Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Teikdams, ka šis plāns mani sajūsmina, es melotu. Iedomājoties vien, ka kopā ar cilvēkiem, kurus lāga nepazinu, būs jānolaižas uz svešas planētas un jācīnās pret dīvainiem, neizprotamiem briesmoņiem, mani stindzināja šausmas. Bet atkāpties vairs nevarēja. Biju isu viesis, viņi pret mani izturējās kā pret savējo un atklāja daudzus savus noslēpumus. Galu galā uz mani taču misliku izstarojums neiedarbojās, bet Suiliks un Esīna, kam tas nes nāvi, tomēr nešaubījās ne mirkli. Turklāt, aizstāvot Jaltaru, es aizstāvēšu arī mūsu Sauli, cīnīšos par savas Zemes nākotni. Tāpēc piekritu.

Mēs izlidojām otrā rītā. Pāreja ahūnā ilga tikai mirkli, gandrīz tūlīt pat iznirām izplatījumā Kalvenolta trešās planētas — Rismana — orbītas tuvumā.

Pēc visa, ko stāstīju, lūdzu, neiedomājies, ka sauļu sistēmās katrai zvaigznei — saulei — noteikti ir savas planētas. Patiesībā zvaigznes, kam ir pavadoņi, sastopamas diezgan reti. Isu zinātnieki uzskata, ka tikai vienai no simt deviņdesmit zvaigznēm mēdz būt pavadoņi. Vidēji uz katras no desmit planētām dzīvība ir iespējama uz divām, bet apmēram no tūkstoš planētām uz vienas mīt būtnes, kuras var nosaukt par cilvēkiem. Rismans jāpieskaita pie tādām planētām, kas ir piemērotas dzīvības attīstībai, bet tomēr ir neapdzīvotas: tur eksistē vienīgi primitīvas dzīvības formas, fauna, kas atbilst kembrija periodam uz Zemes.

Mūsu trieciena eskadra nolaidās uz Rismana. Pēc lieluma šo planētu varētu ierindot starp Zemi un mūsu Marsu. Pirms misliku iebrukuma pār to mirdzēja žilbinoša, koši zila saule, kā Suiliks teica, — viena no skaistākajām Pirmajā galaktikā. Bet tagad tumšsarkanais Kalvenolts pacēlās virs apvāršņa kā ļaunu vēstījoša, asiņaina acs. Rismana virsmu klāja sniegs un «sauss» ledus. Temperatūra bija noslīdējusi līdz mīnus simt grādiem. Viss dzīvais bija gājis bojā, varbūt tas mita vienīgi okeānu dzīlēs zem biezās ledus segas.

Mūsu apmetnes vieta likās neaprakstāmi drūma: mēģini iedomāties bezgalīgi plašu, tuksnesīgu līdzenumu, kurš grimst sarkanīgā dūmakā. Šur tur uzkalniņos neskaidri iezīmējas mīkstas sniega kupenas. Starp tām izkaisīti tumši, spīdīgi plankumi — diskveida ksilli, ap kuriem rosās sīki, skafandros tērpti,akumpuši stāvi: Kalvenolts gurdi grimst liz apvāršņa, tā sārtā atblāzma pāri ledāiem stiepjas mums pretī kā smaili, asiņaini irksti. Es skaidri izjutu, cik milzīgi tālu smu no Zemes. Man šķita, ka esmu nožēloīmi sīka, miljardiem kilometru no dzimtās planētas kosmosā apmaldījusies būtne. Radās iespaids, ka pasaule iet bojā, ka laiks ir apstājies. Isi tobrīd likās sveši, citas pasaules bērni, pasaules, kurai nav nekā kopīga ar manējo. Laikam arī Una izjuta kaut ko līdzīgu: redzēju, ka viņa nobāl un sāk drebēt. Akeijons un pārējie sinzi ar neizdibināmām sejām kā sastinguši sēdēja pie ekrāna, nepārmijot ne vārda.

Dzirdēju, kā vadības kabīnē — «seallā» — Suiliks nodod rīkojumus. Viņa balss, mierīga un vēsa, viegli trīcēja. Tas isiem raksturīgs stipra saviļņojuma brīžos. Un kā gan citādi! Tik svarīgs uzdevums Suilikam bija uzticēts pirmoreiz, un, skaidri nezinādams, vai maz dzīvs atgriezīsies mājās, viņš tomēr priekā staroja, ka tieši viņam, jaunajam planētu atklājējam, lemts vadīt pirmo trieciengrupu.

Apsēdies atzveltnes krēslā, es domās sakopoju pēdējās dienās apgūtās zināšanas par ieročiem, kurus drīzumā nāksies lietot, un par bruņu mašīnām — «sahjeniem», kas pasargās mūs no misliku uzbrukumiem. Pēkšņi Ilna pieskārās manam plecam un isu valodā vaicāja:

— Vai nevēlies pastaigāties pa Risrnanu? Suiliks sacīja, ka mēs šeit uzkavēšoties veselu baziku.

