RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Atriebēja atkal bija iemigusi dabiskā miegā, ko tikai reizēm pār­trauca nelāgi sapņi, un Vraits izmantoja iespēju, lai apraudzītu Ali.

"Kas notiek?" viņš apvaicājās, ienākot istabā un pamājot uz ekrānu.

"Šovakar būs oficiāls paziņojums, runās pats premjerministrs, bet pēc tam drošības dienesta šefs. Daudzi ziņu kanāli jau izsaka minējumus, ko viņi teiks, daži vēlreiz rāda Reivenas tiešo pārrai­di no laboratorijas un cenšas atklāt kādu viltojuma pazīmi."

"Vai paredzams, ka atradīs?" Vraits vaicāja.

"Daudzi jau apgalvojuši, ka eksperimentu rezultātus un upuru attēlus viltojuši Haki, lai iegūtu sabiedrības līdzjūtību. Taču cilvēki netie šādam skaidrojumam, jo valdība apgalvo, ka ne­viens Haks nespēj izvairīties no DDR" Ali balsī skanēja rūgtums, un Vraits nespēja viņai to pārmest. Kopš viņu aizturēja DDR ne­bija pagājis daudz laika, un atšķirībā no Reivenas viņa vēl nebija pieradusi pie attieksmes pret Hakiem.

Ja Reivcna būtu šeit, Ali klātos vieglāk. Vraits zināja par viņu savstarpējo nepatiku, bet tik un tā Reivena varētu palīdzēt Ali izprast jauno piederību kriminālajai pagrīdei. Varbūt viņa pat varētu iemācīties izmantot savas Haka spējas, lai izdzīvotu. Vrails nespēja iedomāties Ali kā hakeru, bet diez vai viņai bija vēl kāda iespēja. Taču Reivena bija pazudusi, un viņš nezināja, vai viņa vispār atgriezīsies.

Kezs uzmanīgi pārgāja tiltu. Šajos līmeņos tie pārsvarā bija pussabrukuši. Pilsētas pamati bija droši, tomēr valdība netērēja naudu, lai uzturētu kārtībā pilsētas daļu, kurā dzīvoja gandrīz tikai likumpārkāpēji. Viņu nams atradās vēl zemākā līmenī nekā tas, kurā Kezs bija aizvadījis savu bērnību. Viņš reti sastapa gangsterus, kas medīja viegli atrodamus upurus nabadzīgākajos rajonos. Tic gājēji, kurus viņš redzēja klīstam pa tiltiem, bija tikai sabiedrības atraidītie bez nākotnes cerībām.

Viņš bezmērķīgi klaiņoja apkārt un prātoja, vai tiešām iederas šeit. Viņš nezināja, ko nolēmis darīt Vraits, atgriezties Denverā vai pievienoties šejienes bandām. Varbūt viņš paļausies uz Reivenu, kas varētu sagādāt pietiekami naudas, lai dzīvotu graustos un aprūpētu Atriebēju. Ja tas notiktu, Kezam neatliktu nekas cits, kā dzīve uz ielas. Viņš bija veiksmīgi aizmirsis iepriekšējo dzīvi; tagad tā draudēja atgriezties un pārņemt viņu savā varā. Viss bija atkarīgs no Reivenas. Kezs bija pārliecināts par to. Bez viņas komanda nebija nekas. Viņas pieredze, pašaiz­liedzība un spējas pierādīja, ka viņa ir galvenais spēks grupā.

Neapzināti viņš nonāca pazīstamā apvidū. Netālu no šejienes, tikai trīs līmeņus augstāk, atradās nams, no kura Grāfiene pārrau­dzīja savas operācijas. Uz šejieni devās Reivcna, kad atstāja vi­ņus. Kczs brīdi domāja, vai ir vērts uzdrīkstēties. Tad nolēma, ka nav ko zaudēt, un kāpa augšup pa kāpnēm, kas vijās ap debesskrāpi.

Sargi priekštelpā ar aizdomām nopētīja Ķezu un aizšķērsoja durvis uz Grāfienes bāzi. Viņš piesardzīgi tuvojās, bet viņa jautājums bija sargiem negaidīts.

"Es gribu satikt Rcivcnu," viņš paziņoja.

Sargi saskatījās. "Hakeru?" sieviete pārjautāja.

"Jā, viņu," Kezs pamāja. "Dzirdēju, ka viņa ir šeit."

"Pagaidiet," sieviete vēsi noteica un tik steidzīgi nobēra pāris vārdus holokomā, ka Kczs nepaspēja tos saklausīt. Beidzot sardze atkāpās no holokoma un paaicināja viņu tuvāk. "Nosauc savu vārdu un vizītes mērķi."

Kczs nezināja, vai Rcivcna viņu klausās vai nē. Tomēr viņš iedomājās, ka ziņu nodos viņai, tāpēc runāja tā, it kā uzrunātu tieši viņu.

"Šeit Kczs," viņš sacīja. "Gribu parunāt ar Reivenu. Tas ir svarīgi."

"Vai privāts jautājums?" nepazīstama balss vaicāja, un Kczs pamāja. "Pagaidiet tepat," balss atsaucās, holokoms tika izslēgts.

