Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

— Kur palika Misans? — pievērsies pavadītājiem, priesteris vaicāja.

— Aizgāja pie Gaismas dieva, — skanēja atbilde.

Ar to ceremonija beidzās.

Sekojot tradīcijām, piecas dienas pēc bērēm pavadīju Misana mājās. lina un Esīna aizlidoja jau pirmajā vakarā, un mēs palikām divatā ar Asilu. Kaut gan ārēji viņa saglabāja mieru, tomēr es nojautu, cik dziļi viņa cieš, bet, pārāk maz pazīdams isu vēsturi, parašas un dvēseles dzīvi, nezināju, kā viņu mierināt. Tikai tagad man kļuva skaidrs, cik virspusēja patiesībā ir mana asimilācija. Neizsakāmi apjucis un nelaimīgs, skumji klīdu pa svešo māju, pukodamies par visām isu tradīcijām. Stundas ritēja, bet es nevarēju vien saņemties un likties gulēt ierādītajā istabā, uz kuru, sākot ar šo dienu, man bija likumīgas tiesības. Mājā valdīja klusums. Asila mierīgi sēdēja zālē. Apsēdos viņai blakus, un nakts pagāja klusējot. Tik rūgta vientulības un atšķirtības sajūta, kā tajā drūmajā vakarā blakus isu meitenei uz šīs svešās planētas, bija mani mākuši reti.

Kad atausa rīts, Asila ierunājās. Bez asarām un elsām viņa izstāstīja sava jaunākā brāļa dzīvi. Spējīgais jauneklis, kuru gaidīja spoža nākotne, bija kritis savā pirmajā kaujā. Cīņā pret mislikiem bija gājuši bojā pavisam vienpadsmit Asilas tuvinieki. Viņa ļoti nožēloja, ka nebija devusies brālim līdz un mirusi kopā ar viņu. Asila mīlēja brāli no visas sirds, saskatīdama viņā vienu no tiem, kas I dara godu savai tautai, — nākamo gudro. < Meitene atcerējās brāļa rotaļas bērnu dienās, viņa panākumus universitātē, pirmo mīlestību, par kuru viņš bija stāstījis vecākajai māsai. Nu viss bija zudis, neatstādams vairāk neko kā vien tradicionālo bēru rituāla frāzi — «aizgājis pie Gaismas dieva».

Klausoties Asilā, svešatnības mūris starp mums izzuda. Līdzīgi būtu varējusi runāt arī Zemes sieviete. Un atkal, tāpat kā Šan. sinas salā pie mislika, es sapratu, ka sāpes un ciešanas visām dzīvajām būtnēm ir vienādas. Par spīti daudzu miljonu gaismas gadu bezdibenim, kas šķīra mani no Asilas, es viegli atradu mierinājuma vārdus. Turklāt tas nebija mans vienīgais un dīvainākais atklājums.

Pēc tam Asila ar isiem raksturīgu pašsavaldīšanos sāka gatavot brokastis.

Nodzīvojis šeit vēl četras dienas, devos atpakaļ uz «Svešzemnieku namu» Esantēmas pussalā. Ik pēc astoņām dienām vienu vakaru turpmāk mēdzu pavadīt pie Asilas. Pakāpeniski šo māju Bresiē salā sāku uzskatīt par savējo, bet Asilu — par tuvu radinieci. Vēl šobrīd tur mani gaida mana istaba, grāmatas, piezīmes un dažādi nieki, ko iegādājos, dzīvodams uz Ellas. Esmu pārliecināts, ka mana māsa Asila nereti apvaicājas gudrajiem, vai es drīz atgriezīšos.

Pa to laiku uz Sestās un Septītās planētas isi bija pilnīgi iznīcinājuši mislikus.

Taču, diemžēl, pārāk vēlu — Kalvenolts joprojām nemitīgi dzisa. Tā kā pirmie misliki, kas apmetās uz kādas no Eltoēas ledainajām planētām, tika savlaicīgi iznīcināti, šai saulei briesmas vairs nedraudēja. Bet Aseloram, kuram pavadoņu nav, spektrs normalizējās pats no sevis; tas gudrajiem uzdeva vēl vienu neizprotamu mīklu.

Mums par laimi, mislikiem, lai uzturētu dzīvību, šad tad jānolaižas uz kādas planētas. Starpplanētu telpā viņi jūtas lieliski, taču spēj tur uzturēties ne ilgāk par dažām stundām. Kādā veidā šīs būtnes pārvietojas no zvaigznes uz zvaigzni, bet galvenais — no galaktikas uz galaktiku, tas pagaidām vēl ir neatklāts noslēpums. Visi mēģinājumi atrast mislikus ahūnā izrādījās veltīgi. Daži isu zinātnieki uzskata, ka ir vairāki ahūni: vienu no tiem izmanto isi, citu — sinzi, vēl citu — misliki. Sevišķi kompetents šajā jautājumā neesmu, un tomēr trīs dažādas nebūtības, šķiet, ir absurds.

