RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Tas bija Lusils. Viņš vilcinādamies pavēra durvis, un aiz viņa parādījās ari Toms.

"Vai drīkstam ienākt?" viņš vaicāja.

"Mums jāaprunājas," Toms piebilda.

"Labi," Ali piekrita, juzdamās neērti. Viņa nespēja apspiest sajūtu, ka viņi visi ir nolemti nāvei, taču tikai viņai ir izredzes izglābties. "Par ko?"

"Tu gatavojies izglābties," Toms noteica, un Ali satrūkās. Lusils piekrītoši pamāja.

"Tu esi ieradusies šeit pēc Atriebējas," viņš mierīgi noteica. "Es nezinu kāpēc, taču esmu par to pārliecināts."

"Vai tu vispār esi Haks?" Toms tincināja, kaut gan balss palika rāma.

"Es esmu Haks," Ali atzinās, izmisīgi prātodama, kā lai izvai­rās no pārējiem jautājumiem. Kur gan bija Reivcna, kad viņu va­jadzēja visvairāk? Taču raidītājs klusēja, un viņai pašai nācās pieņemt lēmumu. Izvēle bija pārsteidzoši viegla. "Jums taisnība," viņa teica. "Es gribu aizbēgt."

"Šajā ellē tev nav ne mazāko cerību," Toms noteica, papurinā­dams galvu. "Tas vienkārši nav iespējams."

"Bet viņa taču iekļuva iekšā, vai nc?" ierunājās Lusils. "Ja jau viņa spēja tc iekļūt un atrast Atriebēju, viņai ir kāda iespēja, kā izkļūt laukā."

"Man palīdzēs," Ali klusi noteica. "Es neesmu viena pati. Ir vesela grupa gangsteru, kas man palīdzēs."

"Tev un Atriebējai," Toms precizēja.

"Jā," Ali pamāja.

"Kāpēc?" Lusils apjuka. "Kāpēc tieši Atriebēja? Viņai nav visi mājās. Kāds tev no viņas labums?"

"Viņa ir māsa vienam no gangsteriem," Ali pastāstīja. "Un viņas māsa…" viņa aprāvās, jo nolēma, ka Rcivcnu labāk nepieminēt. Rcivcnu pietiekami sadusmotu jau tas, ka viņa pastāstījusi zēniem par gangsteru grupu. Ali labi pazina Rcivcnu, viņa nepiedotu savu noslēpumu atklāšanu.

Taču, pat nepieminot Rcivcnu, Ali uztraucās, ka pateikusi pārāk daudz. Viņi atradās pilnīgi slepenā iestādē, un viens vārds zinātniekiem izjauktu uzbrukumu, pirms vēl tas sācies. Vraits apzināti nepalielināja grupas dalībnieku skaitu, par galveno ieroci izvēlējies pārsteigumu. Ja Ali šo pārsteiguma momentu atklātu, grupai vairs nebūtu nekādu izredžu uz veiksmi.

"Jūs taču nevienam neteiksiet," viņa steidzīgi tcica. "Lūdzu!"

Toms un Lusils saskatījās. Lusils ierunājās pirmais.

"Mēs neko neteiksim, Ali," viņš sacīja. "Taču, ja tu patiešām bēgsi…"

"Mēs iesim kopā ar tevi," Toms pabeidza. "Un ikviens, kurš šeit ieslodzīts. Viena tu projām netiksi."

Kezs uztrūkās, jo kāds viņu parāva aiz pleca. Viņš atvēra acis un pamanīja spocīgu ēnu. Vraita pelēkās acis vērās viņā, blondie mati plīvoja ap seju.

"Laiks pārbaudīt ekipējumu," viņš stingri noteica, un Kczs pamāja, nožāvājās un slējās kājās. "Man vajag, lai tu izskaidro, kā darbojas Reivenas ierīces," Vraits turpināja.

"Vai tad viņa pati nevar?" Kczs iebilda, atskatīdamies uz trijiem gangsteriem, kas stāvēja, atspiedušies pret fiaiteru. Viņi izskatījās tā, it kā būtu jau sen pamodušies.

"Viņa vēl guļ," Vraits paskaidroja. "Negribu viņu modināt pirms laika. Mums viņa šonakt vēl noderēs."

Kczs nodomāja, vai tad viņš šonakt nebūs vajadzīgs? Taču Vraits lūdza palīdzību, tātad Kczs nebija gluži lieks. Zēns piecēlās, nosvieda mēteli, ar ko bija apsedzies, un meimuroja uz fiaiteru. Reivcna gulēja, izstiepusies pār diviem priekšējiem krēsliem. Viņa izskatījās pārguruši, ar tumšiem lokiem zem acīm. Kczs nopūtās. Visas operācijas veiksme vai neveiksme bija atkarīga no Reivenas. Kaut gan viņiem nācās uzticēties viņai, pali Reivcna tā nekad nerīkojās. Viņa darīja visu līdz pēdējam pati un uzticējās tikai sev.

Uz viņa pleca nogūla roka, un Kezs salēcās, taču ieraudzīja aiz muguras gangsterus. Tas bija Džīvs, kurš pasmīnēja par zēna atvieglojumu.

"Ei, čalīt. Vai viņš zina, ka tu met acis uz viņa māsu?" Tikmēr Vraits un pārējie gangsteri jau pārcilāja ekipējumu.