"Tu dzirdēji, ko tev saka," sargs aizrādīja. "Gaidi šeit." Viņš pamāja, lai Kezs paiet nost no durvīm, un abi sargi nostājās, kā iepriekš.

Kezs gaidīja ilgi. Reivcna nerādījās, bet sargi par viņu nelikās zinis. Viņš jau nosprieda, ka kļūdījies, nākot šurp. Taču vēlēšanās satikt Reivenu bija pārāk spēcīga. Sargs satrūkās, kustība pievērsa Kcza uzmanību, un viņš ieraudzīja, ka no durvju ēnas iznirst pazīstams stāvs. Reivenai bija vienkāršs melns tērps, mati atglausti atpakaļ, atklājot bālo pieri un tumšos lokus ap mirdzoša­jām acīm. Pār plccu viņa bija pārsviedusi to pašu somu un garo, melno mēteli, un Kezam pirmo reizi pēc laboratorijas radās ccriba.

"Sveiks, Kez," viņa tcica, pienākusi klāt. "Kas noticis?"

"Nekas īpašs," viņš atzina. "Visi ir tādi kā…" Viņš paraustīja plecus, pabeigdams domu ar mājienu.

"Pašķīduši katrs uz savu pusi," Reivena secināja. Uz mirkli viņas sejā pazibēja dīvaina izteiksme, kas pazuda, pirms Kczs paspēja to izprast. "Bet ko tu gaidīji?" viņa paraustīja plecus. "Domāji — visi līksmos, ka esam atraduši Reičelu? Tas nav tik vienkārši, Kcz. Vraits neuzvarēja karā, pat ne kaujā, lai ko viņš domātu." Viņa pašūpoja galvu. "Reālajā dzīvē nav laimīgu beigu; dzīvot tālāk ir daudz grūtāk." Kczs klusēja, un Reivena savilka somas siksnu un devās laukā. "Nāc, iesim!"

"Atpakaļ uz namu?" Kczs vaicāja, pielikdams soli.

"Pagaidām," Reivcna atbildēja.

Viņa vēroja ziņu raidījumu, kurā atkal tika izteikti minējumi par premjerministra paziņojumu, kad ieradās Kezs. Droši vien paziņojums jau bija uzrakstīts un glabājās kādā valdības datu­bāzē, un varbūt tikai paši pārdrošākie hakeri spētu tam piekļūt. Taču Reivcna kopš uzbrukuma vairs nebija izgājusi Tīklā. Tagad viņa visu laiku nodarbojās ar datiem, kurus bija nokopējusi no laboratorijas datoriem.

Šajos diskos bija apkopoti visi materiāli par sadistiskajiem eksperimentiem vairāk nekā piecdesmit gadu garumā, kuros bija cietuši tūkstošiem bērnu. Taču Reivcna nedomāja par to, pārlasot dokumentus. Viņa gribēja uzzināt, ko nozīmē būt Hakam, ko atklājuši zinātnieki. Taču viņa vairāk atklāja viņu nezināšanu. Reivcna vienmēr bija zinājusi, ka atšķiras no parastiem cilvē­kiem. Viņa atklāja to, ka ir Haks, daudz ātrāk par jebkuru valdī­bas iestādi un iemācījās izmantot savas spējas, vēl īsti ncapjauzdama, ko tās nozīmē. Pārlasot DDP dokumentus, viņa saprata liktenīgu nežēlīgās mutantu iznīcināšanas nepilnību. Eksperimentu upuri nespēja noskārst, uz ko ir spējīgi, taču to nezināja arī zinātnieki. Daži pētījumi uzrādīja noderīgus rezul­tātus, bet daudzi beidzās strupceļā, tika veikti uz labu laimi un bez mazākās sajēgas. Kaldcna komanda nebija spējusi atklāt Haku, kurš kaut mazliet spētu līdzināties Reivenai; par to liecinā­ja kaut vai primitīvais vīruss, kurš bija radīts, lai sistēma spētu noķert Haku. Ja viņa jau savā vecumā spēja pievarēt laboratorijas aizsardzības sistēmu, piercdzējušāks Haks varētu paveikt daudz vairāk. Reivcna nezināja, vai pasaulē ir kāds piercdzējušāks Haks. Galvenais tomēr bija tas, ka viņa bija dzīva un turpināja attīstīt savas spējas, lai pārvarētu jebkādas DDP pētnieku sagudrotas viltības.

Rcivcna pasmējās pie sevis. Viņas pieredze laboratorijā bija atskurbinoša. Viņa nekad pirms tam nebija izjutusi, ko nozīmē operatīvās atmiņas trūkums, darbojoties Tīklā. Atguvusies no pārdzīvotā, viņa apjauta, ka ir ne mazāk bīstama drošībniekiem kā DDP viņai. Viņas pašpārliecinātība pieauga, tuvojoties grupas mītnei, un smaids sejā nenozuda, arī Kezam atverot durvis.

Ali negribīgi atrāvās no ekrāna, bet tad satrūkās no pārsteigu­ma, redzot, kas atnācis.