Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Galu galā Suilika noslēpumainie kosmosa cejojumi izbeidzās, bet mēs joprojām tikāmies reti. Augas dienas viņš pavadīja padomes slēgtajās konferencēs. Arī ar Esīnu viņš neredzējās biežāk. Un tāpēc gandrīz viss brīvais laiks man pagāja Unas un Akeijona sabiedrībā. Reiz, strādājot bioloģijas laboratorijā, mūs visus trīs izsauca Asza. Katram no mums viņš pasniedza nelielu metāla cilindru ar masīvu spalu un sacīja:

— Tie būs jūsu ieroči — uzlabotas termiskās pistoles. Ar ūr-šēmona piekrišanu padome jūs izvēlējusies izlūkekspedīcijai uz vienu no nolādētajām galaktikām. Dosim jums īpašu ksillu. Suiliks jūs pavadīs līdz kaijenu galaktikas saules Grenas planētai Svfts, tur viņam piekodināts arī sagaidīt jūs. Ja rodas izdevība, atgādiniet viņam šo rīkojumu. Izlidosit pēc astoņām dienām.

Ak, šīs astoņas dienas! Cik bezgala garas un reizē īsas tās šķita! Akeijonam un Ilnai likās pilnīgi dabiski, ka viņus, ūr-šēmona dēlu un meitu, sūta cīņā kā pirmos. Pretējā gadījumā viņi to pieprasītu paši. Nolādēts! Bet es? Velti mēģināju sev iestāstīt, ka misliku izstarojums uz mani neiedarbojas, ka ksilla korpuss ir īpaši nostiprināts, lai pasargātu mūs no misliku triecieniem, ka mūsu rīcībā būs visspēcīgākie ieroči, un beidzot — ka mūs sūta nevis kaujā, bet izlūkot apkārtni — nelīdzēja itin nekas. Iedomājoties vien paredzamo lidojumu, man sāpīgi sažņaudzās sirds. No manis neatkāpās neskaidra nenovēršamas nelaimes nojausma, un tā mani nepievīla; vēl tagad, kad esmu laimīgi atgriezies, atceroties vien, kā toreiz, riskējot ar dzīvību, torpedēju mirušās zvaigznes, es laikam nekad vairs nebūtu ar mieru atkārtot šo lidojumu, kaut arī par to man solītu varu, slavu, bezrūpīgu dzīvi un visu planētu skaistākās meitenes!

Izlidojām bez sarežģījumiem. Suiliks kopā ar sievu, diviem isiem un rbenieti Beišitu mūs pavadīja savā vecajā ksillā «SessonEssina», kas nozīmē — «SkaistāEsīna». Kad Ilna man lūdza, lai nolasu viņai mūsu ksilla kupolā ierakstītos isu vārdus, es nedaudz samulsu. Viņa jau diezgan veikli sarunājās ar isiem, bija pat mazliet iemācījusies franciski, taču lasīt neprata nevienā no šīm valodām. Uzrakstu bija izgudrojis Suiliks. Parasti ksilliem piešķir tikai numurus, ja vien kapteinis nevēlas dot tam vārdu. Manu ksillu Suiliks bija nosaucis par «Ulna-ten-Sillon», kas tulkojumā nozīmē «Ilna — mans sapnis». Pamanījis manu samulsumu, Akeijons, pietiekami labi pazīdams isu rakstību, nāca man talkā un, šķelmīgi smīnēdams, izlasīja: «Planētu savienība».

«Ilna — mans sapnis» bija neliels trīsvietīgs ksills, vēlāk sērijveidā ražoto kaujas ksillu prototips. Ērtības tajā bija upurētas lietderības labā. Centrālajā kabīnē atradās vairākas vadības pultis dzinēju, ieroču un dažādu ierīču kontrolei. Blakus kabīnē cita virs citas karājās trīs gultas, pārējos kosmiskā kuģa nodalījumus aizņēma motori, pārtikas, munīcijas, gaisa rezervei un izejas kamera. Vienpadsmit centimetru biezais ksilla korpuss no īpaša, ļoti izturīga dažādu metālu sakausējuma, pēc Suilika domām, spēja atvairīt mislikus, kas triecās pret ksillu ar astoņi tūkstoši brunnu lielu ātrumu bazikā, t. i., ar četrtūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā, kaut gan līdz šim netika novērots, ka misliki pārvietotos tik ātri. Pat ja ārējais apvalks triecienu neizturētu, ksillam bija vēl otra, septiņus centimetrus bieza iekšējā sieniņa. Ievērojot mūsu imunitāti pret misliku izstarojumiem, varēja uzskatīt, ka esam pilnīgā drošībā.

Abi mūsu ksilli vienlaicīgi pārgāja ahūnā ar tādu aprēķinu, lai tie nonāktu vienā un tajā pašā kosmiskajā sfērā un reizē iznirtu apmēram miljons kilometru attālumā no planētas Svfts. Tā ir brīnumjauka vidēja lieluma planēta, mazliet lielāka par Zemi. Uz tās dzīvo simtiem miljonu kaijenu. Mēs nolaidāmies ziemeļu puslodē Brboras pilsētas tuvumā.

