KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Pag, es uzrakstīju to tin pamanīju, ka esmu izlaidis ļoti svarīgu momentu, nezinu, tīšām vai nejauši. Ja jau es runāju par nelikumīgu rīcību, tad, protams, man vaja­dzēja jau pašā sākumā pieminēt vēl vienu dēmonu — to pašu bandītu, lielceļa dēmonu. Ja dedzinātājam atļauj pie­vienoties tiem, kuriem ir mērķis tīrā veidā, tad, manuprāt, nebūs nekas slikts, ja pieskaitīs šai kompānijai arī ban­dītu. Nevar būt nekas slikts. Tam, ko viņš dara, nav tāda ārēja efekta kā dedzinātāja rīcībai, bet pietiek ieskatīties dziļāk — nevar būt briesmīgāka postījuma par slepka­vību … Vienalga, vai es varēju aizmirst tik spilgtu pie­mēru? Varbūt tieši tāpēc es to aizmirsu, ka piemērs bija tik spilgts. Jeb varbūt tāpēc, ka neesmu noskaņots uz de­

dzināšanu un no paša sākuma atteicos, izmetu no prāta rī­cību, kas prasa daudz postošākus dzenuļus, — man neek­sistēja pat šāds jautājums.

Ekstraverss agresīvs tips… Mana maska, kas uzskata sevi par mednieku, izdzirdusi «postoši dzenuļi», pasliecās uz priekšu. Man derdzas par to stāstīt, bet bija tieši tā — neko nevar darīt. Varbūt es atkārtojos, bet ne jau gļēvuma dēļ. Es noliedzu gļēvumu nevis tāpēc, ka uzskatu gļēvuma noliegšanu par obligātu. Patiesību sakot, man nepatīk pat šo izteicienu «dedzināšanas dēmons», «lielceļa dēmons» lietošana tikai tādēļ, ka tajos ietilpst vārds «dēmons». Tūk- stošvoltu elektriskajai strāvai, kas tajā laikā kūdīja masku, bija pavisam citāds raksturs nekā postošajam instin­ktam … Tas atgādināja kaut ko valkanu un lipīgu, nekādi nevaru atrast piemērotu apzīmējumu, bet vispār tas ir tieši pretējs postīšanai.

Laikam būtu pārspīlējums apgalvot, ka man pilnīgi trūka graujošo instinktu. Es gribēju noraut tavai sejai ādu, lai tu izjustu tās pašas ciešanas, ko es, vēlējos izpūst gaisā indīgu gāzi, kas paralizē redzes nervus, lai padarītu aklus visus cilvēkus pasaulē, — lūk, kādi nodomi man uz­mācās ne vienu reizi vien. Patiešām, šajās piezīmēs, šķiet, vairākkārt esmu tā niknojies. Bet, ja padomā, vēl vairāk negaidīts ir tas, ka šāda vēlēšanās izgāzt uz kādu savas dusmas man bija jau pirms maskas parādīšanās, bet, kad tā bija gatava, es pēkšņi izjutu, ka manī notikušas zinā­mas pārmaiņas, lai gan joprojām eksistēja tas pats pro­tests. Acīm redzot, tās patiešām bija notikušas. Un tieši tāpēc, ka bija notikušas, maska gribēja izlietot savu brī­vību gluži citam nolūkam. Nevis kaut kam pasīvam — pos­tīt un gaidīt atmaksu. Pag, ko tad es galu galā gribu teikt? … Vai es vēlējos tādu klasisku harmoniju kā mīles­tība, kā draudzība, kā savstarpēja saprašanās? Jeb varbūt es gribēju iebaudīt saldeno, lipīgo, patīkami silto «putoto vati», ko svētku dienās pārdod uz ielām?

Dusmodamies kā bērns, kas nevar dabūt to, ko vēlas, es iegāju pirmajā kafejnīcā pa ceļam un sāku liet uz cieto vēlmju kamolu, kas kāpa augšup no kakla dziļuma, aukstu ūdeni pārmaiņus ar saldējumu. Gribēju kaut ko darīt, bet nezināju, ko… Ja tā turpināsies, tad es vai nu pametīšu visu, vai arī par varēm darīšu to, ko negribu. Kad neko nedara, piezogas nožēla. Pretīga sajūta, it kā vajadzētu vilkt kājās slapjas zeķes… Seja zem maskas dega kā su­tas pirtī, šķiet, no deguna nāca asinis. Jāuzsāk kaut kas pa īstam… Es ļoti.labi sapratu visu sava stāvokļa komismu: pats esmu pārvērties par sava psihiskā stāvokļa analītiķi, un man jāklasificē savas vēlmes, jāanalizē tās, jāizsijā, jānosaka šo vēlmju kamola īstā būtība un jādod tam no­saukums.

