RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Noskcnēts," Mcleks atteica. "Turieties, brāļi." Viņš pamāja ari Kezam. "Lai tev veicas, zēn."

"Rcivcn," Vraits jautāja. "Vai esi gatava?"

"Esmu pati uzmanība," viņa atbildēja, vērdama vaļā flaitera durvis.

"Tad ejam."

Grupa piesardzīgi tuvojās sētai, un Reivcna norādīja, kuri sensori jāiznīcina. Kad viņa bija tos parādījusi, Vrails izrīkoja Kczu un gangsterus, kas gatavojās tos sašaut. Katrs notēmēja uz savu sensoru, tomēr vēl atlika divas holokameras. Viņš nolēma, ka ar tām liks galā pats kopā ar Rcivcnu. Kad viņš izsaiņoja savu šauleni, Reivcna pastiepās pēc garā mēteļa un izvilka savējo. Tā atgādināja garstobra pistoli. Taču Reivcna nevis pielādēja to, bet piespieda taustiņu uz pistoles roktura, līdz atskanēja klusa dūkoņa.

"Kas tad tas?" Vraits ziņkārīgi vaicāja, un Reivena paraustīja plecus.

"Vccā, labā elektrība," viņa paskaidroja. "Es to sameistaroju pati, un tai ir dažas priekšrocības." Pabeigusi runāt, viņa notēmēja uz vienu no kamerām un nogaidoši palūkojās uz Vraitu. Viņš centās nebrīnīties, kā viņa dažu sekunžu laikā paspēja sagatavoties šaušanai, un notēmēja uz otru kameru. Vērodams to, viņš pusbalsī vaicāja:

"Gatavi?" Atskanēja murdoši piekrišanas saucieni, un Vraits turpināja. "Šaujam uz trīs. Viens… divi… trīs!"

Atskanēja viegla svilpoņa, tad uzplauka dzirksteļu spiets, un gan sensori, gan kameras bija pagalam. Vraits instinktīvi pārlūkoja mērķus. Visi bija trāpījuši. Mcleks ar Finu jau metās uzbrukumā sētas stieplēm, griežot tās ar lāzeru, lai izvairītos no strāvas.

"Apsardze saņems signālu, līdzko sensori pārtrauks raidīt," Reivcna atgādināja. "Mums jāaizskrien līdz laboratorijai, kamēr viņi attopas."

"Tad žigli," Vraits pavēlēja, līdzko sētas posms bija sagriezts, un grupa metās uz ēkas pusi. Gangsteri sekoja cieši aiz muguras, ari Reivena ar Kczu turējās līdzi.

Tad Reivcna saklausīja balsi, kas nāca no raidītāja, — viņa bija aizmirsusi to izslēgt, kad devās pagulēt.

"Rciven, vai tu mani dzirdi?"

"Tagad nav laika, Ali," viņa nočukstēja neapstājoties.

"Man ar tevi jāparunā," Ali uzstāja.

"Vai tev draud briesmas?" Reivcna jautāja.

"Nē, bet…"

"Tad liecies mierā, Ali! Mēs tūlīt būsim klāt!" Reivena izslēdza raidītāju. Runājot ar Ali, viņa bija atpalikusi no Kcza, tāpēc tagad saņēmās un centās skriet ātrāk pa nelīdzeno zemi.

Vraits zināja, kā rīkoties, kad pietuvojās laboratorijai. Kaut gan iekšpuse droši vien bija pārbūvēta, ārpuse nebija īpaši mainījusies. Labajā pusē viņš ievēroja prožektorus un nešaubīgi secināja, ka tur atrodas mazais sānceļš un galvenā ieeja laboratorijā. Viņš vadīja grupu uz kreiso pusi, kur, viņaprāt, bija palīgiecja.

Atlika vēl divsimt metru, ko skriet līdz tuvākajām durvīm, kad viņu apstulbināja spoža gaisma un avārijas sirēna. Vrails nola­mājās un nokrita pie zemes, pamādams pārējiem, lai dara tāpat. Gangsteri acumirklī sagula aiz viņa, Kezs nokavēja tikai kādu sekundi. Reivcna pieskrēja pēc brīža, melnajam mētelim plandot, un nokrita blakus. Kādu mirkli šķita, ka vienīgā drošībnieku reakcija ir spalgā sirēna un gaismas, bet Melcks parāva Vraitu aiz rokas.

"Gaismas driz mūs izcels," viņš brīdināja.

"Es zinu. Paliec mierīgs," Vraits atbildēja. Viņš vērīgi aplūkoja apkārtni, gaidīdams jebkādu sakustēšanos, taču pirmais to pamanīja Kczs.

"Vrait! Skaties!" viņš iesaucās.

No galvenās ieejas puses viņiem tuvojās trīs drošībnieki ar šautenēm rokās. Melcks satvēra savējo, taču Vrails viņu apturēja.

"Vēl nc," viņš uzsauca. "Gaidi." Mclcks sastinga, taču Fins nebija tik attapīgs. Vai nu viņš nesaklausīja Vraita brīdinājumu, vai arī tīšām neievēroja to. Viņa kaujas šautene noblīkšķēja, un viens no sargiem sabruka zemē. Atlikušie divi nozuda no apšaudes līnijas, un Reivcna dusmīgi nošņācās.

