RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Ei, Vrait! Kur paliki?" "Rciven!" Vraita balsī bija jūtams atvieglojums. "Vai tev nekas nekaiš?" Gaitenī nodārdēja sprādziens, Rcivenai ausīs iedžinkstējās. Viņa pakratīja galvu.

"Esmu topā. Bet tu?"

"Mēs atradām Ali un… Atriebēju. Taču zaudējām Mcleku."

"V-velns," Reivcna notrīsēja. "Nāciet šurp! Mums jādodas projām."

"Nepaies ne minūte," Vraits noteica.

Kad Reivena izslēdza rāciju, telpā ienāca Kezs un Džīvs. Gangsteris bija ievainots, plecs asiņoja, un viņš noslīga uz krēsla, lai pārsietu brūci.

"Es runāju ar Vraitu," Reivena pastāstīja. "Viņš tcica, ka Mcleks ir beigts."

"Melcks?" gangsteris nolamājās pie sevis, seja dusmās piesar­ka, bet tad viņš papurināja galvu. "Ar to nodarbosimies vēlāk — mums jāizkļūst laukā no šī peļuslazda!"

"Piekritu," Reivcna atzina. "Vai zini — kā?" Viņa pamāja uz datoru pusi. "DDP staigā it visur. Nedomāju, ka mums izdosies nokļūt līdz flaitcram."

Līdzko lifta durvis vērās vaļā, Fins pacēla šauteni, taču šoreiz tie nebija DDP aģenti. Lifta būdā stāvēja Kczs ar milzīgu kaujas šauteni, ko Vraits pazina un par ko viņš izbrīnījās, jo tā bija pie­derējusi Dzīvam.

"Vadības telpa ir tālāk pa šo gaiteni," Kczs paziņoja. "Mums jāatgriežas tur, pirms šeit ierodas sargi."

"Rādi ccļu," Vraits piekrita, paceldams Reičelas izmocīto ķer­meni. Viņa drebēja, acis mežonīgi šaudījās no vienas puses uz otru, taču Vraitam nebija laika par viņu uztraukties. Aiz viņa nāca Ali, balstot Lusilu, kurš kliboja aizvien stiprāk, bet pēdējais gāja Fins, mērķēdams tukšajā gaitenī aiz muguras.

Reivcna pacēla acis, kad gājiens apstājās vadības centra vidū, un viņa pirmoreiz saskatījās ar Reičelu. Jaunākā meitene sastin­ga, un Vraits nolaida viņu zemē, saudzīgi iekārtodams kādā no tukšajiem krēsliem. Reivena pievērsās viņam.

"Vrait, nupat vairs nav labi," viņa īsi noteica.

"Redzu," Vraits piekrita, tad palūkojās uz Finu. "Fin, Kez sar­gājiet durvis." Viņš bridi vēroja zēnu, ko balstīja Ali, tad piebil­da: "Ei, puis, vai spēsi noturēt šauteni?" Lusils papurināja galvu, taču tad ierunājās Džīvs.

"Es iešu kopā ar viņiem," gangsteris paziņoja, atņemdams Kezam savu šauteni. Vraits pamāja un uzrunāja Rcivcnu.

"Kāds stāvoklis?" viņš vaicāja.

"Šitāds," Reivena atteica, un pēkšņi vadības telpas ekrāni atdzīvojās. Tie rādīja laboratoriju kameru redzeslokā, daudzos ekrānos varēja novērot bruņotus sargus. Reivena nekustējās,

vienīgi rokas uz taustiņiem veica nepieciešamās darbības. Datorsistēma bija viņas rīcībā. "Es atjaunoju daļu no drošības programmām," Reivena paskaidroja, "lai mēs varētu novērot pretiniekus."

"Vai tu zini, kur palika doktors?" Ali vaicāja, pienākusi tuvāk ekrāniem.

"Kāds doktors?" Reivcna satrūkās.

"Kaldens," Ali biedrs atbildēja viņas vietā. "Viņš tc ir vadošais pētnieks."

"Viņš mūs pieķēra Rcičclas istabā," Ali piebilda, "bet tad aizmuka, pirms Vraits paspēja viņu aizkavēt."

"Es viņu meklēju," Reivcna noteica, "taču pašlaik man ir svarīgākas rūpes." Viņa apklusa, tad ierunājās atkal: "Un kas ir šis puisis?"

"Lusils," Ali paskaidroja, juzdamās vainīga. "Viņš ir draugs."

"Mēs gribējām atbrivot pārējos," Lusils tcica, negaidīti naidīgi palūkodamies uz Rcivcnu.

"Tu esi traks," viņa atbildēja. "Mums pašiem pietiks ko noņemties, kur nu vēl vilkt sev līdzi bērnu baru."

Vienīgais, kas spēcināja Ali laboratorijā, bija pārliecība par Reivenas spējām. Kaut gan viņa ticēja Vraita solījumam viņu iz­glābt, šo solījumu bez Reivenas nevarētu izpildīt. Kad doktors Kaldens apgalvoja, ka Reivcna nespēs iekļūt laboratorijas sistē­mā, Ali apjuka, taču tagad zināja, ka Rcivcnai viss izdevies, un uzticība jaunākajam Hakam nostiprinājās. Kad Reivena sēdēja šeit, vadības centrā, starp mirdzošajiem ekrāniem un serveru rindām, Ali vairs nejuta nepieciešamību strīdēties. Taču Lusils neko nezināja par Reivenas spējām, un viņam nekas netraucēja.

