Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Šās runas laikā vēroju gudro sejas. Tajās nepakustējās ne vaibsts. Nemanīju ne mazākās neapmierinājuma pazīmes! Toties Suiliks man blakus sēdēja, zobus sakodis, un kaut ko nikni rūca.

Azlems atbildēja ļoti mierīgi:

— Sinzi, jūs esat dīvaini ļaudis. Mēs ne-j kad neesam solījuši, ka pirmie cilvēki, kas cīnīsies ar misliku, būsit jūs. Mēs agrāk nezinājām, ka eksistē arī citas būtnes, kam tāpat kā jums, ir sarkanas asinis. Un vēl joprojām nezinām, vai patiesi misliku izstarojumus spēj izturēt visi cilvēki ar sarkanām asinīm. Turklāt tam, kurš būs pirmais, nav nekādas nozīmes. Šāds aizspriedums pie mums iznīcis reizē ar karavadoņiem un politiķiem. Jūs laikam nesaprotat, ka mislikus varēs uzvarēt tikai visu, itin visu pasaules cilvēču kopīgiem spēkiem! Līdz šim mēs, isi, cīnījāmies vieni vai gandrīz vieni, ik gadus šajā drausmīgajā cīņā zaudējot vairāk nekā simttūkstoš savu brāļu. Szemes cilvēkam netrūka drosmes nokāpt alā pie mislika bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Tāpēc viņa tēlam ir pilnīgas tiesības palikt savā vietā. Izdariet to, ko spēja viņš, un mēs labprāt arī jūsu skulptūrai pievienosim misliku, ja vēlaties, pat divus trīs!

Klausītāju rindām pāršalca apslāpēts smieklu vilnis. Azlems turpināja:

— Jūsu palīdzība mums, bez šaubām, noderētu, taču varam iztikt arī bez tās. Mislikiem pretoties spēj Szemes cilvēki. Mums savukārt ir pārāka tehnika, viņiem tā nav uz tik augsta līmeņa, kaut arī samērā attīstīta. Pasaules telpā mīt bezgala daudz cilvēku, gan ar zilām, gan ar zaļām asinīm, un arī viņiem netrūkst varenu ieroču. Tomēr neviens no mums nevar paredzēt, kura planēta kā nākamā kritīs par upuri mislikiem. Kas zina, varbūt misliki ir jau cel,ā uz jūsu galaktiku? Tāpēc labāk atmetiet savu muļķīgo iedomību, kas tik augsti attīstītai rasei nemaz nepiedien. Laipni lūdzam jūs iesaistīties mūsu lielajā Apdzīvoto planētu savienībā. Mums visiem ir viens kopīgs ienaidnieks — misliki! Tie apdraud cilvēces, vienalga, vai tām ir zajas, zilas vai sarkanas asinis. Pat ja jūs būtu nejūtīgi pret misliku izstarojumiem, neviens nespēj dzīvot zem izdzisušas saules! Pārdomājiet visu labi un atgriezieties pie mums ar draudzību, nevis ar naidu. Jūs taču neatrodaties uz Arbora, bet uz Ellas, kur vienīgie saimnieki esam mēs, isi. Šovakar gaidīsim jūs atkal.

Sinzi grasījās iebilst.

— Nē! — viņus pārtrauca Azlems. — Atbilde nav vajadzīga! Vispirms labi to apsveriet. Tātad — līdz vakaram!

Deviņpadsmit padomnieki pamazām izklīda, atstājot mani, Esīnu un Suiliku kopā ar sinziem:

Acīmredzot tikai tagad sinzi pamanīja mani. Mums draudīgi tuvojās trīs viņu vīri. Velti jaunā meiča lūkoja aizturēt vecāko sinzu. Es piecēlos. Suiliks lēnām uzlika roku uz nelielā izstarotāja maksts — viņam kā ksilla kapteinim bija tiesības to nēsāt pie jostas. Ievērojuši šo kustību, sinzi apstājās.

— Un es ticēju, — viens no viņiem iesāka, — ka isi, gudrie isi, kopš gadsimtiem neatzīst karus…

— Protams, bet tas neliedz aizstāvēt viesus, — atcirta Suiliks. — Ja jums nav ļaunu nolūku, kāpēc tad slēpjat ieročus zem tunikām? Vai domājat, mēs nemanām metālu zem jūsu drānām?

Situācija saasinājās. Velti mēs ar Esīnu, no vienas puses, lina un vecākais sinzs, no otras, lūkojām iejaukties. Suiliku pārņēma saltas dusmas, kas tik raksturīgas isiem, bet jaunie sinzi kvēlot kvēloja neizsakāmā naidā. Viņi, bez šaubām, meklēja iemeslu sadursmei.

Kā «deus ex machina» četru isu pavadībā pēkšņi parādījās sardzes virsnieks:

— Deviņpadsmit gudro padome laipni lūdz sinzu viesus atgriezties zvaigžņu kuģī. Padomeatgādina, ka uz Ellas nevienam, izņemot dežurējošos virsniekus, nav tiesību nēsāt ieročus.

