RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Rcivcn! Rcivcn, kur tu esi!" viņa sauca. Abi zēni apjuka. Ti­kai Ali saprata, ka šie ir saprātīgākie vārdi, ko Atriebēja varēja pateikt.

"Iesim labāk projām," Toms mīņājās, un Ali raudzījās te uz viņu, tc uz Reičelu, nezinādama, ko iesākt.

"Ali, runā ar viņu," Reivcna pavēlēja. "Atkārto, ko teikšu…"

Ali ieklausījās, lai atcerētos Reivenas vārdus. Saķērusi Atriebēju aiz rokas, viņa piespieda meiteni pie gultas un atkārtoja, ko viņai lika:

"Nomierinies… Reivcna nāks… gaidi viņu…"

"Jā," Atriebēja nočukstēja, viņas acis drudžaini mirdzēja. "Saki viņai, ātrāk… viņai jānāk ātrāk, vai ari būs par vēlu."

Reivcna samiedza acis. Flaiters bija sasniedzis Londonas no­mali. Torņiem līdzīgie debesskrāpji kļuva aizvien mazāki. Beto­na džungļi stiepās līdz pamalei, ccļu tīmeklis vijās ap tiem un virs tiem, augstākajiem debesskrāpjiem kā torņiem raugoties pāri. Reivena vadīja fiaiteru virs maģistrāles, uzmanoties, lai nenovirzītos no lidojumu joslas aizliegtajā zonā. Pamazām viņa atguvās no datorpicslēguma, atslēdzot sakarus ar Ali.

Reivena lēnam ievilka elpu. Viņa īsti nezināja, kāpēc nevēlas runāt. Taču diez vai šī atturība radās rūpēs par Vraitu. Reičela vēl aizvien bija dzīva, tāpēc viņiem jāīsteno plāns un jāiclaužas laboratorijā, taču Ali pieredzētais mazināja vēlēšanos tuvoties DDP kambariem. Viņa sažņaudza labo roku dūrē un trieca pret paneli, flaiters ar lēcienu metās uz priekšu, sasniedzot maksimālo ātrumu. Viņa neļāvās bailēm, kas draudēja viņu sagrābt savā varā. Viņa lika vējam tās aizraut un bez kādām emocijām paziņoja:

"Mēs esam atraduši Reičelu."

"Tu viņu atradi?" Vraits saspringa, un Reivena paraudzījās viņam acīs. "Vai viņa… kā viņai ir?" viņš vaicāja, cenšoties savaldīties.

"Viņas apziņu smagi ietekmējuši eksperimenti," Reivena vienaldzīgi noteica. "Tomēr viņa ir saglabājusi nedaudz veselā saprāta."

"Nedaudz veselā saprāta?" Vraits sastinga, un Reivcna sadzir­dēja klusu izmisuma vaidu no Kcza puses. Viņa jutās tik tāla abiem ceļabiedriem — drīzāk tuvāka ciniskajiem gangsteriem flaitera aizmugurē nekā savam enerģiskajam brālim.

"Jūties pateicīgs, ka viņai nav pilnībā izdegušas smadzenes vai viņa nav nogalināta," Reivena sacīja. "Viņa ir labākā stāvoklī nekā cs varēju iedomāties."

Kczs centās izstaipīt muskuļus un saviebās. Lai cik liels būtu flaiters, pasažieru sēdeklis nebija ērtākā vieta pasaulē, jo sevišķi, lidojot ilgāku laiku. Gangsteriem un Vraitam aizmugurē bija vai­rāk vietas ari ar visām somām. Tomēr, lai cik neērtā pozā nācās sēdēt, Kczs negribēja līst pie viņiem. Melcks iebilda pret viņa piedalīšanos operācijā, un viņš negribēja uzmākties gangsteriem, lai izraisītu vēl kādu nepatikas izpausmi. Tāpēc viņš centās iekārtoties krēslā ērtāk un snaust vai arī raudzījās laukā pa logu.

Otro iespēju īstenot bija daudz vieglāk. Vraits Rcivenai lika nepārsniegt ātrumu, lai smagi piekrautais, bruņotais flaiters nepiesaistītu drošībnieku uzmanību, bet viņa savukārt atspēlējās, uzgriežot rokmūziku līdz neciešami skaļam līmenim. Kczs domāja, ka īstais iemesls ir nevēlēšanās sarunāties. Vraits noteikti saprata, kāds Rcivcnai ir garastāvoklis, un viņa acīmredzami nevēlējās runāt par šo jautājumu. Tomēr ik pa brīdim mūzika apklusa — Reivcna mainīja diskus, un Kezs izmantoja vienu šādu pauzi, lai pievērstu Reivenas uzmanību.

"Vai tu aizvien vēl neturi stūri?"

"Kā redzi," Reivena pamāja. Viņas krēsls bija atlaists atpakaļ, kājas izstieptas pār vadības pulti, vienīgi kreisā roka slinki gūlās uz taustiņiem.

"Kas notiks, ja tu aizmigsi?"

"īsti nezinu," Reivcna lēnām noteica, tad pasmaidīja. "Vai gribi uzzināt?"