"Vai tu maz zini, cik daudzi ir miruši šajā iestādē?" viņš uzsauca Rcivcnai, vēršoties pie viņas kā grupas komandiera, tā vienlaikus izrādot cieņu pret viņas spēku. "Cik daudzi vēl mirs, ja tu nedarīsi neko, lai viņiem palīdzētu? Kas tā par glābšanu, ja lu aiziesi tikai ar diviem gūstekņiem, kaut gan šeit ir simti?" Viņš pieklusa, tad turpināja jau mierīgākā balsī: "Manu draugu noga­lināja, kad viņš centās palīdzēt taviem cilvēkiem, — vai priekš tevis tas ir sīkums?"

"Ari mūsu grupā viens ir gājis bojā," Reivena aizrādīja, jopro­jām neatraujoties no ekrāniem. "Es neizjūtu to atbildību, ko tu centies man uzspiest." Viņas balss bija vēsa un acu izteiksme — nenosakāma, kad viņa piebilda: "Vai es brālim kāds sargs?"

Kādu bridi valdīja klusums, Lusils meklēja vārdus, bet Vraits lūkojās viņā tā, it kā gaidītu kādu zīmi. Bet tad no otra telpas gala atskanēja vārga balss:

"Tu esi viņa sargs, tāpat kā viņš tev."

Vraits un Reivcna sastinga, tad atskatījās uz Atriebēju, kas raudzījās uz viņiem nesatricināmā orākula pārliecībā. Vraits pirmais pārtrauca šo mēmo sarunu.

"Mums vismaz jāpamēģina kaut ko izdarīt," viņš tcica.

Reivena novērsās no Atriebējas un vērīgi nopētīja Vraitu.

"Mēs?" viņa pārjautāja. "Tu gribēji teikt, cs, vai nc? Mans pienākums ir izpildīts, Vrait. Tu ieradies pēc Rcičclas, lu dabūji Reičelu. Bei tagad iesim projām."

Kezs alrāvās atpakaļ stūra aizsegā, jo sienā pēkšņi ietriecās lo­des. Džīvs lamādamies pārlādēja šauteni un uz labu laimi izšāva ap stūri. Kezs atskatījās. Metrus divdesmit aiz muguras atradās atvērtas durvis, aiz tām — nākamais gaiteņa pagrieziens, kuru apsargāja Fins. Arī viņš šāva, tātad no otras puses tuvojās vēl viena sargu grupa. Džīvs aši palūkojās ap stūri un zibenīgi atlēca atpakaļ.

"Vini nāk un nāk," viņš teica Kezam, kā uzminēdams vina domas: "Mēs nespējam ilgāk noturēties." "Vai man runāt ar Vraitu?" Kczs vaicāja, pamādams roku ar rācijas sprādzi.

"Ej un runā tāpat," Džīvs lika. "Lai saprot, ka mēs nejokojam."

Kezam nevajadzēja ilgāk skaidrot. Viņš metās projām pa gaiteni un ieskrēja vadības centrā tieši tajā mirklī, kad strīds bija pašā karstumā. Vraits un Reivcna kliedza viens uz otru, meitene bija piclčkusi kājās, lai pierādītu savu taisnību. Ali ar savu draugu bažīgi skatījās tc uz viņu, tc ekrāniem, kuros varēja novērot sargu tuvošanos. Kezs satvēra Vraitu aiz rokas.

"Mums jāiet!" viņš uzstāja, nevairīdamies gangstera niknā skatiena. "Mēs vairāk nespējam noturēt sargus."

"Nu redzi," Reivcna ierunājās. "Mēs ejam… ja vien vēl varam."

"Ja tu tagad aiziesi, nekas nemainīsies," Ali draugs mierīgi no­teica. "Laboratorija atjaunos darbību, un eksperimenti turpināsies."

"Lusil!" Ali krita izmisumā. "Te ir simtiem ieslodzīto. Kā lu domā viņus atbrīvot, ja mēs paši diez vai tiksim laukā?"

"Tālad, tc ir simtiem cilvēku," Lusils atkārtoja. "Tev nav nc jausmas, cik tūkstoši jau miruši DDP nelikumīgajos eksperi­mentos, cik daudzi…"

"Pagaidi!" Reivena pavēlēja, un Ali ar Lusilu satrūkās. "Ko lu tcici?" meitene pārjautāja, tumšajām acīm ieurbdamās Lusilā.

"Ka tūkstošiem cilvēku jau miruši," viņš teica. "Tu taču to zināji, vai nc?"

Reivena vairs neklausījās, bet lūkojās uz Vraitu. Pirmoreiz pēc Vraita ierašanās vadības centrā viņa neizskatījās nikna.

"Eksperimenti ir pretlikumīgi," viņa domīgi noteica.