RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Es gribu tikai Ali un Atriebēju," Vraits paskaidroja. "Atdodiet viņas, un jūs pat neievainos."

DDP aģenti klausījās sarunā, šaudīdami acis no viena runātāja uz otru. Ari Ali vēroja, kas notiek, taču viņai likās, ka laiks runāt. Vraits taču vēl nezināja, ka laukā jāizved ne tikai divas meitenes vien. Taču tajā mirklī Vraits pirmoreiz ievēroja māsu.

"Rcičcl," viņš skumji nočukstēja. "Rcičel, vai tā esi tu?"

"Vrait?" Vienā mirklī mežonīgais niknums un rokudzclžu raustīšana aprima, saprāts atgriezās. Tad šis mirklis beidzās. "Laidiet mani vaļā!" viņa kliedza uz doktoru Kaldcnu. Vraits devās viņai tuvāk, taču viņu apturēja zinātnieka vārdi.

"Lieciet viņu mierā," doktors Kaldens pavēlēja. "Tas ir beidzies. Jūs esat mazākumā, un jūsu mutants, kas cenšas iekļūt mūsu sistēmā, tūlīt atklās, cik tā ir droša." Viņš stindzinoši pasmaidīja. "Sistēmā ir vīruss, kurš automātiski pārņems Tīklu, līdzko iedarbosies trauksmes signāls. Lai cik prasmīga būtu jūsu draudzene Reivcna, viņa netiks ar to galā."

Reivena ļāva apziņai izplūst pa laboratorijas datorsistēmu, cenšoties koncentrēties uz galvenajiem mērķiem. Apkārt virmoja milzīgs dalu apjoms, visu pārbaužu rezultāti, no kuriem bija grūti izvairīties. Taču viņa meklēja drošības sistēmu.

Viņa izbrāzās caur dalu saitēm, meklēdama informāciju par trauksmes signālu. Viņa ar pūlēm apjauta, ka Vraita un Ali raidītāji tuvojas viens otram, un datu plūsma apziņā liecināja, ka driz viņi satiksies ar divām drošībnieku komandām.

> atsleegt straavu liftiem < viņa pavēlēja.

> neitralizeet visus piesleegumus kas nenotiek shajaa telpaa. < Nu viņa sāka virzīties straujāk caur drošības datu bāzi, soli pa solim vājinādama tās iedarbību.

> atsleegt DDP operatiivo agjentu sarunu frekvences < viņa turpināja.

> izsleegt kameru un kustiibu sensoru raidiitaajus. atsleegt straavu aareejaa seetaa < Aizrāvusies darbā, Reivena uzstājīgi pieteica komandu pēc komandas, izbaudot katru reizi, kad datori pakļāvās viņai. Pagāja vairākas vērtīgas minūtes, līdz viņa sa­prata, ka nu vairs nav labi. Sistēma kļuva gausāka, lēnāk izpildīja pavēles, bieži aizķērās. Viņa centās atklāt iemeslu, taču konsta­tēja, ka nespēj koncentrēties. Viņas apziņa, izplatīta visā sistēmā, darbojās tikpat lēni. Reivena centās atvilkt dažas apziņas šūnas, pārāk vēlu saprotot, ka sistēma viņu pārņem savā varā, iesūcot viņu savā elektroniskajā vājprātā.

Kezs satraukts saslējās, kad Reivena ievaidējās, viena viņas ro­ka noslīdēja no taustiņiem, un acis nozuda aiz plakstiņiem. Viņa bija bāla, uzacis savilktas sāpēs. Kā par nelaimi, gaitenī atskanēja šāviens un automāta kārta. Viņš dzirdēja, kā nodārd Dzīva šau­tene, un saprata, ka apsardze ir ieradusies.

"Reiven!" viņš iesaucās, satvēra viņas roku un sapurināja. "Reiven! Kas noticis?"

Vrails sastinga, pārliecība doktora Kaldena balsī ļāva dokto­ram pārņemt iniciatīvu. Vraits saprata, kas notiek, taču jutās dīvaini tālu no visa notiekošā, paša pieļautā kļūda bija atņēmusi visus spēkus. Viņš bija pārliecinājis Reivenu piedalīties; ja viņš tagad nepiekāpsies, tad zaudēs gan Reivenu, gan Reičelu, bet Ali un Kczs ies bojā par lietu, ar kuru viņiem nav nekāda sakara.

"Viss beidzies," doktors Kaldens atkārtoja, un Vraits nolaida šauteni. Pēkšņi atskanēja nesakarīgs kliedziens, un viens no zē­niem, kas stāvēja līdzās Ali, metās virsū zinātniekam. DDP aģents nostājās ccļā, un viņi abi pakrita kabeļu jūklī, doktors Kal­dens zibenīgi paslēpās aiz sargu mugurām. Uzliesmoja šāvieni, Fins centās aizkavēt bēgšanu, Ali iekliedzās, un tad jau visi šāva, cik vien spēja.