"Tā. Sākas!" viņa iesaucās.

"Mclck, Fin, tieciet ar tiem diviem galā. Novācict, pirms viņi izsauc palīgus."

"Vismaz kāda iespēja," Rcivcnai aizrāvās elpa, taču Vraits to neievēroja.

"Rcivcn, nāc kopā ar mani," viņš pavēlēja. "Džīv un Kcz, piesedziet mūs." Viņš pielēca kājās un metās uz palīgiccjas pusi. Šoreiz pavēles tika izpildītas. Aizmugurē Mclcks un Fins atklāja uguni uz sargiem, un, noskrējis ar Rcivcnu pusceļu, Vraits izdzirda arī automāta kārtu. Palūkojies pa kreisi, viņš ievēroja, ka vēl divi sargi mūk no Dzīva un Kcza uguns. Tikmēr viņi sasnie­dza ieeju, un vairs nebija laika lauzīt galvu par to, kas notiek. Vajadzēja paļauties uz komandas spēju tikt galā ar uzdevumu. Reivcna jau pētīja durvis.

"Tās ir fiziski noslēgtas no iekšpuses. Nāksies uzspert gaisā," viņa paziņoja.

"Cik stipri?" viņš jautāja, paķerdams divus lādiņus no somas, ko bija iekāris plecā.

"Nc šos," Reivena papurināja galvu. "Mums nebūs laika izvilkt degļus. Pagaidi mirklīti."

Viņa parakņājās mēteļa kabatās un izvilka tādu kā tīkliņu. Aiz muguras dārdēja šāvieni, bet Reivena attina kabeļu un sprāgst­vielu kamolu un piestiprināja to pie durvīm.

"Nāc," viņa tcica Vraitam. "Man līdzi!" Apmēram desmit metrus no durvīm viņa apstājās un iešāva durvīs. Atmirdzēja elektrības sprakšķis, un Reivcna norāva brāli pie zemes. Pēc sekundes uzsprāga durvis. Arī Džīvs un Kezs sāka skriet šurp. Vrails piecēlās un palīdzēja Reivenai, tad viņi piegāja pie durvīm.

"Mēs likām galā ar diviem, kas šāva uz jums," Džīvs pateica Vraitam, kad viņi iegāja iekšā. Vraits pamāja un ieslēdza rāciju, meklējot Mclcka signālu.

"Tc Vraits," viņš tcica. "Kas pie jums notiek?"

"Tūlīt būs kārtībā, brāli," no rācijas atskanēja gangstera balss, ko nomāca lielkalibra šauteņu dārdoņa. "Vai atvērāt tās durvis?"

"Vaļā ir," Vraits paziņoja. "Mēs ejam iekšā."

Ali gulēja nomodā. Vakarā divi zinātnieki bija aizgājuši pa gaiteni, pārbaudot, vai visi izmēģinājumu trusīši ir savās vietās. Lusils un Toms negribēja iet projām, tomēr labāk pārzināja laboratorijas noteikumus un negribēja sacelt aizdomas. Ali pieteica viņiem būt gataviem uz jebko.

Viņa nenovilka balto tērpu, zinot, ka jebkurā mirklī vajadzēs rīkoties. Viņai nebija nc jausmas, kas būs jādara. Kaut kur ārpusē gangsteri sāka uzbrukumu, riskēja ar dzīvībām, bet viņa gulēja savā istabā, neko nespējot palīdzēt. Viņa jutās vāja un bezpa­līdzīga. Viņas dzīvība bija atkarīga no Vraita un Reivenas spējām viņu izglābt.

Gar durvīm aizslīdēja ēna, un Ali aizturēja elpu. Tad atpazina ierīču dūkoņu, tātad tas bija Toms. Driz vien palātā ielavījās arī Lusils.

"Kas notiek?" Ali nočukstēja, izlīdusi no segas apakšas. "To mēs gribējām vaicāt tev," Toms aizrādīja. "Tu teici, ka grupa uzbruks šovakar. Kur viņi ir?"

"Es nezinu," Ali atzinās. "Taču viņi devās uz šejieni. Es centos sazināties ar Rcivcnu, lai pateiktu… ko mēs norunājām, bet viņa atslēdzās. Šķiet, laukā sākušās nopietnas lietas."

"Pagaidi!" Lusils izskatījās apjucis. "Tu spēj ar viņiem sazinā­ties?"

"Tikai ar Rcivcnu," Ali tcica, domādama, kad tas reiz beigsies. "Un pašlaik nav sakaru."

"Bet kaut kas taču notiek, vai nc?" Toms jautāja. "Kas notiks, ja gangsteri nezinās, ka mums jāiet kopā ar tevi?"

"Es viņiem pateikšu," Ali apsolīja. "Taču cs to varēšu pateikt

tikai tad, kad vini ielauzīsies šeit. Ja cs viņiem traucēšu, briesmas draudēs gan viņiem, gan mums. Turklāt…" viņa sastomījās. "Es nemaz nezinu, vai mēs varēsim visus atbrīvot." "Ko?" Toms dusmīgi palūkojās, bet Lusils bija saprotošs. "Tc ir pārāk daudz cilvēku, Tom," viņš rāmi tcica. "Nc visi var pārvietoties. Mēs nekad neliksim laukā."