KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Nē, laikam spokojas… Neviena nav, un tāpēc uzma­nību pārāk saista smaržas un soļu skaņas… Nevienu tas nesatrauc; neliela brūce ādā netraucē pat darbu… Lai runātu ko runādami, tas, ko es šeit daru, skar tikai mani. Vai kļūšu caurspīdīgs, vai es zaudēšu degunu, vai mana seja kļūs līdzīga begemota purnam … Kamēr es varu strā­dāt ar aparatūru, kamēr es varu domāt, mana kompasa bultiņa vienmēr būs vērsta uz Šo darbu.

Negaidot iedomājos par tevi. Pastāv uzskats, ka sievie­tes nostādot sava kompasa bultiņu uz mīlestību. Jāšaubās, vai tam var ticēt, bet šķiet, ka sieviete tiešām var būt lai­mīga ar mīlestību vien. Nu, bet vai tu patlaban esi lai­mīga? … Pēkšņi man sagribējās pasaukt tevi savā paša balsī un sadzirdēt tavu balsi atbildam. Es noņēmu klausuli un uzgriezu numuru, bet pēc otrā signāla to uzkāru. Mana sirds nebija sagatavota. Es aizvien vēl baidījos.

Tad sāka pulcēties līdzstrādnieki, un katrs no viņiem sveicināja mani ar līdzjūtību, kurai piejaucās zināmas bai­les, — gan ēkā, gan manī beidzot atgriezās cilvēka gars. Es tomēr pārāk nervozēju. Nekas īpaši labs nenotika, bet ari nekas slikts negadījās. Ja man izdotos institūtā darbu padarīt par taciņu uz citiem cilvēkiem un trūkstošo aizpil­dīt ar maskas palīdzību, un pierast pie tādas divējādas dzī­ves, tad, apvienojot to visu, es pārvērstos par ideālu cil­vēku. Nē, maska nav vienkārši īstās sejas aizvietotāja — tā dod īstajai sejai fantastiskas privilēģijas jebkuras aiz­liegtas sētas ieņemšanā, atver tai visas durvis, un tāpēc man vajadzēs dzīvot nevis viena cilvēka, bet daudzu cil­vēku dzīves vienlaikus. Bet vienalga, vispirms — jāpierod. Es pielāgošos ar vieglu sirdi mainīt apģērbu atkarībā no vietas un laika. Tāpat kā gramofona plate spējīga vienlai­kus izdot skaņas, cik tik uziet…

Dienā norisinājās neliels incidents. Laboratorijas stūrī bija sapulcējušies bariņā vairāki cilvēki, es ar vienaldzīgu izskatu sāku viņiem tuvoties, un centrā stāvošais jaunais asistents mēģināja kaut ko noslēpt. Kad es jautāju, izrā­dījās, ka nav jau nekā, ko slēpt: tas bija uzaicinājums, kurā tika runāts par to, kā jāatrisina jautājums par kore­jiešu emigrāciju. Turklāt, kaut gan es neaizrādīju viņam, viņš sāka gari un plaši atvainoties, bet pārējie samulsuši vēroja notiekošo.

… Vāt tik tas nav tāpēc, ka cilvēkam bez sejas nav tie­sību dot savu parakstu korejiešiem par labu? Protams, asistentam nebija ļauna nolūka — droši vien viņš bija ievērojis, ka uzbudina mani, un atturējās no līdzjūtības iz­teikšanas. Ja cilvēkiem nekad nebūtu bijis sejas, diez vai varētu rasties rasu problēma, vienalga, vai tas būtu japā­nis, korejietis, krievs, itālietis vai polinēzietis. Tomēr kāpēc tad šis jaunais cilvēks, tik augstsirdīgs pēc dabas, atšķīra mani, kam trūkst sejas, no korejiešiem, kuriem ir citāda seja? Vai nevar pieņemt, ka tad, kad cilvēks evolūcijas procesā attālinājās no pērtiķa, tas notika, nevis pateicoties rokai un darba rīkam, kā parasti apgalvo, bet tāpēc, ka viņš pats sāka izdalīt sevi pēc sejas?

Tomēr bez sašutuma es palūdzu, lai man arī dod pa­rakstīt. Kā šķita, visi atviegloti uzelpoja. Bet kaut kāds ne­patīkams rūgtums tomēr palika. Kas lika man darīt to, uz ko man prāts it nemaz nenesās? Neredzamā siena, ko dēvē par «seju», aizšķērsoja man ceļu. Vai to var nosaukt par atžirbušu pasauli? …

Pēkšņi es sajutu nepārvaramu nogurumu un, aizbildi­noties ar kādu ticamu ieganstu, aizgāju mājās ātrāk nekā parasti. Es vēl nevarēju apgalvot, ka man atgriezusies sa­jūta, it kā man ir īstā seja, un diez vai varēja cerēt uz lie­lākām izmaiņām. Katrā gadījumā mana seja ir apsaitēta, un, ja es nerunāšu, nav ko bažīties, ka manu satraukumu pamanīs, turklāt neuztraukšos jau es viens pats. Laikam daudz vairāk man jābažījas par to, lai, raugoties uz tavu satraukumu, varētu izlikties, ka to neredzu. Es visu laiku pūlējos sev iegalvot: pat ja manīšu, ka tu esi ļoti apjukusi, tas nedrīkst mani satraukt, piespiest zaudēt kontroli pār sevi.