Vraitam bija tikai viens mērķis. Viņš metās pāri palātai, norāva apsējus, kas turēja Reičelu, apgāza gultu kā vairogu pret lodēm un atklāja uguni. Apšaude turpinājās vēl dažas sekundes un beidzās tikpat ātri, kā sākusies. Kad Vraits piecēlās, viņš vēl dzir­dēja bēgošu soļu troksni.

"Tas bija doktors," Ali noteica, pieceldamās no grīdas, brūce pierē liecināja, ka viņa nav paspējusi laikus nokrist aizsegā. "Viņš tika projām."

"Lai iet!" Fins nogārdza, viņa roka ļengani nokārās sāņus, kad viņš pieliecās biedram.

"Kas viņam?" Vraits iejūtīgi vaicāja.

"Miris," Fins nikni izgrūda, ar veselo roku aizvērdams Mcleka acis. "Viņš ir nošauts."

"Man ļoti žēl," Vraits ierunājās, kad kāda kustība atgādināja par vēl vienu nelaimi. Bija skaidri redzams, ka miris ari viens no zēniem; asinis plūda no šāvienu brūcēm krūtīs, kuras aptvēra metāla loksnes. Otrs zēns bija notupies blakus, un Ali palīdzēja viņam piecelties.

"Lusil, vai tev nekas nekaiš?" viņa vaicāja.

"Man nē," zēns atbildēja, viegli grīļodamies. "Un cs domāju, ka Toms tikai priecātos par šādu nāvi.",

"Ko mēs iesāksim tagad?" Fins vaicāja Vraitam, taču viņš nepaspēja atbildēt.

Aiz apgāztās gultas sakustējās sīks stāvs, drebelīgi piecēlās kājās un devās uz priekšu. Kad viņi atskatījās, Reičela atbildēja Finam.

"Reivcna…" viņa tcica. "Brīdiniet Rcivcnu."

"Rcivcn!" Vraita seja apmācās, un viņš satvēra rāciju. "Ceru, ka nav par vēlu." Viņš uzstādīja viņas frekvenci un izmisīgi sau­ca. "Rcivcn, Rcivcn, vai tu mani dzirdi?" Nosprakstēja skaļrunis, un kāds atbildēja:

"Vrait, šeit Kczs! Kaut kas nogājis greizi!"

"Kur ir Reivena?" Vraits prasīja.

"Viņa ir tepat. Taču viņa nav pie samaņas, viņa mani nedzird," Kcza balsī bija izmisums. "Gaitenī ir apsardze. Nezinu, cik ilgi Džīvs viņus spēs aizturēt!"

"Paliec pie Reivenas," Vraits pavēlēja. "Mēs iesim pie tevis."

Taču vina sirds sažņaudzās. Viņš sāka šaubīties, vai viņiem izdosies izkļūt no laboratorijas dzīviem.

Datorvīruss. Reivenas prāts beidzot pietiekami atguvās, lai sa­prastu traucējumu cēloni. Vīruss pamazām izplatījās pa dator­sistēmu, pārņemdams ari viņas apziņu. Lika pagaidīt! Reivcna saniknojās. Naids mutuļoja viņā, kad viņa aptvēra, ka sastapusi neparedzētu šķērsli, un viņa devās pirmajā uzbrukumā, lai to uzveiktu. Miljoniem apziņas impulsu aizvijās pa sistēmu, šoreiz saplūstot ar dalu saitēm tā, lai mazinātu vājprātu. Reivena centās savietot pārtrauktās datu saites, piespiest, lai tās atkal darbotos kā viens vesels.

Reivenas sparīgais uzbrukums palēnināja vīrusa attīstību. Viņa atkal pārņēma sistēmu savā varā. Pašpārliecinātība atgriezās. Kad beidzot pēdējais vīrusa sektors bija iznīcināts, viņa pamazām sāka uztvert citus signālus. Vraits acīmredzot centās iedarbināt atslēgto liftu, Kczs izmisīgi purināja viņu aiz rokas, un dažus metrus tālāk kāds atšaudījās no sargiem. Reivcna pavēlēja ieslēgt liftu un palūkojās uz Kczu.

"Kas notika?" viņa vaicāja.

"Tu atgriezies!" Kczs iepleta acis un saspieda viņas roku. "Es jau baidījos, ka tu esi pagalam."

"Ar vienu nemākulīgu vīrusu ir par maz," Reivena noteica, lepni atskatīdamās uz datoru.

"Tad tas bija vīruss?"

"Jā. Vai mums vēl ir sprāgstvielas?"

"Nē," Kezs nopūtās. "Manējās ir beigušās."

"Tad paņem šo," Reivcna tcica, izvilkusi no kabatas diskam līdzīgu priekšmetu.

"Kas tas ir?" Kczs šauboties vaicāja.

"Kaut kas drusku jaudīgāks," Reivena mierīgi paskaidroja. "Nospied slēdzi, skaiti līdz trīs, tad svied to laukā. Un ātrāk! Man sāp galva no šī trokšņa!"

Kczs metās uz durvīm, un Reivena pasmīnēja. Vēl aizvien kontrolēdama datorsistēmu, viņa ar roku ieslēdza rāciju un uzstādīja frekvenci, lai viņu dzirdētu visa grupa.