Starp gudrajiem klīda baumas par kādu grandiozu projektu. Ilgāku laiku neko tuvāk nespēju uzzināt. Arī Suiliks un Szans neko nevarēja pateikt. Lūkot kaut ko izdibināt no Aszas bija veltīgi. Bet Ilna nezināja vairāk par mani. Divdesmit deviņu līdzīgu zvaigžņu kuģu pavadībā uz Ellas atgriezās «Tsalans». Sinzi nolaidās Inosas salā, netālu no Zinību pils. Drīz vien viņi devās uz Rēsanu, kur nometināja piecus tūkstošus savējo — jaundibinātās Ellas-Arbora kolonijas kodolu. Uz

Ellas palika vienīgi Hēlona ģimene un «Tsalana» komanda. Šai ģimenei piešķirtās tiesības bija īpaša privilēģija, jo pēc likuma uz Ellas drīkst dzīvot vienīgi isi. Uz mani tas vairs neattiecās, jo isi mani tagad uzskatīja par savējo.

Beidzot Azlems pats atklāja noslēpumu: bija paredzēts sūtīt izlūkekspedīciju uz nolādētajām galaktikām, proti, uz planētām, kas atrodas pilnīgi misliku varā. Sākumam izvēlējās vistuvāko no tām — gigantisko kaijenu galaktikas kaimiņos.

Biju bezgala sašutis: ceļojums uz Septīto planētu man jau likās pārāk riskants, bet uzbrukt mislikiem viņu valstības pašā centrā šķita tīrais neprāts, it īpaši, kad Azlems aukstasinīgi pavēstīja — viņš cerot, ka es kopā ar pāris sinziem neatteikšoties veikt šo uzdevumu. Par spīti pieredzei es joprojām baidījos no pārejas ahūnā, un tāpēc ceļojums uz šo nolādēto galaktiku man likās tikpat tāls un bīstams kā lidojums uz Kalvenolta Septīto planētu.

Vēlāk šis projekts acīmredzot tika atzīts par nederīgu. Runas par to apklusa. Mana dzīve atkal ritēja parastajās sliedēs — dienā strādāju bioloģijas laboratorijā, nakšņoju vai nu pie Suilika, vai «Svešzemnieku namā», bet reizēm «savās mājās». Suiliks bija tikko atgriezies no jaunas ekspedīcijas cauri ahūnam, bet neteica par to ne vārda. Esīna zināja stāstīt, ka viņš esot bijis pie kaijenu milžiem, kaut gan Suiliks pats apgalvoja, ka šim ceļojumam ar lielo projektu neesot nekāda sakara. Ilgāku laiku mēs tikāmies ļoti reti. Suiliks slepenā uzdevumā ceļoja no galaktikas uz galaktiku. Arī «Tsalans» aizlidoja uz Rēsanu, uz Ellas palika vienīgi Ilna un Akeijons, kuri strādāja manā laboratorijā. Obligātajās atpūtas dienās — tādas isiem mēnesī ir trīs — Esīna mani un Ilnu iepazīstināja ar savas planētas dzīvi. Tā es guvu zināmu priekšstatu par isu lauksaimniecību un rūpniecību, kas līdz šim manu uzmanību sevišķi nesaistīja. Plašā joslā abpus ekvatoram isi kultivē maizes kokus, kas spēj sasniegt pat desmit metru augstumu. No tiem viņi iegūst biskvītu cepšanai derīgus miltus. Uz ziemeļiem un dienvidiem no šīs joslas isi audzē daudz citu augu, galvenokārt rūpniecības vajadzībām, izmantojot tos kā izejvielas, kuras ražot sintētiski neatmaksātos. Pārējo planētas daļu aizņem savvaļas rezervāts ar tajā izkaisītām apdzīvotām zonām, bet ziemeļu apgabalos koncentrējas vairums isu rūpniecības uzņēmumu, izņemot ogļu un rūdas raktuves. Isi intensīvi izmanto arī savus okeānus, kas aizņem septiņas desmitdaļas Ellas teritorijas. Reiz kādā ceļojumā ar zemūdeni iepazinu viņu jūras augu plantācijas okeāna dzīlēs un zemūdens zvejniecību.

Enerģiju galvenokārt iegūst matērijas sadalīšanas ceļā. Sajā procesā isi izmanto nevis atomkodolu sastāvdaļas, kuras mēs tikai nesen esam sākuši pētīt, bet šo sīko daļiņu daļiņas — tā saucamos infranukleonus. Svarīgi, ka galvenais enerģijas veids nav elektrība, bet, kas īsti — to definēt būtu vēl grūtāk nekā Āfrikas rnūža mežu iemītniekiem izskaidrot elektrības būtību, lai gan ar isu ģeneratoriem un to ražoto enerģiju man bijusi darīšana ik dienas. Vienīgais, varu teikt — viņu ģeneratori ir loti sarežģīti un masīvi. Isi ir lieliski fiziķi; pat sinzu ievērojamais zinātnieks Berantons pēc viesošanās uz Ellas bija spiests atzīt, ka daudzi isu izgudrojumi viņam sveši un pat neizprotami, īsiem par godu jāsaka, ka savas zināšanas viņi no citiem neslēpj, gluži otrādi — uz Rēsana nodibinātas universitātes domu apmaiņai ar pārējiem Apdzīvoto planētu savienības locekļiem. Neilgajā uz šīs planētas pavadītajā laikā paguvu noklausīties kādu Divpadsmitās galaktikas kukaiņveida cilvēka astronomijas lekciju; no tās es sapratu ļoti maz, taču dabūju redzēt lieliskus zvaigžņotās debess un pilnīgi svešu planētu fotouzņēmumus. Lektors, kas runājot plātīja nesamērīgi garās, daudzposmainās rokas, atgādināja milzīgu, zaļu dievgotiņu. Auditorijā bija pārstāvēti gandrīz visi uz Rēsana sastopamie cilvēču tipi.