Bet, sastapusi mani pēc nedēļu ilgas šķiršanās, tu ne­izrādīji ne mazākā kauna — visā tavā uzvedībā, katrā se­jas vaibstā, gluži tāpat kā pirms nedēļas, slēpās zobgalība, un sākumā es pat apstulbu no tādas vienaldzības. Likās, it kā tevi būtu atveduši refrižeratora lidmašīnā tieši tādu pašu, kāda tu biji pirms manas aizbraukšanas. Iespējams, ka mana eksistence tik maz tev nozīmēja, ka tu neuzska­tīji par vajadzīgu šķiest spēkus tam, lai glabātu savus no­slēpumus. Jeb varbūt tu patiešām biji sātans eņģeļa iz­skatā un nekrietna bezkaunība bija tava īstā būtība? Galu galā es pikti lūdzu tevi pastāstīt, kas noticis manā prom­būtnē, un tu, it nemaz nepārvērtušies sejā, ar nevainīgu iz­skatu noņemdamās ar manām drēbēm, sāki tērzēt gluži kā bērns, kas vienatnē izklaidējies ar klucīšiem, par mājsaim­niecības jautājumiem, kas tevi satraukuši: par to, ka kai­miņi, pārkāpjot arhitektūras iestāžu instrukcijas, sākuši celt piebūvi savai mājai un viņiem sākusies rakstveida cīņa ar iestādēm, bet viņu bērnam suņu riešanas dēļ esot- bez­miegs; koku zari pagalmā zemu nokarājoties uz ielu; var­būt vajadzētu aizvērt logu, kad mēs ieslēdzam televizoru; veļas mazgājamā mašīna pretīgi rūc, vai nevajadzētu pirkt jaunu. Vai patiešām tas ir tas pats cilvēks, kas pagā jušajā naktī dāsni, gluži kā strūklaka pārpārēm pildīja mani ar jūtām, vai patiešām manā priekšā ir nobriedusi, īsta sieviete?… Negribas ticēt… Es tik izmisīgi cīnījos ar sašķelšanos starp seju un masku, kas sākās tūliņ pēc tam, kad es biju pilnā gatavībā, bet tu aukstasinīgi izturēji sašķelšanos, kas tev bija pavisam negaidīta, un tev nepa lika ne nožēlas ēnas… Kas tam par iemeslu? Cik tas ne­taisnīgi! Un, ja pateiktu tev, ka es visu zinu, ko tad?… Ja man būtu līdzi tā poga, es tūlīt klusēdams piebāztu to tev pie deguna.

Bet man atlika viens — klusēt kā zivij. Atklāt maskas noslēpumu nozīmētu atbruņoties. Nē, ja man izdotos no­vilkt tevi vienā līmenī ar sevi, tad varētu arī atbruņoties Bet tik un tā bilance nebūs manā labā. Pat ja es noraušu tev liekulības masku, tev to ir tūkstotis, un cita pēc citas parādīsies arvien jaunas, bet man ir viena maska, un zem tās — tikai mana īstā seja.

Mūsu māja, kurā es nebiju bijis veselu nedēļu, kā sūk­lis bija piesūkusies ar pierasto ikdienību, ir sienas, ir griesti, ir paklājiņi uz grīdas — viss šķita nelokāmi iztu­rīgs; bet tam, kas bija iepazinis masku, šī izturība šķita vēl viena aizliegta sēta, arī pierasta. Un, tā kā šķēršļa ek­sistēšana bija drīzāk nosacīta nekā reāla, mana eksistē­šana bez maskas kļuva netverami šķietama; turpretī maska vai šī vēl viena pasaule, ar ko biju saskāries, pateicoties maskai, man izlikās reāli eksistējoša. Tādas man šķita ne tikai mūsu mājas sienas, bet arī tu… Kaut arī nebija vēl pagājusi vesela diennakts, kopš es izjutu neglābjamu ne­veiksmi, ko var salīdzināt tikai ar nāvi, es jau sajutu stindzinošas alkas pēc tavas realitātes, ka es apjautu ar tausti. Mani pārņēma drebuļi. Kad kurmis nepieskaras ne­kādam priekšmetam ar savu ūsu galiņiem, tas sāk nervo­zēt; tāpat arī es — man vajadzēja kaut ko aiztikt ar rokām… Tā jūtas narkomāns, kuram izbeigusies narko­tika, lai gan viņš ļoti labi saprot, ka tā ir visspēcīgākā inde… Droši vien es jau sāku sajust aizlieguma simp­tomus.

Ilgāk es nespēju paciest. Man bija viss vienalga, es vē­lējos vienu — drīzāk aizpeldēt atpakaļ, uz stingro zemi. Es uzskatīju, ka tā ir mūsu māja, bet tā izrādījās pagaidu pa­jumte, un pat nodomāju, ka tieši maska nav «pagaidu» seja, bet īsta, stingra zeme, kas izārstējusi mani no jūras slimības. Un es nolēmu aiziet tūlīt pēc vakariņām, aizbil­dinoties ar ieganstu, ka nejauši atcerējos eksperimentu, kas bija pārtraukts manā komandējuma laikā un ko vaja­dzēja pēc iespējas ātrāk pabeigt. Es sacīju, ka tas ir tāds eksperiments, ko nedrīkst pārtraukt, un varbūt man būs jāpārnakšņo institūtā. Un, kaut gan agrāk tā nekad nebija noticis, tu izlikies, ka nožēlo, un tavā sejā neizpaudās nedz šaubas, nedz nepatika. Patiešām, vai bija vērts pukoties par nez kādu ieganstu, ko bija izdomājis rēgs bez sejas, lai pārnakšņotu ārpus mājas.