"Diez vai," Kczs papurināja galvu, taču arī pasmējās. Reivenas joks mazliet mazināja bažas par brauciena galamērķi. "Vai neesi nogurusi? Es varētu sēsties tavā vietā." Viņš mazliet vilcinājās, izteikdams šo piedāvājumu, taču Reivcna nesadusmojās. Tikai paraustīja plecus.

"Viss kārtībā," viņa teica. "Nav jēgas tagad mainīties vietām — esam gandrīz klāt."

"Jau klāt?"

"Paskaties laukā," Reivcna ieteica, un Kezs pievērsās logam.

Jau krēsloja, un bija grūti kaut ko saskatīt pustumsā. Šķita, ka Reivcna nogriczusics no galvenā ceļa, pazudušas bija ceļmalas namu ugunis; nemanīja arī pretimbraucošus flaiterus. Reivcna nebija izslēgusi gaismas, un reizēm garām pazibēja ārpilsētas būves, kāda pilsēta vai ciems tālumā iegaismoja debesis, bet tieši apakšā zem viņiem stiepās maģistrāle ar steidzīgu skimmeru uguntiņām. Tālu priekšā melnēja pauguru grēda, uz kuru norādīja Reivcna.

"Tur ir laboratorija. Taču, saskaņā ar transporta datu bāzi, gaisa telpa laipus ceļam ir slēgta."

"Vai tur nav neviena pievedceļa?" Vraits vaicāja.

"Diez vai mēs to izmantotu," Reivcna aizrādīja. "Taču nekas nav norādīts." Viņa padomāja. "Es domāju, ja ceļš ir, tam jābūt norādītam valdības datu bāzē, lai aģenti varētu nokļūt labo­ratorijā."

"Tad atrodi to datu bāzi," Vraits tcica. "Mēs neizmantosim to ccļu, taču negribētos liekas sadursmes."

"Vajadzētu izslēgt gaismas," Melcks ierunājās. "Labāk, lai operatīvais transports kļūst nemanāms."

"Es nevaru tās izslēgt, kamēr mēs lidojam virs ccļa," Reivcna aizrādīja, kaut gan viņas skatiens jau kļuva miglains, jo viņa bija picslēgusies Tīklam. "Ja drošībnieki savā ekrānā ievēros, kā mēs izslēdzam gaismas, viņi liks mums apstāties. Apmēram pēc pus­stundas es nogriezīšos no ccļa un izslēgšu gaismas. Ja kāds mūs satiks aizliegtajā gaisa zonā, noraidīšu signālu, ka mums ir teh­niskas problēmas."

"Enerģijas zudums?" Kczs ictcicās. "Tā varētu izskaidrot, kāpēc esam izslēguši gaismas."

"Ja kaut mazliet veiksies, neviens mūs neievēros," Vraits noteica. "Vai paveicās ar to ccļu, Rcivcn?"

"Atradu," viņa paziņoja. "Ir viens sānceļš. Nepaspēsiet nc pamirkšķināt, un tas jau būs garām. Ceļš atrodas apmēram kilometru no ārējā laboratorijas perimetra."

"Nogriezies pirms sānceļa," Vraits lika. "Tad nosēdini fiaiteru zem kokiem vai kur citur. Negribu doties uz laboratoriju ātrāk nekā vēlu vakarā. Mēs varam pagaidīt un nosnausties."

Ali apgūlās gultā un centās palikt mierīga. Atklājums, ka Atriebēja ir Reičela, bija pamatīgs trieciens. Viņa centās aptvert tā svarīgumu. Meitenes tiekšanās atgūt saprātu bija tik izmisīga, bet diez vai Reivena to spēja uztvert. Tomēr Reivena bija patei­kusi īstos vārdus, lai nomierinātu māsu, neradot Toma un Lusila aizdomas.

Ali nopūtās. Visvairāk viņu satrauca doma par diviem zēniem. Viņa bija pārsteigta, ka vēl aizvien uzticas Reivenas un Vraita solījumam izglābt viņu. Viņa tikai nespēja izdomāt, kā šāda izglābšana varētu notikt. Viņa un Reičela nebija vienīgie ieslo­dzītie. Doma par to, ka viņa dosies projām, pametot pārējos ne­laimē, bija neciešama. Ali nespēja iedomāties, ka Reivcna izprastu šādus cilvēkmīlestības uzplūdus, taču mēģināt vajadzēja.

Viņa pagriezās uz sāniem, iespieda seju spilvenā un nočukstēja:

"Rcivcn. Rcivcn, vai lu dzirdi? Man jārunā ar tevi." Atbildes nebija. Ali pagaidīja, tad ierunājās vēlreiz, taču viss palika kluss, kā bijis. Viņa juta, kā ap sirdi sažņaudzas ledaini pirksti, un piespieda sevi nekrist panikā. Reivcna bija teikusi, ka saikni nav iespējams pārtraukt. Viņas mierīgi sarunājās stundām ilgi, un nebija pamata domāt, ka draud briesmas. Nekas nevarēja noiet greizi. Viņa pārtrauca bažīgo prātošanu, jo prātā ienāca jauna doma. Tā bija tik loģiska. Viņa iedomājās, ka ari Reivcna var padoties tādai cilvēciskai vājībai kā miegs. Šis gan nebija labākais bridis, lai gulētu. Viņa drebēdama piecēlās sēdus. Tad pārsteigumā ievēroja seju, kas vēro viņu caur durvju stiklu.