KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tātad vēlmes cita pēc citas izkrita cauri visiem sietiem, un beidzot palika tās pašas pašaizliedzības konvulsijas.

Starp citu, ko tu domā par maniem prātojumiem? Jā, tieši par prātojumiem. Galu galā no tiem izrietēja: ja tajā naktī es būtu vēlējies izlietot brīvību tīrā veidā — tas ne­būtu nekas cits kā seksuāls noziegums; īstenībā es tā arī neizdarīju nekā, kas kaut aptuveni līdzinātos noziegumam. Nevis tāpēc, ka man nebija nekādas sliecības uz to, un ne tāpēc, ka neradās piemērots gadījums, bet vispār es tā arī to neizdarīju. Lūk, tāpēc es tev jautāju tikai vienu — par saviem prātojumiem.

Neceru saņemt tavu atzinību. Varbūt, pat katrā ziņā, tu pamanīsi muļķīgos trūkumus manos prātojumos. Es jau esmu pārdzīvojis visu šo prātojumu sabrukumu un tāpēc nevaru neatzīt, ka tajos ir defekti. Bet es arī tajā laikā tos nere­dzēju, nevaru tos atklāt arī tagad. Bet varbūt… Varbūt tie izpaudās kā pakļaušanās neatlaidīgajai maskas uzstā- jībai, un es pats sevi apkrāpu, uzskatīdams tos par manu paša vēlmju rezultātu. Tā kā tas skar seksu, kaut kas mani kavēja noraut un aizmest plāksnīti «ieeja aizliegta», un tajā pašā laikā jau no sākuma mani neatvairāmi vilka to izdarīt. Ja padomā — nav nekāds brīnums. Es centos pēc iespējas tam nepieskarties, bet, ja es atteiktos no seksuā­liem noziegumiem, man neizdotos arī realizēt savu plānu un piespiest masku tevi pavedināt. Ja runa būtu par to, ka jāpavedina tevi vienu reizi, acīm redzot, nekādas pro­blēmas nerastos. Bet, ja es vēlējos padarīt attiecības starp tevi un masku ilgstošas un tādā veidā radīt jaunu pasauli, tad man vajadzēja par katru cenu pārkāpt likumus, kas skar seksu. Vai citādi es spētu panest divkosīgo dzīvi, ne­būdams greizsirdības saēsts līdz pašam kaulam. Un šī ilgā, neatlaidīgā maskas pierunāšana, protams, bija manas apzinīgās provokācijas rezultāts.

Jā, jocīgi, tiklīdz es ar dievu uz pusēm radu pamatu saviem apgalvojumiem, tūlīt mani pārņēma līdzjūtība pret maskas vēlmēm. Tomēr nepavisam ne tāpēc, ka es būtu izsalcis pēc seksa, it kā tas būtu ēdiens vai dzēriens. Pār­kāpt seksuālos aizliegumus — lūk, uz ko maska mani gum­dīja no visa spēka. Ja es neapzinātos aizliegumus, tad ļoti šaubos, ka to pārkāpšanai manās acīs piemistu tik sa­traucoša burvība. Un, kad es sastapos tieši ar šo burvību, greizsirdības inde, kas visvairāk man nedeva miera, šķita, pēkšņi zaudē savu indīgumu, un es, it kā sūkādams pret­indes tableti, sāku censties izraisīt sevī erotisku impulsu.

Ar iekāres pilnām acīm es sāku pa jaunam raudzīties uz visu apkārtējo, un iela no viena gala līdz otram man likās brīnumpils, kurā viscaur bija aizliegumi — «Sekss. Ieeja aizliegta». Būtu vismaz šīs aizlieguma sētas bijušas izturīgas — tad vēl nekas, bet tās bija ķirmju izlodātas, ar izkritušu naglu atstātiem caurumiem, un šķita, ka tās kuru katru mirkli sagāzīsies. Sētas, sētas, ar savu izskatu tās it kā sagatavotas atvairīt iebrukumu, tās izraisa pa ielu staigājošo cilvēku interesi, bet pietiek tām tuvoties un paskatīties uzmanīgāk — gan kāpuru ejas, gan izkritušu naglu pēdas — tā visa ir kamuflāža, un nav vairs nekādas vēlēšanās pieiet tuvāk kaut vai soli. Kas tad galu galā tas ir — sekss, seksa aizliegums? Jebkurš, kas sāks prātot par kamuflāžas nozīmi, sāks prātot par sētu rašanos, tūlīt ne­izbēgami pārvērtīsies par erotomānu. Bez šaubām, viņš pats arī nav nekas cits kā viena no šīm sētām. Tieši tāpēc erotomānam arī jālej uz savām vēlmēm sāpju un nožēlas asaras. Kad viņš pārkāpj seksa aizliegumu, tad vienlaikus ^agrauj arī pats savu sētu. Bet, ja jau tu prāto par sētu eksistenci, kamēr noteikti nenoskaidrosi to izcelšanos, tik­mēr nenomierināsies. Erotomāns — tas pats godīgais, dzi­ļais pētnieks: pārliecinājies par noslēpuma eksistēšanu, viņš vairs nevar to neatrisināt, lai kādus upurus tas arī prasītu.

