KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Zināms, kas tur ko brīnīties. Tu taču arī pati biji sa­šķelta. Es dzīvoju divkosīgu dzīvi, un tu arī sāki dzīvot divkosīgu dzīvi. Es pārvērtos svešā cilvēkā, uzliekot svešu masku, un tu arī kļuvi svešs cilvēks, uzliekot pati savu masku. Svešs cilvēks, kas uzlicis pats savu masku… Ne sevišķi patīkams vārdu savienojums. Es iepriekš biju cerē­jis sastapties otrreiz, un man vajadzēja sīki izstrādātu plānu, bet rezultātā nācās, šķiet, otrreiz šķirties. Droši vien es kaut kur biju nepiedodami pārrēķinājies.

Ja es būtu varējis iedomāties, ka nonāks tiktāl, labāk būtu tūlīt griezties atpakaļ • • • Nē, vēl labāk, nepagriežoties atpakaļ, vienkārši pajautāt tev par piestātni un no pārē­jiem plāniem klusējot atvadīties, bet… Tad kādēļ gan es paklausīgi eju maskas pavadā?… Neesmu pārliecināts, vai mans paskaidrojums ir ko vērts: mana pieviltā mīles­tība bija nodota un kļuva par naidu, vēlēšanās atjaunot ta­ciņu neatrada atbalsi un pārvērtās atriebībā, un, tā kā es jau esmu nonācis līdz tam, iznāca tā, ka savā rīcībā es sāku sekot maskai, kaut arī nodomi mums bija pretēji, cenzdamies līdz galam pārliecināties par tavu neuzticību … Bet pagaidi mazliet — man liekas, ka arī šo piezīmju sā­kumā es bieži esmu lietojis vārdu «atriebība», un tomēr… Jā, lietoju… Toreiz galvenais iegansts maskas izgatavo­šanai bija tieksme, piekrāpjot tevi ar maskas palīdzību, at­riebties īstās sejas augstprātībai. Tad es sāku nostāties par citu cilvēku reabilitāciju, tava kārdinājuma jēga arī ieguva saprātīgumu, apcerīgumu, tad pievienojās kaut kas jutek­lisks, izšāvās kaislību izvirdums, kas pieņēma greizsirdī­bas formu, greizsirdība, uzdūrusies aizliegtai sētai, izrai­sīja mīlas konvulsijas, līdzīgas slāpēm, es kļuvu erotisks un galu galā atkal pārvērtos par atriebības gūstekni.

Pēdējā atriebības uzplūdumā bija kaut kas tāds, kas neapmierināja mani, radīja bažas. Kādu atriebību vaja­dzēja izvēlēties, kad konstatēta tava neuzticība? Vai man, kad būšu devis tev pierādījumus, jānoklausās tavi liecinā­jumi jeb arī jāpiespiež šķirties? Nekādā gadījumā — ja da­rīšu kaut ko tamlīdzīgu, tad pazaudēšu tevi. Ja mūsu attie­cības atļaus tikai slepus noskatīties tavu neuzticību caur izlauzumu aizliegtajā sētā, ko izcirti tu un maska, — lie­liski, esmu ar mieru tā noskatīties visu mūžu. Bet vai tiks īstenotā atriebība ar tādu nepārtrauktu kropļošanu? Pie­lāgojoties manai sašķeltībai, arī tu būsi spiesta ne­pārtraukti paciest to pašu sašķeltību. Ne mīlestība, ne naids… Ne maska, ne īsta seja … Acīm redzot, šajā bie­zajā, pelēkajā miglā esmu ieguvis pagaidu līdzsvaru.

Tomēr atšķirībā no manis, — es biju nolēmis mierīgi atsacīties no sava nolūka, — maska, kurai vajadzēja iztu­rēties lepni un neatkarīgi, turpretī sāka zaudēt pašsavaldī­šanos. Tavi vārdi, ko tu nejauši izmeti, kad vēlāk, pēc des­mit minūtēm, sēdēji restorānā pazemes pārejas galā un maisīji ar karotīti kafiju, laupīja maskai pašpārliecību, itin ka iedzina starp diviem spoguļiem un spieda runāt pašai ar sevi.

— Mans vīrs patlaban ir komandējumā, tāpēc …

Ko nozīmē «tāpēc»? Vairāk tu nekā nesacīji, maskai ari nebija vēlēšanās iztaujāt. Veselais saprāts pateica priekšā, ka tavus vārdus var saprast tā: tāpēc, atgriežoties mājās, man nebūs jāgatavo pusdienas, un nekas nenotiks, ja es paedīšu pilsētā, — tas ir, tu it kā attaisnojies, ka piekriti manam priekšlikumam, tā tos arī varēja uztvert. Bet tava toņa drūmajā vēsumā bija drīzāk noteiktība, it kā tu ap­stiprinātu sevi pašas acīs, un efekts bija gluži tāds pats, it ka tu iesistu knipi pa degunu maskai, kas iemīlējusies pati sevī… Par ko mēs runājām? … Jā, pareizi, maska kaut kur izlasītos vārdos cildināja tavu pirkstu formu, tad ap­vaicājās par rētiņu uz labās rokas īkšķa, ko tu biji dabū jusi, pogas gatavojot, un pēc tam, kad maska bija pārlie­cinājusies, ka tava roka tik un tā neizvairās no tās ska tiena, tā izvēlējās par sarunas tēmu cilvēku attiecības ka algebrisku vienādojumu, kurā neietilpst tādi noteikumi ka vārds, profesija, dzīves vieta, un tūlīt, cik atceros, sāka iz­dibināt tavu noskaņojumu. Maska, kura noteikti zināja, kam pieder vadošā loma tavā pavedināšanā, gatava ap­ieties ar tevi tā, kā tai ienāks prātā, sastinga izbrīnā kā bērns, ko sāncensis negaidot apgājis, nobīdījis malā.

