tuvāk, — man pačukstēja Akeijons.

Es laikam izskatījos loti komisks savā baltajā tunikā, ar zelta stīpu ap pieri un pastiprinātāja ķiveri ar smalkām, vibrējošām ante nām galvā. Lāga neaptverdams, kas īsti notiek, devos uz priekšu un apstājos pie paaugstinājuma.

Atskanēja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotājiem, tā pati, kuru dziedāja Ilna, kad pirmoreiz satikāmies. Mani pārņēma reliģiskai bijībai tuva sajūsma. Manīju, ka balto apmetni man noņem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskanēja. Tagad es stāvēju sārtā apmetnī ar zeltītām apmalēm.

— Ar šo brīdi, Szemes dēls, tu esi sinzs, tāpat kā mēs, — Hēlons turpināja. — Ņem, te ir tavas «Tsalana» atslēgas un ierocis, ko drīksti nēsāt pie sāniem, — un, uzsmaidījis Aszam, viņš piebilda: — Ja vien mūsu saimnieki isi to neliegs.

Man pasniedza paīsu, mirdzošu metāla stobriņu un divas simboliskas vara atslēgas — patiesībā sinzi, tāpat kā isi, šo primitīvo durvju slēdzi sen vairs nelieto.

— Ceremonija beigusies, — pavēstīja Hēlons un pievērsās man, — ceru, ka songs Vsevolods Klērs neatteiksies nobaudīt sinzu vakariņas.

— «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons paskaidroja. — Pēc šēmona, ūr-šēmona un Vithiāna tā ir augstākā goda zīme, kas dod tiesības ņemt par sievu jebkuru Arbora meiteni, kaut vai paša ūr-šēmona meitu, — viņš piebilda, šķelmīgi pavērdamies Ilnā, kas spēji nosarka.

Drīz pēc šīs ceremonijas, kad sinzi mani svinīgi uzņēma savā vidū, devos viņiem līdz uz Rēsanu, kur atradās Apdzīvoto planētu savienības padomes galvenā rezidence. Šajā padomē no katras planētas bija tikai viens pārstāvis, bet vispār uz Rēsana atradās dažādas šajā savienībā apvienojušos cilvēču kolonijas, kur iedzīvotāju skaits sniedzās no pieciem līdz divdesmit miljoniem. Turklāt uz Rēsana dzīvoja arī simts septiņdesmit miljoni isu.

Starp ieceļotāju kolonijām un viņu dzimtajām planētām pastāvīgi sakarus uzturēja pieci tūkstoši ksillu. Taču ar cilvēcēm, uz kuru planētām vēl plosījās kari, isi stājās sakaros reti, tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, un saskaņā ar iaņēmuma likumu tās savienībā neuzņēma.

Uz Rēsana ir iekārtotas lieliskas zinātniskās laboratorijas. Gadsimtu gaitā, saplūstot dažādām kultūrām, šeit neparasti uzplaukusi zinātne un māksla. Rēsana universitātēs kādu laiku praktizējas gandrīz visi isu gudrie.

Ik pēc pieciem Ellas mēnešiem notiek savienības padomes sesija. Saskaņā ar noteikumiem par tās priekšsēdētāju jāievēl isu pārstāvis, un pašlaik tas bija Azlems. Šoreiz sesija sakrita ar svarīgu atklājumu — bija atrastas divas jaunas cilvēces ar sarkanām asinīm, un sanāksmei vajadzēja no ritēt jo svinīgāk tāpēc, ka šis cilveces bija nejūtīgas pret misliku nāvējošajiem izstarojumiem. Patiesību sakot, ieradies no Zemes, kur vēl joprojām liesmo kari, es kā oficiāls pārstāvis sesijā nedrīkstēju piedalīties.

