RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Vai novaldīsi?" Džīvs apvaicājās, un Kezs pamāja.

"Jā, domāju gan!"

"Kas kaiš Reivcnai?" Ali jautāja histēriskā balsī.

"Viņa vēl elpo," Kezs mierināja. "Viņa zaudēja samaņu, nopū­loties ar sistēmas izslēgšanu."

"Neviens pakaļ nedzenas," Fins ziņoja no aizmugurējā sēdekļa.

"Kārtībā," Vraits atsaucās. "Kez, ko tu dari?"

"Es nevaru novaldīt šo dzelzsgabalu bez gaismām!" zēns dus­mīgi noteica. "Es jau neesmu Rcivena. Ja mūs notvers lidojam bez gaismām, mūs noteikti aizturēs."

"Nomierinies," Džīvs noteica. "Nepārkāp ātrumu, turies virs ccļa. Neviens taču nezina, ka laboratorijā ielauzāmies mēs. Ārpusē nekādas trauksmes vēl nav bijis."

"Pēc stundas šeit mudžēs no reportieriem," Ali bija pārlieci­nāta un mazliet nomierinājusies. "Mums jāuztraucas par viņiem, tāpat kā par drošībniekiem, lai neiekļūtu ziņās."

"Kad žurnālisti satiks Kaldenu, viņam būs jāatbild uz dau­dziem jautājumiem," Lusils apmierināts noteica.

"Es ceru," Vraits ieteicās, kad Fins iesaucās.

"Mums dzenas pakaļ!" viņš brīdināja. "Grieziet nost no ccļa!"

Kezs sagrieza flaiteru sāņus, asi nobremzēja un izslēdza gais­mas. Flaiters sastinga uz vietas, un arī pārējie ieraudzīja to, no kā Fins viņus bija brīdinājis. Garām maksimālā ātrumā pašāvās

fiaiteru grupa ar DDP zīmi uz durvīm. Vienā mirklī tie nozuda skatienam, taču Ali norādīja lejup uz mašīnu eskortu. Projām no laboratorijas lielā ātrumā joņoja skimmeri.

"Zinātnieki," Lusils klusi piebilda.

"Žurkas pamet grimstošu kuģi," Ali atsaucās.

"Man tas nepatīk," Vraits drūmi piebilda, kad gaismas pazuda pamalē.

"Droši vien viņi nevēlas satikt žurnālistus," Kezs atliecās, lai palūkotos uz laboratorijas pusi.

To vairs nevarēja saskatīt, pamalē nemanīja nevienas gaismas. Taču Vraita aizdomīgums lika visiem ik pa brīdim nogaidoši paraudzīties atpakaļ.

Un tad viņi ieraudzīja. Ugunsbumba, kas pacēlās pamalē, apsteidza dobjo eksplozijas grāvienu. Uguns un dūmu vāli uzšāvās gaisā līdz ar degošām atlūzām. Tad viņus sagrāba trieciena vilnis, zeme zem viņiem nodrebēja, un flaiters sagriezās gaisa virpulī. Vrails sažņaudza dūres, un Ali paslēpa seju aiz Lusila pleca. Neviens nesacīja ne vārda, Kczs izlīdzināja fiaiteru virs maģistrāles un virzījās uz Londonas pusi, aiz sevis pametot milzīgu, ugunīgu atblāzmu.

Sienas ekrāns bija ieslēgts jau trīs dienas, kopš viņi izkļuva no laboratorijas. Ali sēdēja uz grīdas ekrāna priekšā pamestā namā un neraudzījās ne uz vienu. Kopš viņi atgriezās Londonā un sarunāja ar Grāfieni mītni kādā no viņas īpašumiem, retais bija bildis kaut vārdu. Nams atradās Londonas zemākajos līmeņos, kas citos apstākļos būtu šausminājis Ali un nebūtu gājis pie sirds Rcivcnai, taču tagad neviens nesūdzējās.

Reivcna neapmetās kopā ar viņiem. Vraits bija pastāstījis viņai par laboratorijas uzspridzināšanu, bet viņa, bāla un piekususi, nebija neko atbildējusi, tikai apvaicājās, vai Kaldens ir izglābies. Neviens nezināja atbildi, un, kad Kezs ieteicās, ka vajadzētu pameklēt Tīklā, Rcivena tikai paraustīja plecus. Atgriezusies Londonā, viņa paziņoja, ka vēlētos atrast patvērumu pie Grāfie­nes, un nevienam nebija spēka ar viņu strīdēties.

Pārējie ieslēdzās katrs savā pamestā nama istabā. Džīvs un Fins bija iegriezušies pēc samaksas par darbu un pavēstīja, ka viņu banda atsakās no kompensācijas par Meleka nāvi. Lusils palika kopā ar viņiem un krāmējās pa elektroniskajām ierīcēm, kuras Reivcna pameta šeit, pirms nozuda Grāfienes cietoksnī. Lusils nebija runīgs, viņu nomāca vainas apziņa par laboratorijā iznīcinātajām dzīvībām. Ari Vraits bija neparasti kluss. Stundām ilgi viņš aprūpēja Atriebēju, cenšoties neievērot atšķirību starp mazuli, ko bija kādreiz redzējis, un tagadējo ķermeni, kas bija pārdzīvojis eksperimentus. Ali uzskatīja, ka visi pūliņi ir velti. Vraits centās, cik spēja, auklējot meiteni, ko bija izdevies izglābt.