"Es nemetu acis uz viņu," Kczs taisnojās, tad sarāvās. "Nu un tad, kāda tur jēga? Reivenu interesē tikai viens cilvēks."

"Viņa pati, vai ne?" Džīvs icdunkāja Kczam un pasmaidīja. "Nu tad aizmirsti par viņu, čalīt. Netērē laiku ledus karalienei! Iesim."

"Jā, jā, labi," Kezs piemērojās Džīva solim un pārsteigts nosprieda, ka pirmoreiz mūžā runājis ar īstu gangsteri, bet tas pat nav mēģinājis viņu nožmiegt.

Vrails izklaidīgi klausījās Kcza skaidrojumu par spridzekļiem, pārbaudīdams pats savus ieročus. Gangsteru trijotnei bija kaujas šautenes un to munīcija, bet pie jostas — revolveri. Vraits bija izvēlējies sarežģītāku šaujamo, un viņam bija ari izcilas bruņas. Viņš palūkojās uz Kczu. Zēns demonstrēja, kā iedarbināt pareizo frekvenci, kas pēc piecām sekundēm uzspridzinās Reivenas sprāgstvielas. Kczs bija tērpies vienkārši, viņa vienīgais ierocis bija lāzcrpistolc pie sāniem.

Vraits prātoja, vai nav par vēlu aizliegt Kczam piedalīties uzbrukumā. Viņš gangsteriem būtu vairāk par apgrūtinājumu. Tad palūkojās uz fiaiteru, kur vēl aizvien snauduļoja Reivcna. Pēc plāna Kczam vajadzēja iet kopā ar Rcivcnu un segt viņu. Ja Vraits nelaistu Ķezu, tas viņai nepatiktu. Viņš pārliecās atzveltnei un nopētīja Rcivcnu. Viņa bija piekususi, un Vraits jau nolēma nemodināt viņu, kad viņa ierunājās:

"Kas noticis, Vrait?" viņa vaicāja aizvērtām acīm.

"Kezs," viņš klusu noteica, citiem nedzirdot. "Viņam nav pieredzes šāda veida operācijās."

"Agrāk tevi tas nemaz neuztrauca," Reivena atvēra acis. "Un mums taču nav lielas izvēles. Grupai jābūt mazai, bet Kezs ir ielaspuika. Viņš tiks galā."

"Bet ja nē?" Vraits vaicāja. "Mums jāiekļūst viņu datorsistē­mā, Rciven. Ja kaut kas notiks ar Ķezu, tev nebūs sedzēja, bet mēs visi esam atkarīgi no tevis."

"Es iekļūšu sistēmā," Reivena mierināja. "Ar Ķezu vai bez viņa." Piecēlusies kājās un izstaipījusies, viņa viegli nopūtās. "Vrait, mēs par to jau daudz esam runājuši. Ja tagad mainīsim plānu, radīsim tikai jaunas briesmas."

Vraits vēl kādu mirkli vēroja māsu, tomēr neiebilda. Viņa aizstāvēja viņa paša stratēģiju. Taču it viss šķita tik vēss, kad to tcica Reivena. Viņš pamāja un teica: "Sagatavojies. Pēc pusstun­das mēs dosimies ceļā."

Flaiters tuvojās laboratorijas perimetram, slīdēdams tikai mazu gabaliņu virs zemes. Reivcna bija palaidusi pie vadības pults Kczu, kurš tagad vērīgi sekoja Vraita norādījumiem. Tālumā, aiz elektriskās sētas, viņi saskatīja pelēcīgus laboratorijas ēku apveidus. Mclcks rūpīgi vēroja apkārtni, un Kczs piezemējās.

"Nav pārāk sarežģīta apsardze slepenai valdības iestādei," viņš aizdomīgi noteica.

"Viņiem nav vajadzība pēc lielas apsardzes," Vraits aizrādīja. "Retais zina, ka šāda iestāde vispār pastāv, turklāt cilvēki neieredz Hakus, un grūti iedomāties, ka kāds varētu mēģināt izglābt Hakus no zinātniekiem."

"Apsardze nav tik nevainīga, kā izskatās," Reivena mierīgi teica. "Tur ir kustību sensori un holokameras pie sētas."

"Kā tu zini?" Kezs vaicāja, un Reivena pamāja uz flaitera datoru.

"Grāfiene zināja, ko dara, kad sagatavoja mums šo kuģīti," viņa paskaidroja. "Tomēr aiz sētas tas neuzrāda nekādus šķēršļus. Līdzko iekļūsim drošības sistēmā, viss būs kārtībā, taču līdz tam vēl nāksies pasvīst."

"Vai kustību sensori spēj mūs uztvert tik tālu?" Vraits vaicāja, un Reivena papurināja galvu.

"Tikai piecus metrus no sētas."

"Labi," Vraits palūkojās uz pārējiem. "Neļaujiet, ka sensori jūs notver. Mums tic jāsašauj visi vienlaicīgi. Kad tas būs izdarīts, jāpārkāpj pār sētu. Sazināsimies," — viņš norādīja uz rokas­sprādzi, kurā bija iebūvēta rācija, — "un rīkosimies klusi. Mēs gribam iekļūt iekšā, paņemt Ali un Reičelu, tad doties projām. Neko vairāk. Kamēr mana grupa meklēs meitenes, Reivcna atradīs datorus un neitralizēs drošības sistēmu. Viss jādara ātri un tīri. Skaidrs?"