KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Es biju satriekts, it kā cilvēku acu priekšā man pēkšņi būtu novilkuši bikses. Ienaidnieka satricinājums it nemaz nebija mazāks. Dobjā, biklā balsī, kas nemaz nesaderējās ar viņa ārieni, viņš kaut ko neskaidru nomurmināja un sašutis ātri aizgāja, it kā viņš būtu cietušais. Gluži pami­ris es noslauclju sviedrus un no jauna uzliku masku. Droši vien bija sapulcējušies dikdieņi, bet man trūka vīrišķības atskatīties. Ja tas notiktu uz skatuves, par mums krietni nosmietos. Tagad, kad došos pastaigā, neparko neatstāšu gaisa pistoli mājās.

Postskripts. Interesanti, kā mana traģikomēdija izskatījās tetovētajam cilvēkam un dīkdieņiem — šīs scēnas lieciniekiem? Lai arī kā viņi smējās, ar smiek­liem vien tas nevarēja beigties. Droši vien šis gadī­jums uz visu mūžu saglabāsies viņu atmiņā. Jā, bet kādā veidā? Iestrēgs sirdī kā šāviņa šķemba? Vai iecirtīsies acīs un sakropļos apkārtējo cilvēku iz­skatu? … Katrā ziņā var droši teikt, ka turpmāk viņi vairs nebolīs acis uz citu cilvēku sejām. Citi cilvēki viņiem kļūs caurspīdīgi kā rēgi, bet visa pasaule būs plankumaina kā ar bāli sarkanu krāsli uz stikla uzzī­mēta glezniņa. Pati pasaule sāks likties neiedomā­jama kā maska, cilvēkus pārņems neizsakāmas vien­tulības jūtas. Taču man nav jāizjūt atbildība šo cilvēku priekšā. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija drīzāk patiesība. Redzama tikai maska, pati patiesība nav re­dzama. Un, lūk, šo, daudz dziļāko patiesību, viņi va­rēja ieraudzīt. Lai cik nožēlojama liktos patiesība svešam skatienam, tā vienmēr slēpj sevī atalgojumu.

Reiz, pirms kādiem divdesmit gadiem, es ierau­dzīju bērna līķi. Tas gulēja uz muguras biezā zālē aiz skolas. Es tam nejauši uzdūros, kad meklēju beisbola bumbu. Līķis bija uzpūsts kā balons un viscaur klāts sarkaniem plankumiem. Man šķita, ka mute viņam kustas, bet, kad es paskatījos vērīgāk, tad ieraudzīju, ka tur ņudz neskaitāmi tārpi, kas jau bija iznīcinājuši lūpas. Mani sastindzināja bailes, un pēc tam vairā­kas dienas nevarēju ņemt ne kumosu mutē. Toreiz tas radīja manī mokoši baismīgu iespaidu, bet ar ga­diem — laikam līķis pieauga reizē ar mani — sagla­bājās tikai klusu skumju apdvestais vieglais sārtums uz vaskam līdzīgās gludās ādas. Bet tagad es vairs necentos izvairīties no atmiņām par līķi. Pilnīgi pre­tēji — pat iemīļoju tās. Katru reizi, kad atceros šo

līķi, man rodas sajūta, ka mēs esam draugi. Tas man atgādina, ka bez plastikas eksistē vēl pasaule, kurai var pieskarties ar roku. Tas vienmēr paliks kopā ar mani kā citas pasaules simbols.

Nē, šī attaisnošanās nav domāta tikai pilnīgi sve­šiem cilvēkiem vien. Tagad viss mans satraukums skars arī tevi. Es vēlos, lai tu ticētu maniem vārdiem, pat ja tev liksies, ka tie atstāj pārāk dziļas rētas. Jā, tās arī nav rētaš, bet mazliet stiprākas, nekā gribē­tos, atmiņas par iespaidu, kas radās, kad tu palūko­jies man zem maskas. Esmu pārliecināts, pienāks laiks, un tu atcerēsies to ar maigumu — tāpat kā es līķi.

Es mazliet aizkavējos — vajadzēja noņemties ar nober- zumiem un apmainīt lipīgo ziedi. Tiesa, pa ceļam es ap­metu līkumu, lai speciāli maskai nopirktu visu nepiecie­šamo: šķiltavas, piezīmju grāmatiņu, kabatas portfeli. Pēc tam devos uz nodomāto vietu — tieši pulksten četros es biju pie autobusa piestātnes. Šeit es gatavojos sagaidīt tavu atgriešanos no lietišķās mākslas lekcijām, kuras tu apmeklēji ceturtdienās. Tuvojās vakara burzmas laiks, šīs dzīvās vietas troksnis aprija visu telpu ar savu pārsātināto blīvumu gluži kā mucā, un es nez kādēļ sajutu apbrīno­jamu mieru, it kā ietu pa mežu, kur sāk birt lapas. Acīm redzot, iepriekšējais satricinājums vēl bija palicis, un tas no iekšienes apspieda visas manas piecas sajūtas. Pietika aizvērt acis, kad savērpās virpulī gluži kā moskītu bars neskaitāmas zvaigznes, kas izstaroja spožu gaismu. Droši vien cēlies spiediens. Patiešām, satricinājums bija dziļš. Bet ne jau tas vien bija slikti. Pazemojums, iedarbodamies kā stimulators, pamudināja pārkāpt likumu.

