taisnība, bet viņa ari nekļūdījās. Nevar atrast atbildi, kas noderētu visiem gadījumiem.
Gluži kā sakalts es izgāju naksnīgajā ielā. Bija tik vēls, ka garāmgājēji bija pazuduši, debesis, sapinkojušās gluži kā slims suns, noslīgušas virs pašiem jumtiem. Mikls vējš, no kura kaklā sāka kasīt, vēstīja lietu. Tuvākajā telefona būdiņā es sāku šķirstīt telefona grāmatu, cenzdamies atrast, kur tu varētu paslēpties. Tavu vecāku māja, tavas skolas biedrenes māja, tavas māsīcas māja.
Bet visi trīs mēģinājumi bija neveiksmīgi. Spriežot pēc miglainām atbildēm — vari ticēt vai neticēt, — bija grūti •izprast patiesību. Zināmā mērā es biju sagatavojies uz to un pārāk vis nezaudēju drosmi. Varbūt braukt mājās? Līdz pēdējam elektriskajam vilcienahi ir vēl mazliet laika, bet, ja nepagūšu, varu paņemt taksometru.
Pamazām manī pieaug niknums. Es saprotu tavu sašutumu, bet tas taču ir, tā sakot, patmīlības un lepnuma jau- tajums — klauns piespieda tevi nodibināt ar viņu tuvas attiecības. Es netaisos izturēties pret tavu lepnumu kā pret nevajadzīgu apendiksu, bet es varu tikai paraustīt plecus — vai tas ir to vērts, lai tā dēļ iesniegtu notu par attiecību pārtraukšanu? Gribu jautāt: kādu māsas sejas pusi brālis skūpstīja šajā filmā? Diez vai tu spēsi atbildēt. Tu taču man nepalīdzēji, kā brālis palīdzēja māsai. Kaut arī tu atzini maskas nepieciešamību, tev tā bija pieradināta maska, kas nespēj pārkāpt aizliegumu. …Nu, bet tagad sargies. Tagad tevi vajās maska — mežonīgs zvērs. Tā kā atmaskota tās īstā būtība, tā pārvērtās nevis vairs vājā maskā, kad greizsirdība to bija padarījusi aklu, bet gan maskā, kas spējīga pārkāpt jebkuru likumu. Tu pati izraki sev kapu. Nekad vēl manis uzrakstītais nav nesis šādus augļus.
Negaidot es sadzirdēju spalgu sieviešu papēžu klau- dzoņu. Paliek tikai maska — es pazūdu. Vienā mirklī, neprātodams ne minūti, es paslēpos aiz stūra, nolaidu pistoles drošinātāju un aizturēju elpu. Kālab to visu darīju? Varbūt tā ir vienkārši izrāde, lai pārbaudītu sevi, bet var- „ būt es arī patiešām esmu kaut ko nodomājis? Es nevaru atbildēt sev uz šo jautājumu līdz tam brīdim, kamēr sieviete neatradīsies šāviena attālumā, līdz pašam pēdējam, izšķirošam acumirklim.
Bet padomāsim. Vai es spēšu, to izdarījis, pārvērsties
par gulbi? Vai es spēšu piespiest cilvēkus justies par nozieguma līdzdalībniekiem? Bet vai tas vajadzīgs? Skaidrs ir viens — es varu tikai kļūt par izvirtuli, kas pamests likteņa varā. Mans noziegums būs komisks, un tāpēc mani attaisnos — tas arī ir viss. Starp kinofilmu un īstenību, acīm redzot, pastāv atšķirība. Vienalga — neko nevar darīt, — Jai uzvarētu īsto seju, cita ceļa nav. Es zinu, tur nav vainojama vienīgi maska, drīzāk tas slēpjas manī pašā… Bet tas, kas ietverts manī, — tas ir kaut kas kopējs, tas ir visos citos cilvēkos, un tāpēc es nevēlos uzvelt visu šo problēmu tikai uz saviem pleciem vien … Apsūdzēt mani vienu neizdosies … Es nīstu cilvēkus … Man nav padomā atzīt nepieciešamību attaisnoties kāda priekšā, lai tas būtu kas būdams!
Soļi nāk aizvien tuvāk …
Nekad vairs nespēšu rakstīt. Rakstīt vajag, acīm redzot, tikai tad, kad nekas nenotiek.
Svešā seja.
Tulkojusi L. Rūmniece……………………… 161
ļ
Kobo Abe
SIEVIETE SMILTIS, SVESA SEJA
Redaktores V. Polkāne un M. Danneberga Māksi, redaktors V. Grants Tebn. redaktors A. Mironovs Korektore K. Rumbēna Nodota salikšanai 1970. g. 2. martā. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 20. maijā. Avīžu papīrs, formāts 84X108'/32. 10,75 fiz. Iespiedi.; 18,06 uzsk. iespiedi.; 19,81 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Maksā 1 rbl. 14 kap. Izdevniecība «Liesma* Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23433-D-243. Iespiesta Latvijas PSR Mi- nistru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt, Nr. 132.