Dīvainas būtnes ir kaijeni! Augums — gandrīz divi ar ceturtdaļu metra, āda — zaļa, galva — apaļa, bez matiem, acis — blāvas, izvalbītas, deguna nav, mute — plata, ar neskaitāmiem sīkiem zobiņiem. Rokas un kājas kaijeniem nesamērīgi garas un tievas, kaut gan paši viņi šķiet ļoti plecīgi — cik gari, tik plati. Kopš pirmās tikšanās nespēju pārvarēt neizskaidrojamu riebumu pret viņiem, par spīti jebkurai laipnībai. To pašu juta Akeijons, Ilna un Esīna. Turpretī Suiliks, iepazinis kaijenus jau savās slepenajās ekspedīcijās, bija paguvis ar dažiem pat sadraudzēties. Kaijenu civilizācija ir visai neparasta — šie ļaudis ir samērā vāji astronomi, viduvēji fiziķi, toties nepārspējami ķīmiķi. Viņu rūpniecība izmanto ļoti maz metāla, tā galvenokārt balstās uz mākslīgi sintezētām plastmasām. Garīgā ziņā, kā apgalvo Suiliks, kaijeni ir loti attīstīti, starp viņiem daudz lielisku dzejnieku, ģeniālu filozofu, talantīgu tēlnieku un gleznotāju. Es par to spriest nevaru, jo uz viņu planētas nekad neesmu uzkavējies ilgāk par dažām stundām.

Mēs turējāmies sava ksilla tuvumā, kas bija apmeties plašas, klajas stepes vidū, kur cita pēc citas nolaidās bezgala daudzas helikopteriem līdzīgas lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija veidots no caurspīdīgas plastmasas. Iegājuši viegla tipa celtnē, kas atgādināja aerodroma bāru, pasūtījām gardu, zaļganu dzērienu. īsu brīdi apspriedies ar trim kaijeniem, Suiliks no mums nošķīrās. Mūs un ksillus pa gabaliņu vēroja ziņkārīgo pūlis, ko tuvāk nelaida bruņota sardze. Ar vēju no tās puses plūda specifiska rūgtena smarža.

Mēs ilgi sēdējām klusēdami. Viss bija jau izrunāts. Suiliks ar Akeijonu aizgāja. Viņi pēdējoreiz devās pārbaudīt manu ksillu. Es mehāniski rotaļājos ar savas termiskās pistoles drošinātāju. Esīna kaut ko klusītiņām pačukstēja Unai un Beišitai, un visas trīs, manī raugoties, iesprauslojās.

Atgriezās Suiliks.

— Ir laiks, brālīt! — viņš uzrunāja mani.

— Iegaumē — padomei vajadzīgi nevis varoņdarbi, bet precīzi dati! Vēlu jums laimīgi atgriezties! Esiet uzmanīgi!

Un, noliecies pie manis, viņš čukstus piebilda:

— Sinzi medz but pārgalvīgi. Savaldi Akeijonu!

Devāmies uz ksillu. Suiliks, pēdējoreiz uzsitis man uz pleca, ātri pagāja sāņus. Esīna un Beišita pa gabalu māja mums atvadu sveicienus. Una jau bija iekāpusi ksillā. Noliektu galvu un drebošu sirdi es viņai sekoju.

Tiklīdz durvis aizcirtās, mēs paceļamies gaisā. Bija norunāts, ka ahūnā pavadīsim tieši divarpus bazikus un nekādā ziņā nemainīsim virzienu, lai nelaimes gadījumā Suiliks zinātu, kur mūs meklēt. Mums vajadzēja atgriezties ne vēlāk kā pēc divdesmit Ellas dienām.

Ksills precīzi iznira no ahūnā. Visos ekrānos atainojās ogļmelna tumsa, kurā spīguļoja reti, ieapaļi gaismas plankumiņi — tālas, vēl dzīvas galaktikas. Tuvākā no tām bija aptuveni pusmēness lielumā. Norādot uz to, Akeijons teica:

— Tā, šķiet, ir kaijenu galaktika. Redz, no kurienes mēs izlidojām.

Ja būtu ļoti spēcīgs burvju teleskops, mēs varbūt varētu saskatīt šo galaktiku nevis tādu, kādu to pazīstam, bet gan tādu, kāda tā bijusi pirms piecsimt tūkstoš gadiem!

Uz īpaša ekrāna, kas pēc radara principa darbojās snesa viļņos, kas izplatās desmitreiz ātrāk par gaismu, iznira blāvs plankums — planēta! Ak jā! Einšteina teorija nav nepareiza, taču nepilnīga.

— Suiliks mums lika izvēlēties tuvāko piemērota lieluma planētu, — lina atgādināja.

— Vai tik šī pati nav īstā?

— Nolaidīsimies! — Akeijons izlēma.

— Esiet kaujas gatavībā!