Ilnas dziedošā balss pat isu vārdiem piešķīra īpašu melodiskumu. Meitene noliecās pār mani, un viņas zeltaini brūnā seja, ko ieskāva gari, gaiši mati, salīdzinot ar zaļajām isu sejām, šķita neparasti tuva un cilvēciska. Pamanījusi, ka mulstu, lina veltīja man apburošu sinzu meitenes smaidu, kas, starp citu, arī pašlaik rotājas viņas lūpās.

— Labi, — es piekritu, — iesim!

— Neaizkavējieties ilgi! — mums uzsauca Suiliks. — Drīz lidosim prom. Tev vajadzēja redzēt šo planētu agrāk… Tagad tā pagalam uz mūžīgiem laikiem, — viņš klusinātā tonī piebilda.

īsās pastaigas laikā, klejojot pa Rismana noledojušo virsmu, mēs maz viens otram paguvām pateikt. Un tomēr tieši ar šo brīdi sākās mana un Ilnas tuvība. Iegūt sinzu uzticību nenākas viegli. Viņu lepnā atturība nav salīdzināma ar visai rezervēto sirsnību, kāda piemīt vairumam isu. Bet ja sinzi reiz dāvā kādam savu draudzību, tad uz visiem laikiem. Atpakaļceļā Ilnai paslīdēja kāja, un viņa pakrita. Metos meitenei palīgā un, pacēlis uz rokām, sajutu zem skafandra spēcīgu, vingru augumu, redzēju viņas acis, kas dziļi ielūkojās manējās. Sajā mirklī man kļuva skaidrs, ka par spīti neskaitāmu gaismas gadu attālumam, kas šķir mūsu planētas, Ilna man ir tuvāka un dārgāka par visām Zemes meitenēm, kuras līdz šim pazinu.

Kad ieejas kamerā novilkām skafandrus, Ilna spēji noglāstīja man vaigu un nozuda aiz durvīm.

Iegāju vadības kabīnē pie Suilika, kur bija arī Esīna, Akeijons, Beišita un Snēzins.

— Jūsu uzdevums būs šāds, — sacīja Suiliks. — Mēs tūlīt pāriesim ahūnā un iznirsim no tā tieši virs Septītās planētas. Mums sekos divdesmit pieci ksilli ar jauktām komandām. Pārējie uzbruks mislikiem no augšas un mūsu nolaišanās vietā radīs silto zonu. Septiņi lielie ksilli nogādās uz planētas bruņu mašīnas — «sahjenus», kurās iekāpsit jūs — sinzi un Szemes cilvēks. Pēc tam mēs atkal pacelsimies gaisā, lai paglābtos no misliku izstarojuma, jo silto zonu šajā vietā ilgi uzturēt nespēsim. Centīsimies jūs atbalstīt no augšas ar bumbām. Jums pa šo laiku jālūko nokļūt līdz misliku torņiem, jāizpētī vispirms, kādam nolūkam tie kalpo, un tad jāsagrauj. Jūsu rīcībā būs divpadsmit sahjenu; tevi, Akeijon, nozīmēju tiem par komandieri. Vēlāk ieradīsimies jums pakaļ otrā siltajā zonā.

Suiliks spēji pārtrauca radiosakarus ar pārējiem ksilliem.

— Jūs savu sahjenu pazīsit pēc sarkanās krāsas. Man padome stingri pavēlēja katrā ziņā nogādāt jūs dzīvus atpakaļ uz Ellu. Citu labā darīsim, kas būs mūsu spēkos.

Pieslēdzies kopējam radiotīklam, Suiliks deva norādījumus pārējai eskadrai. Dūmakaini sārtajās debesīs pacēlās pirmie ksilli. Pēc desmit minūtēm tiem sekojām mēs.

Suiliks ļoti uzmanīgi centās noregulēt kādu sarežģītu ierīci:

— Šoreiz inūsu lidojums cauri ahūnam būs tik īss, ka es nepagūšu manevrēt — mūsu reakcijas spējas ir pārāk lēnas. Manā vietā to paveiks šis automāts. Ceru, ka tas mūs nepievils, citādi varam iedrāzties planētas virsmā… Saturieties, iedarbinu automātu!

Uz apakšējā ekrāna ieraudzīju dziļi lejā zem mums Rismana kailo virsmu. ILna ienākusi apsēdās man blakus. Es cieši pieķēros krēsla roku balstiem. Ekrāns īsu mirkli satumsa. Kad tas no jauna iegaismojās, mūsu priekšā atklājās neiedomājami fantastiska aina.

Ksills šķērsoja līdzenumu, ko ieskāva melna kalnu grēda. Visapkārt valdīja gandrīz necaurredzama tumsa, zemu pie paša apvāršņa mirdzēja tumšsarkans rubīns — Kalvenolts. Ik pēc desmit sekundēm žilbinošu eksploziju gaismā uz planētas virsmas iezīmējās krasas ēnas — tur kā krusa bira termiskās bumbas, veidodamas silto zonu. Suiliks mikrofonā deva īsas pavēles gaisa kuģu flotei. Tālumā debesis apgaismoja citas dīvainas eksplozijas, uz kuru fona iznira svešu kalnu neskaidrie silueti. Neviļus man prātā iešāvās muļķīga avīžnieciska frāze: «Mūsu speciālkorespondents no kosmosa frontes ziņo…»