Piezīme uz malām. Es atceros, ka toreiz šausmīgi uztraucos, baidīdamies, kaut tikai tu neat­klātu, ka aiz maskas slēpjos es.

Ja padomā dziļāk, tad būtībā nav nekādu pierādījumu, ka pavedināja maska un pavedinātā izrādījies tu. Viss bija izdarīts smalki — vai tu nepadevies kārdināšanai pēc pa­šas gribas neatkarīgi no maskas viltībām? Tā vai citādi, sākt visu no jauna nebija iespējams, un maskai, lai iedros- minātu sevi, neatlika nekas cits kā pārvērsties par vēl uz­stājīgāku pavedinātāju.

Lai arī kā maska centās izturēties kā pavedējs, tas ne­bija vajadzīgs — tu jau biji pavedināta sieviete. Ja sa­ņemsi savā varā ar vienu roku, tad tikpat piekrāpta izrā­dīsies viena roka; bet, ja sagrābsi ar abām rokām, tad tiks nodotas abas rokas — tā mēdz teikt. Lūk, kāpēc visu laiku, kamēr mēs bijām restorānā, maska visiem spēkiem centās neatgriezties pie sarunas par tavu «vīru». Tas pats attiecās arī uz tārpiem: lai kā arī likās, ka šai tēmai var pieskar­ties mierīgi, lai cik loģiski būtu pierādīts, ka tas attiecas uz citu cilvēku, — vienalga, šausmīgi. Tomēr, kad tu ne­izrādīji nekādu vēlēšanos atgriezties pie šīs tēmas, es briesmīgi sadusmojos — vispār nelādzīga situācija. Patie­šām, tu neapšaubāmi ignorēji «viņu», tātad — mani. Pā­rāk nepatīkams nicinājums. Bet, no otras puses, nevar sa­cīt, ka es vēlējos, lai tu skartu šo tēmu, — vispār man bija diezgan grūts stāvoklis. Ja tu no jauna sāktu runāt par «viņu», to varētu izmantot, lai apvaldītu masku. Man kā pavedinātājam atlika tikai cerēt, ka tu joprojām būsi mana līdzzinātāja. Mani kaitināja tava dīvainā maniere smaidīt tikai ar apakšējo lūpu. Vēl vairāk satrauca tas, ka tu rau­dzījies man cauri kaut kur tālē. Es jutos vainīgs par to, ka tu atteicies no piedāvātā alus. Bet es arī negribēju, lai tu dzertu pārāk daudz. Vārdu sakot, jutos kā cilvēks,_ kuru iegremdē ledainā vannā, tūlīt aplej ar verdošu ūdeni. Kreisā acs, it* kā aplūkodama trofeju, maigi raudzījās uz taviem pirkstiem, kas drupināja maizi, — liegi, mīksti pirk­sti, it kā ūdenī samērcēta trusīša ādiņa, ja neievēro retinu, ko ieguvi, pogas darinot; labā acs, gluži kā pievilts vīrs — sievas laulības pārkāpšanas liecinieks, viebās aiz sāpēm. Mīlestības trīsstūris, kur viens izpilda divas lomas. Anti- Eiklida trīsstūris, kas rasējumā izskatītos kā taisna līnija: «es», «maska» — mans otrais «es» un «tu».

Kad mēs bijām paēduši, laiks kā želeja tūlīt mums ap­kārt sāka sastingt. Varbūt griestu smaguma dēļ? Nepro­porcionāli masīvais betona stabs stāvēja zāles centrā un uzvedināja uz domām, ka tas, ko stabs tur, ir nesamērīgi smags. Turklāt šim apakšzemes restorānam nebija logu. Nekas neapliecināja saules laika divdesmit četru stundu vienības eksistenci. Bija tikai mākslīga gaisma, kurai trūka periodiskuma. Un tūlīt aiz restorāna sienām pa vertikāliem slāņiem, kas sniedzās dziļumā, pa pazemes upēm tecēja laiks, kas mērojams desmitiem tūkstošos gadu. Un tavs «vīrs», kuram jāskubina mūsu laiks, kamēr mēs tā viņu gaidām, nekad neatgriezīsies. Ai, laiks, sabiezē, pārvērties traukā, kas apsedz tikai mūs abus! Tad, tā arī palikdami traukā, mēs šķērsosim ielu, un vieta, kur mēs nonāksim, kļūs mūsu jaunā gulta.