Ari Kezs apmetās tepat, tomēr viņš mēdza pazust uz ilgāku laiku, klaiņājot pa lielpilsētas katakombu ielām.

Komanda pajuka, un Ali tajā vainoja Reivenas prombūtni. Vraits un viņa māsa bija līdzsvarojuši viens otru, viņš klusībā bija ārkārtīgi cilvēcīgs, viņa — ārišķīgi cietsirdīga. Kopā viņi bija lieliska komanda. Viņa piesardzība un viņas uzdrīkstēšanās bija glābusi viņus laboratorijā, taču pēc mērķa sasniegšanas saikne starp viņiem pajuka. Ali sprieda, ka Reivcna tik un tā būtu devusies projām, lai kas noliktu; Atriebējas klātbūtne viņai traucēja. Taču Airicbēja nebija vienīgais iemesls, kādēļ grupa pašķīrās. Vēl bija ari nepārvaramā zaudējuma sajūta, līdzko klajā nāca pirmās mediju ziņas.

Laboratorijas ierakstu vienlaicīgā parādīšanās gandrīz visos galvenajos kanālos bija pārsteigusi gan žurnālistus, gan skatītā­jus, un reportieri nekavējoties devās uz norādīto DDP iestādes adresi. Pēc stundas visos ziņu kanālos parādījās materiāls, kurā bija redzama izdegusi laboratorijas čaula. Taču, pirms vēl repor­tieri paspēja to aplūkot tuvāk, ieradās drošībnieki un valdibas vārdā piespieda mediju pārstāvjus aizbraukt. Visu nākamo dienu ziņu kanāli izteica dažādus minējumus, līdz viņu uzslājība vaina­gojās ar paziņojumu par oficiālas izmeklēšanas sākšanu. Valdība stūrgalvīgi atteicās komentēt notikušo, un, par spīti nenoliedzami neveikliem komentāriem, kļuva skaidrs, ka valdība piespiedīs medijus klusēt.

Grupa ar aizvien garākām sejām vēroja ziņas, sēžot nosacīti drošajā namā. Reivena bija atguvusi samaņu pēc divpadsmit stundām un atteicās no jebkādas medicīniskās palīdzības, lai tikai noskatītos ziņas; bet viņa bija pirmā, kas novērsās no ekrāna, paziņodama, ka dosies pie Grāfienes, un neatļāva Kezam nākt līdzi. Ari Fins un Džīvs driz vien atvadījās, paziņodami, ka viņu piedalīšanās operācijā ir noslēgusies. Džīvs novēlēja labu veiksmi, bet Fins neteica ne vārda, nepacietīgi gaidot, kad beigsies viņu sadarbība.

Atriebējas neprāta dēļ arī Vraitam drīz zuda interese par ziņām. Lusils bija iespēju robežās paskaidrojis viņai, kas nolika laboratorijā, un palīdzēja Vraitam, cik spēja. Taču meitene atguvās pa savai modei. Starp nesakarīgas trakošanas posmiem gadījās reti saprāta mirkļi, un Ali nekad nespēja izprast, kurā brīdī viņa uztver reālo pasauli. Atriebēju mocīja smagi murgi, un, trīs naktis pēc kārtas pamostoties no vājprātīgiem kliedzieniem, ari Ali sapņus appludināja nelāgas ainas. Uz viņas pusi stiepās uguns mēles, kāds kliedza, viņa modās un atkal aizmiga. Viņa labprāt dotos projām, taču viņai nebija, kurp iet. Viņa un Lusils bija šeit ieslodzīti, jo viņu radinieki viņus vairs nepazītu. Vecāki domāja, ka viņi jau ir miruši, un Ali nosprieda, ka, tā turpinoties, uz to nebūs ilgi jāgaida.

Vraits pat caur aizvērtajām durvīm dzirdēja ziņu kanāla troks­ni. Viņš vēlējās, kaut Ali labāk slēgtu to laukā, taču viņa sēdēja uz grīdas kā pieaugusi pie ekrāna un tikai reizēm negribīgi novērsa skatienu no tā. Viņas apsēstībai līdzīgo interesi par ziņām lomēr varēja paciest vieglāk nekā klīšanu apkārt pa namu ar tādu skatienu, it kā viņa būtu ieslēgta kapenēs. Vraits juta viņai līdzi, tomēr nespēja palīdzēt. Patiesībā bija grūti pierast pie domas, ka ilgie māsas meklējumi ir beigušies, tomēr vēlamais rezultāts nav sasniegts. Atriebēja bija visnotaļ sveša, viņš nespēja atpazīt zudušo māsu rēgainajā skatienā.