Es nolēmu pagaidīt uz bankas pakāpieniem, kas bija izvirzīti uz priekšu. No paaugstinājuma bija redzams labāk, un tāpēc, ka blakus man stāvēja daudz citu gaidītāju, es nedūros acīs. Nebija ko baidīties, ka tu pamanīsi mani agrāk nekā es tevi. Lekcijas beidzas pulksten četros, un, pat ja tu palaidīsi garām vienu autobusu, vienalga, at­brauksi pēc kādām desmit minūtēm.

Nekad nebiju domājis, ka tavas lekcijas varēs man tā noderēt. Ja man jautātu, es sacītu, ka pats fakts, ka dau­dzus gadus nepārtraukti var staigāt uz tādām pilnīgi

nevajadzīgām lekcijām, ir lielisks sieviešu eksistences ncpa- stavības pierādījums. Ļoti simboliski, ka tu esi izvēlējusies pogu izgatavošanu un aizrautīgi nodarbojies ar to. Kādu gan milzīgu vairumu pogu, lielu un mazu, tu jau esi izvir- pojusi, izgriezusi, nokrāsojusi, nopulējusi! Tu darināji po­gas nevis tāpēc, lai ar to palīdzību kaut ko aizpogātu, — tu bez mitas taisīji praktiskai lietošanai nepieciešamas lie­tas absolūti nepraktiskā nolūkā. Nē, es negribu tevi apvai­not. Es taču patiešām ne reizi tam neesmu pretojies. Ja tu pa īstam esi dedzīgi aizrāvusies — no sirds apsveicu šo nevainīgo nodarbošanos …

…Bet notikumos, kas norisinājās vēlāk, tu biji viena no galvenajām darbības personām, un tāpēc es nesākšu tos klāstīt stundu pēc stundas. Ja kas vajadzīgs, tad tas ir — izgriezt uz āru manu sirdi un izlikt gaismā tur pa­slēpušos nekaunīgo parazīta seju. Tu atbrauci ar trešo autobusu un pagāji man garām. Es gāju nopakaļ. No mu­gurpuses tu izskatījies apbrīnojami vingra, apbrīnojami daiļa, un mani pārņēma biklums.

Es panācu tevi pie gaismas signālu aparāta uz pārejas iepretim stacijai. Dažās minūtēs, kas vajadzīgas, lai aiz­ietu līdz stacijai, man vajadzēja jebkuriem līdzekļiem pie­saistīt tavu uzmanību. Nav ieteicams iet tieši, nerēķinoties ne ar ko, bet apkārtceļš arī nav piemērots. It kā nupat ne­jauši būtu atradis, sniedzu tev iepriekš noglabātu ādas pogu, ko tu pati biji darinājusi, un teicu tev jau nodomātus vārdus:

— Vai to nepazaudējāt jūs?

Neslēpdama pārsteigumu, tu, cenzdamās noskaidrot, kāpēc tas noticis, pacēli somiņu, sāki apskatīt dibenu, pār­baudīt slēdzējus un, ar visu savu izskatu rādīdama, ka nevari atrast izskaidrojuma, paļāvīgi uzmeti man ašu ska­tienu. Ja jau esmu sācis runāt, nevarēja palaist garām izdevību, kurai biju ticējis, un es metos uz priekšu.

— Varbūt no cepures?

— No cepures?

— Roku veiklība — un no cepures var parādīties tru­sītis.

Bet tu pat nepasmaidīji. Vēl vairāk — ar skatienu kā ķirurga knaiblēm tu cieši aizspiedi man muti. Tas bija pē­tījošs skatiens, it kā tu būtu iegrimusi domās, droši vien tu pati neapzinājies šo skatienu. Ja tu tā skatīsies uz mani vēl dažas sekundes, tad redzēsi man cauri, — es acumirklī to sapratu un atkāpos. Bet tas nevarēja notikt. Maskas panākumi bija jau apstiprināti visdažādākajās situācijās. Nebija ko baidīties, ka tev radīsies aizdomas, — tu taču nenorausi masku ar spēku kā tas tetovētais, nepieskarsies ar lūpām (temperatūras starpību nevar noslēpt). Turklāt vēl es apzinīgi runāju daudz zemākā balsī nekā parasti, un, pat ja es to nedarītu, lūpeņi bija pilnīgi pārvērtušies, jo uz manām lūpām bija uzliktas vēl arī mākslīgās.

Varbūt es pārmērīgi uztraucos; tu tūlīt novērsi ska­tienu, un sejā atgriezās parastā izklaidīgā izteiksme. Bet mans erotisms, sadūries ar tavu pētījošo skatienu, saplaka, un, ja tu tā arī būtu aizgājusi, tad varbūt arī es būtu at­radis sevī spēku atteikties no sadomātā plāna, saprotot, ka tas ir vislabākais mums abiem. Diena bija skaidra, sau­laina, un tavā prieikšā maskas iespējas, tās brīnumspēks izgaisa. Bet arī tu mirkli sāki svārstīties. Un ielas straume, kas vijās mums apkārt gluži kā rijīgs pirmatnējs briesmonis, uzsūca domas, tikko tās bija radušās. Noskaid­rot, kāpēc sakustējās magnētiskais lauks, kas bija radies starp mums, pateicoties tam, ka tu mirkli svārstījies, ne­bija laika, un es izmantoju šo samulsumu un raidīju uz priekšu agrāk sagatavoto vārdu otro ešelonu.