Un es, pētnieka drumsla, iegriezos pirmajā bārā, kas man pagadījās pa ceļam. Nekādas sevišķas cerības es ne­loloju. Tas piesaistīja manu uzmanību tikai tāpēc, ka visu tā izkārtni klāja kamuflāžas kāpuru ejas un naglu pēdas. Tur pārdeva alkohola viltus masku. Šī vieta man tieši bija piemērota.

Kā jau es biju paredzējis, izrādījās, ka tur ir omulīgi.

Viltus tumsa, kas aizšķērsoja ceļu viltus gaismai… Viltus augs, ko sedz viltus smaids… Nenoteikts stāvoklis, gluži kā sapnī, — nav iespējams darīt ne ļaunu, ne labu .. . Va­jadzīgā proporcijā sajaukts viltus labums un viltus ļau­nums… Es apsēdos, poras visā miesā sāka atvērties, pa­sūtīju viskiju ar ūdeni un tūlīt sāku glāstīt pirkstu man blakus sēdošai meitenei tumšzilā kleitā. Nē, tas nebiju es, tā bija maska. Kaut arī meitenes pirksts bija sviedrains, tas tik un tā šķita sauss, itin kā apbērts ar stērķeli. Mei­tene, protams, atļāva koķetēt ar sevi. Sacīt, ka viņa nedus­mojās, — arī ir meli. Ja es kaut ko darīju — tas bija tas pats, ka es nekā nedarīju. Nedarīju neko — tas bija tas pats, ka es darīju visu.

Ja meloju es, meloja ari meitene. Ļoti drīz viņa, kā man šķita, sāka domāt par ko citu, bet es, protams, izlikos, ka nekā nemanu. Atriebjoties par tārpiem, par tevi, bei­dzot, par savu īsto seju — varbūt padarīt šo meiteni par savu uz vienu nakti? Nē, neuztraucies — šeit viss varēja notikt, taču nekas nenotika. Meloju es, meloja meitene, bet pēc tam, es nezinu, kādēļ, meitene pēkšņi mani apmulsi­nāja, sacīdama, ka es droši vien esot mākslinieks.

— Kādēļ? Ar ko es līdzinos māksliniekam?

— Vai tad māksliniekiem nepatīk izlikties, ka viņi ne­pavisam nav līdzīgi māksliniekiem?

— Tas ir pareizi… Nu, bet grims uz sejas — kālab tas domāts? Lai parādītu kaut ko vai, gluži otrādi, noslēptu?

— Gan viens, gan otrs… — Ar nagu galiem meitene skrāpēja oli, ko turēja rokā. — Bet šādā rīcībā nav atklā­tības, vai ne?

— Atklātības? … — Iekšā man kaut kas pārtrūka, it kā pēkšņi būtu atklājies trika noslēpums. — A-ā, tie ir mēsli!

Meitene šķebīgi sarauca savu īso deguntiņu.

— Riebīgi! Viss ir skaidrs, bet kāpēc tik rupji…

Pareizi! Jebkura īsta manta šeit bija spīdošs atdarinā­jums, jebkurš atdarinājums šeit tika vērtēts kā īsta manta. Tā bija it kā norunāta vieta, kur izklaidējas, zīmējot uz aizliegtām sētām caurumus, jūtot, ka iekāre taisās tevi sagrābt… Ja es vēl kaut mazliet apreibšu, tad jau apziņa vien, ka man ir maska, kļūs bīstama. Meitenes gurns zem manas plaukstas, — gluži kā pārsātinājies, — šķiet, sāka žāvāties — īstais laiks paklusām pazust no šejienes. Galu galā nekas nebija noticis, bet vienalga. Es pieskāros ar roku pie aizliegtās sētas un pārliecinājos par tās iztu­rību — arī ieguvums. Gribi vai negribi, rīt man drosmīgi jāuzbrūk tavai sētai'…

Visam, kas notika pēc tam, man trūkst perspektīvas, it kā es skatītos uz šiem notikumiem ar tālskati. Bet es, atce­ros, nekļuvu tik muļķīgs, lai, padodamies reibumam, no­rautu savu masku, un taksometra šoferim nosaucu nevis savu īsto adresi, bet slēptuvi. Lai cik cieši saskartos mana seja un maska, lai cik izturīgu lipīgu ziedi es arī lietotu, iznīcināt bezdibeni starp abām, acīm redzot, nav vis tik vienkārši. Visu nakti, brīžiem pamozdamies, es redzēju sapņus. Sājos sapņos "tu it kā man kaut ko lūdzi. Šķiet, brīdināji mani no fiziskas tuvības, bet varbūt es iztēlojos to vēlāk. Reiz es redzēju sapnī cietumu.

Nākamajā rītā — šausmīgas paģiras, tas jau bija gai­dāms. Visa seja bija uztūkuši un neciešami sāpēja. Droši vien, atgriezies mājās, nebiju izdarījis ar seju visu nepie­ciešamo, un lipīgās ziedes dēļ tā bija pārklājusies ar izsi­tumiem. Pēc tam kad biju nomazgājies un atbrīvojis kuņģi, kļuva mazliet vieglāk. Bet pulkstenis vēl nebija ne desmit. Iziet no mājas vislabāk pēc trijiem, un es nolēmu pagulēt.