Virsniekam galvā bija spēcīga pastiprinātāja ķivere, tāpēc viņa domas atbalsojās manās smadzenēs skaidri un noteikti kā ultimāts. Droši vien arī sinzi tās uztvēra tāpat kā es, jo, pēkšņi nobāluši, steidzīgi devās projām. Pagriezusies atpakaļ, Ilna mūsos ilgi noskatījās.

— Szemes cilvēku un viņa draugus, — virsnieks turpināja, — gaida Azlems.

Kad iegājām Azlema kabinetā, viņš dedzīgi strīdējās ar Aasu un Aseroku.

— Sinzi mums nav vajadzīgi, — Asza teica. — Iztiksim ar Szemes cilvēkiem.

— Bet sinzi ir vareni, — Aseroks iebilda, — gandrīz tikpat vareni kā mēs. Ticiet man, jo esmu redzējis viņu planētu. Uz Arbora ir vairāk iedzīvotāju nekā uz visām trijām mūsu planētām kopā. Turklāt viņiem ir vergi — telmi…

Pēkšņi Aserokam iešāvās prātā gaiša doma, un viņš pusvārdā spēji aprāvās.

— Saprotu! Szemes cilvēku sinzi noturējuši par telmu, jo viņš ir tikpat plecīgs un melnīgsnējs!

Tad Aseroks pastāstīja, ka uz Arbora, pretstatā Zemei un Ellai, eksistē divējādas cilvēces: trauslie, gaišmatainie sinzi un plecīgie, tumšmatainie telmi. Starp citu, tāpat kā pie mums aizvēsturiskos laikos, daba tur radījusi vairākus cilvēku tipus. Kamēr uz Zemes saglabājies tikai viens no tiem, kas pārējos iznīcinājis vai absorbējis, uz Arbora divos attālos kontinentos attīstījušies divi dažādi cilvēces atzarojumi. Kad sinzi atklāja telmu kontinentu, tur kultūra jau bija sasniegusi pārāk augstu līmeni, lai iedzīvotājus iznīcinātu. Iedomājies, kas notiktu, ja Amerika atrastu tuvus neandertāliešu pēctečus! Mēs, eiropieši, tos katrā ziņā iznīcinātu! Bet nesalīdzināmi gudrākie, humānākie vai gluži vienkārši praktiskākie sinzi tos pakļāva savā verdzībā. Ar laiku telmu stāvoklis uzlabojās, taču vēl līdz šim viņi veic tikai visvienkāršākos darbus. Tas, bez šaubām, izskaidrojams ar to, ka telmi absolūti nespēj patstāvīgi darboties. Sinzi pret vergiem izturas labi, taču par rasu sajaukšanos nevar būt ne runas tāpēc, ka sinzi un telmi pieder pie divām pārāk atšķirīgām cilvēku sugām. Arbora sociālā iekārta, kas balstās uz telmu verdzību, ir aristokrātiska tipa un mazliet atgādina senās Japānas iekārtu.

Tātad noskaidrojās, ka es ar savu plecīgo stāvu, ar matu un ādas krāsu līdzinos telmiem. Lai saprastu sinzus, iedomājies, kā justos lepns valdnieks, kas, aicināts cīnīties ar pūķi, ierastos visā savā varenībā, bet tad viņam pēkšņi pavēstītu: «Tu vairs neesi vajadzīgs. Šimpanze jau tika ar to galā bez tevis!»

Klausoties Aseroka paskaidrojumos, abi gudrie pamazām nomierinājās. Visiem kļuva skaidrs, ka, rīkojoties diplomātiski, nebūs grūti ar sinziem izlīgt: vajadzēja viņus pārliecināt, ka par spīti tumšajai ādas un matu krāsai es tomēr neesmu telrns. Uzņēmies šo pienākumu, Aseroks aizsteidzās uz zvaigžņu kuģi.

Drīz vien arī es saņemu uzaicinājumu doties turp. Suiliks mani pavadīja. Netālu no sinzu sargposteņa Suiliks apstājās un piedāvāja man savu izstarotāju. Es pateicos, bet to neņemu, jo biju pārliecināts, ka man nekas nedraud. Pie ieejas kuģī mani sagaidīja kāds sinzs un lika sekot. Zvaigžņu kuģis bija milzīgs — vairāk nekā simt astoņdesmit metru garš! Mēs ilgi gājām pa bezgalīgo eju labirintu, līdz nonācām zālē, kur mani jau gaidīja Aseroks un pieci sinzi. Visiem galvās bija pastiprinātājas ķiveres. Mazliet nomaļus, atbalstījusies ar muguru pret sienu, stāvēja lina. Arī viņai galvā bija tāda pati ķivere, no kuras spraucās ārā meitenes zeltainie mati.

Tiklīdz ienācu, vecākais sinzs pavēstīja:

— Isi apgalvo, ka tu neesot telms, bet vienkārši melnīgsnējs sinzs. Tūlīt to pārbaudīsim. Pastāsti mums par savu planētu!

Bez steigas paņēmu metāla krēslu, apsēdos, pārmetu vienu kāju pāri otrai un iesāku: