KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA
Здесь есть возможность читать онлайн «KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1970, Издательство: Izdevniecība «Liesma*, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SVEŠĀ SEJA
- Автор:
- Издательство:Izdevniecība «Liesma*
- Жанр:
- Год:1970
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SVEŠĀ SEJA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SVEŠĀ SEJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
KOBO ABE
Tulkojusi L. Rūmniece
SVEŠĀ SEJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SVEŠĀ SEJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Es biju satriekts, it kā cilvēku acu priekšā man pēkšņi būtu novilkuši bikses. Ienaidnieka satricinājums it nemaz nebija mazāks. Dobjā, biklā balsī, kas nemaz nesaderējās ar viņa ārieni, viņš kaut ko neskaidru nomurmināja un sašutis ātri aizgāja, it kā viņš būtu cietušais. Gluži pamiris es noslauclju sviedrus un no jauna uzliku masku. Droši vien bija sapulcējušies dikdieņi, bet man trūka vīrišķības atskatīties. Ja tas notiktu uz skatuves, par mums krietni nosmietos. Tagad, kad došos pastaigā, neparko neatstāšu gaisa pistoli mājās.
Postskripts. Interesanti, kā mana traģikomēdija izskatījās tetovētajam cilvēkam un dīkdieņiem — šīs scēnas lieciniekiem? Lai arī kā viņi smējās, ar smiekliem vien tas nevarēja beigties. Droši vien šis gadījums uz visu mūžu saglabāsies viņu atmiņā. Jā, bet kādā veidā? Iestrēgs sirdī kā šāviņa šķemba? Vai iecirtīsies acīs un sakropļos apkārtējo cilvēku izskatu? … Katrā ziņā var droši teikt, ka turpmāk viņi vairs nebolīs acis uz citu cilvēku sejām. Citi cilvēki viņiem kļūs caurspīdīgi kā rēgi, bet visa pasaule būs plankumaina kā ar bāli sarkanu krāsli uz stikla uzzīmēta glezniņa. Pati pasaule sāks likties neiedomājama kā maska, cilvēkus pārņems neizsakāmas vientulības jūtas. Taču man nav jāizjūt atbildība šo cilvēku priekšā. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija drīzāk patiesība. Redzama tikai maska, pati patiesība nav redzama. Un, lūk, šo, daudz dziļāko patiesību, viņi varēja ieraudzīt. Lai cik nožēlojama liktos patiesība svešam skatienam, tā vienmēr slēpj sevī atalgojumu.
Reiz, pirms kādiem divdesmit gadiem, es ieraudzīju bērna līķi. Tas gulēja uz muguras biezā zālē aiz skolas. Es tam nejauši uzdūros, kad meklēju beisbola bumbu. Līķis bija uzpūsts kā balons un viscaur klāts sarkaniem plankumiem. Man šķita, ka mute viņam kustas, bet, kad es paskatījos vērīgāk, tad ieraudzīju, ka tur ņudz neskaitāmi tārpi, kas jau bija iznīcinājuši lūpas. Mani sastindzināja bailes, un pēc tam vairākas dienas nevarēju ņemt ne kumosu mutē. Toreiz tas radīja manī mokoši baismīgu iespaidu, bet ar gadiem — laikam līķis pieauga reizē ar mani — saglabājās tikai klusu skumju apdvestais vieglais sārtums uz vaskam līdzīgās gludās ādas. Bet tagad es vairs necentos izvairīties no atmiņām par līķi. Pilnīgi pretēji — pat iemīļoju tās. Katru reizi, kad atceros šo
līķi, man rodas sajūta, ka mēs esam draugi. Tas man atgādina, ka bez plastikas eksistē vēl pasaule, kurai var pieskarties ar roku. Tas vienmēr paliks kopā ar mani kā citas pasaules simbols.
Nē, šī attaisnošanās nav domāta tikai pilnīgi svešiem cilvēkiem vien. Tagad viss mans satraukums skars arī tevi. Es vēlos, lai tu ticētu maniem vārdiem, pat ja tev liksies, ka tie atstāj pārāk dziļas rētas. Jā, tās arī nav rētaš, bet mazliet stiprākas, nekā gribētos, atmiņas par iespaidu, kas radās, kad tu palūkojies man zem maskas. Esmu pārliecināts, pienāks laiks, un tu atcerēsies to ar maigumu — tāpat kā es līķi.
Es mazliet aizkavējos — vajadzēja noņemties ar nober- zumiem un apmainīt lipīgo ziedi. Tiesa, pa ceļam es apmetu līkumu, lai speciāli maskai nopirktu visu nepieciešamo: šķiltavas, piezīmju grāmatiņu, kabatas portfeli. Pēc tam devos uz nodomāto vietu — tieši pulksten četros es biju pie autobusa piestātnes. Šeit es gatavojos sagaidīt tavu atgriešanos no lietišķās mākslas lekcijām, kuras tu apmeklēji ceturtdienās. Tuvojās vakara burzmas laiks, šīs dzīvās vietas troksnis aprija visu telpu ar savu pārsātināto blīvumu gluži kā mucā, un es nez kādēļ sajutu apbrīnojamu mieru, it kā ietu pa mežu, kur sāk birt lapas. Acīm redzot, iepriekšējais satricinājums vēl bija palicis, un tas no iekšienes apspieda visas manas piecas sajūtas. Pietika aizvērt acis, kad savērpās virpulī gluži kā moskītu bars neskaitāmas zvaigznes, kas izstaroja spožu gaismu. Droši vien cēlies spiediens. Patiešām, satricinājums bija dziļš. Bet ne jau tas vien bija slikti. Pazemojums, iedarbodamies kā stimulators, pamudināja pārkāpt likumu.
Es nolēmu pagaidīt uz bankas pakāpieniem, kas bija izvirzīti uz priekšu. No paaugstinājuma bija redzams labāk, un tāpēc, ka blakus man stāvēja daudz citu gaidītāju, es nedūros acīs. Nebija ko baidīties, ka tu pamanīsi mani agrāk nekā es tevi. Lekcijas beidzas pulksten četros, un, pat ja tu palaidīsi garām vienu autobusu, vienalga, atbrauksi pēc kādām desmit minūtēm.
Nekad nebiju domājis, ka tavas lekcijas varēs man tā noderēt. Ja man jautātu, es sacītu, ka pats fakts, ka daudzus gadus nepārtraukti var staigāt uz tādām pilnīgi
nevajadzīgām lekcijām, ir lielisks sieviešu eksistences ncpa- stavības pierādījums. Ļoti simboliski, ka tu esi izvēlējusies pogu izgatavošanu un aizrautīgi nodarbojies ar to. Kādu gan milzīgu vairumu pogu, lielu un mazu, tu jau esi izvir- pojusi, izgriezusi, nokrāsojusi, nopulējusi! Tu darināji pogas nevis tāpēc, lai ar to palīdzību kaut ko aizpogātu, — tu bez mitas taisīji praktiskai lietošanai nepieciešamas lietas absolūti nepraktiskā nolūkā. Nē, es negribu tevi apvainot. Es taču patiešām ne reizi tam neesmu pretojies. Ja tu pa īstam esi dedzīgi aizrāvusies — no sirds apsveicu šo nevainīgo nodarbošanos …
…Bet notikumos, kas norisinājās vēlāk, tu biji viena no galvenajām darbības personām, un tāpēc es nesākšu tos klāstīt stundu pēc stundas. Ja kas vajadzīgs, tad tas ir — izgriezt uz āru manu sirdi un izlikt gaismā tur paslēpušos nekaunīgo parazīta seju. Tu atbrauci ar trešo autobusu un pagāji man garām. Es gāju nopakaļ. No mugurpuses tu izskatījies apbrīnojami vingra, apbrīnojami daiļa, un mani pārņēma biklums.
Es panācu tevi pie gaismas signālu aparāta uz pārejas iepretim stacijai. Dažās minūtēs, kas vajadzīgas, lai aizietu līdz stacijai, man vajadzēja jebkuriem līdzekļiem piesaistīt tavu uzmanību. Nav ieteicams iet tieši, nerēķinoties ne ar ko, bet apkārtceļš arī nav piemērots. It kā nupat nejauši būtu atradis, sniedzu tev iepriekš noglabātu ādas pogu, ko tu pati biji darinājusi, un teicu tev jau nodomātus vārdus:
— Vai to nepazaudējāt jūs?
Neslēpdama pārsteigumu, tu, cenzdamās noskaidrot, kāpēc tas noticis, pacēli somiņu, sāki apskatīt dibenu, pārbaudīt slēdzējus un, ar visu savu izskatu rādīdama, ka nevari atrast izskaidrojuma, paļāvīgi uzmeti man ašu skatienu. Ja jau esmu sācis runāt, nevarēja palaist garām izdevību, kurai biju ticējis, un es metos uz priekšu.
— Varbūt no cepures?
— No cepures?
— Roku veiklība — un no cepures var parādīties trusītis.
Bet tu pat nepasmaidīji. Vēl vairāk — ar skatienu kā ķirurga knaiblēm tu cieši aizspiedi man muti. Tas bija pētījošs skatiens, it kā tu būtu iegrimusi domās, droši vien tu pati neapzinājies šo skatienu. Ja tu tā skatīsies uz mani vēl dažas sekundes, tad redzēsi man cauri, — es acumirklī to sapratu un atkāpos. Bet tas nevarēja notikt. Maskas panākumi bija jau apstiprināti visdažādākajās situācijās. Nebija ko baidīties, ka tev radīsies aizdomas, — tu taču nenorausi masku ar spēku kā tas tetovētais, nepieskarsies ar lūpām (temperatūras starpību nevar noslēpt). Turklāt vēl es apzinīgi runāju daudz zemākā balsī nekā parasti, un, pat ja es to nedarītu, lūpeņi bija pilnīgi pārvērtušies, jo uz manām lūpām bija uzliktas vēl arī mākslīgās.
Varbūt es pārmērīgi uztraucos; tu tūlīt novērsi skatienu, un sejā atgriezās parastā izklaidīgā izteiksme. Bet mans erotisms, sadūries ar tavu pētījošo skatienu, saplaka, un, ja tu tā arī būtu aizgājusi, tad varbūt arī es būtu atradis sevī spēku atteikties no sadomātā plāna, saprotot, ka tas ir vislabākais mums abiem. Diena bija skaidra, saulaina, un tavā prieikšā maskas iespējas, tās brīnumspēks izgaisa. Bet arī tu mirkli sāki svārstīties. Un ielas straume, kas vijās mums apkārt gluži kā rijīgs pirmatnējs briesmonis, uzsūca domas, tikko tās bija radušās. Noskaidrot, kāpēc sakustējās magnētiskais lauks, kas bija radies starp mums, pateicoties tam, ka tu mirkli svārstījies, nebija laika, un es izmantoju šo samulsumu un raidīju uz priekšu agrāk sagatavoto vārdu otro ešelonu.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SVEŠĀ SEJA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SVEŠĀ SEJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SVEŠĀ SEJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.