Ceļā devāmies agri no rīta. Kopš trim dienām tajā Ellas daļā, kur es dzīvoju, bija sācies lietus periods. Par spīti spēcīgajai lietus gāzei mūsu reobs pacēlās gaisā. Šoreiz tālākam ceļojumam mūs gaidīja nevis Suilika lielais ksills, bet zvaigžņu kuģis. Lidojums ksillā man vairs nebūtu nekas jauns, turklāt mani iepriecināja izdevība lidot kopā ar Ilnu.

Kā jau droši vien būsi nopratis, no pirmā acu uzmetiena jutu pret Ilnu dziļas simpātijas. Dažas pazīmes, it īpaši viņas brāļa zobgalības, liecināja, ka meitene pret mani arī nav vienaldzīga. Kaut gan ar Suiliku, Esīnu un vēl dažiem isiem bijām sirsnīgi draugi un kaut gan viņi bija gudri un laipni, es šo zaļādaino būtņu sabiedrībā šķitu esam īsts trimdinieks. Turpretī pie sinziem jutos kā mājās.

Kad zvaigžņu kuģis uzņēma augstumu, lija lietus. Dažu sekunžu laikā izlauzušies cauri mākoņu vāliem, šāvāmies vertikāli augšup. Sēdēju vadības kabīnē kopā ar Ilnu, Akeijonu un «rcnu», mūsu valodā runājot, — zvaigžņu kuģa kapteini, Ilnas brālēnu Arnu. Vienā ziņā isi tehnikā tomēr pārspēj sinzus: ja ksillā paātrinājumu nemaz nejūt, tad sinzu zvaigžņu kuģī tā ietekme ir tikai stipri polā Suiliks man parādīja Pirmās galaktikas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes nogalina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kuplie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļgana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja llna, kreisajā — trausla, sievišķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: rbenu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas ! saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē valdīja tik plašai auditorijai neparasts klusums.

Isi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribīnei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaugstinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sēdēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sastinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja saprast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu ierašanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo

Hēlons. Mums garām plūda visu to cilvēču pārstāvji, kuru tēlus biju redzējis uz Ellas! lielajām kāpnēm, tikai šoreiz tās bija dzīvas būtnes ar miesu un asinīm. Kāds neaizmir stams skats! Te bija zaļas, zilas un dzeltenas būtnes, lielas un mazas, neaprakstāmi burvīgas un kroplas, lāgiem pat gluži atbaidošas kā, piemēram, milzenis kaijens ar omāra acīm no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par mūsējo, tikai pretējā Visuma pusē. Dažas būtnes bija apbrīnojami līdzīgas isiem, bet, kad mums tuvojās krenu pārstāvis, kura dzimtenē Marā gatavo «abentornu» — pretīgo dzērienu, kas pieklājības pēc jādzer viesiem, Suiliks man draiskulīgi iegrūda duncku sānos. Gājienu noslēdza radījumi, kuriem, šķiet, nebija nekā cilvēciska, izņemot saprātu. Daži no tiem atgādināja lielus, dīvainus kukaiņus ar cietām bruņām. Šī parāde, kurā atklājās bezgalīgā dabas daudzveidība, uz mani atstāja satriecošu iespaidu.

— Diemžēl, nekad nevienam neredzēt itin visas cilvēku apdzīvotās planētas, — skumji rezumēja Suiliks.

Beidzot pienāca mūsu kārta doties pilī. No ārpuses celtne bija masīva, monolīta, bez jebkādiem izgreznojumiem, bet tās iekšpusi bagātīgi rotāja dažādu planētu mākslinieku skulptūras un gleznas. Kādā attālākā galerijā pie sienām varēja skatīt visu planētu galvaspilsētu panorāmas. Kad šķērsojām ziemas dārzu ar neparastiem, eksotiskiem augiem, caurspīdīgā, hermētiski noslēgtā kupolā Suiliks man parādīja Pirmās galaktikas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes nogalina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kuplie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļgana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja lina, kreisajā — trausla, sievišķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: rbenu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas saules Vesaras planētas Farenas.