Ja vajadzīgs, man vienalga — varu sākt ar secinājumu, kas man radās. Tā bija dzimumtieksme. Tu droši vien sme­jies. Sis secinājums patiešām ir pietiekami banāls, lai ari cik skaistus iebildumus tam pievienotu. Bet es daudz ko esmu sapratis, un man tas nelikās nemaz tik negaidīts. Tikai banalitāte bija algebras ievada līmenī un tika pie­ņemta bez pierādījumiem — to nu gan es nekādi nevarēju paciest. Lai arī cik tas būtu dīvaini, pašcieņa mierīgi var dzīvot blakus bezkaunībai.

Tātad trešā burtnīca arī jau tuvojas beigām. Neko ne­var darīt, būs jāaprobežojas ar maskas uzsāktā eksperi­menta gaitu. Bet, kaut arī tas liksies garlaicīgi, es domāju, ka vislabāk pastāstīt tikai par tiem argumentiem, pēc ku­riem brīvības zaudēšana tīrā veidā bija faktiski dzimum­tieksme. Brīvības zaudēšana, lai arī cik tīra tā būtu, pati par sevi nerada vērtības. (Ja runā par vērtībām — tās drī­zāk rada brīvība.) Es netaisos apgalvot, ka mani loģiskie spriedumi ir nevainojami, bet nākamajā dienā visu manu rīcību virzīja šī dzimumtieksme, un, tā kā es ceru uz tavu taisnīgo tiesu, tad, es domāju, man jābūt godīgam pašam pret sevi.

Ja vien cilvēks nav tīši ļauns, tad nav nemaz tik grūti saprast, kāpēc maska novērsās no dedzināšanas un slep­kavībām, saprast tās stāvokli. Vispirms pati maska ir pa­saulē pastāvošo paražu sagraušanas akts. Vienkāršs vese­lais saprāts nevar atbildēt uz jautājumu: vai dedzināšana un slepkavība ir liels postījums. Lai tas kļūtu skaidrs, vis­labāk iztēloties sabiedrisko domu, ja sāks masveidīgi ražot maskas, tikpat prasmīgi darinātas kā tā, ko es nēsāju, un tās plaši izplatīt. Bez šaubām, maskas iegūs pārsteidzošu popularitāti, mana rūpnīca netiks līdzi pieprasījumam, pat ja tā strādās dienām un naktīm, aizvien paplašinādamās un paplašinādamās. Daži cilvēki negaidot pazudīs. Citi sa­

skaldīsies divos vai trijos. Personas apliecības kļūs liekas, identificēšanas fotogrāfijas vairākos rakursos zaudēs jeb­kuru nozīmi, fotogrāfijas, ar kurām apmainās līgavainis un līgava, varēs saplēst un izsviest laukā. Sajuks pazīs­tami un nepazīstami cilvēki, tiks iznīcināta pati alibi ideja Nevarēs ticēt citiem, nebūs pamata arī neuzticēties citiem, vajadzēs dzīvot bezsvara stāvoklī, jaunā cilvēku attiecību dimensijā, it kā raudzītos spogulī, kas neko neatspoguļo.

Nē, droši vien jābūt sagatavotam uz vēl ko ļaunāku. Visi sāks mainīt vienu masku pēc otras, cenzdamies izbēgt no bailēm būt neredzamam, un ne tik daudz tāpēc, ka pār­vērties neredzamā citā cilvēkā, cik tāpēc, ka kļuvis caur­spīdīgs. Un, kad paradums nemitīgi dzīties pēc aizvien jau­nām un jaunām maskām kļūs ikdienišķs, tāds vārds kā «indivīds» izrādīsies tik nepieklājīgs, ka to varēs ieraudzīt tikai uz publisko ateju sienām, bet indivīda ietvars un iesaiņojums — «ģimene», «tauta», «tiesības», «pienā­kumi» — pārvērtīsies nedzīvos vārdos, kas nav saprotami bez sīka komentāra.

Vai cilvēce galu galā spēs izturēt tādu krasu dimensiju maiņu un, būdama bezsvara stāvoklī, atrast pieņemamas jaunas savstarpējas attiecības, radīt jaunas paražas? Pro­tams, es netaisos apgalvot, ka nespēs. Cilvēku ārkārtējās spējas piemēroties, viņu kolosālās pārvēršanās spējas jau pierādījusi vēsture, kas pārpilna kariem un revolūcijām. Bet līdz tam … Līdz tam, kad maskai būs atļauta tāda neapvaldīta izplatīšanās… Vai cilvēki būs pietiekami iecietīgi, lai neizlietotu pašaizsardzības instinktu, — ra­dītu nodaļas cīņai ar epidēmiju, — tāds, lūk, ir jautājums, kā man šķiet. Lai maska būtu cik pievilcīga būdama, pau­žot indivīda vajadzību, sabiedrībā pastāvošās paražas uz­cels tās ceļā nepieejamas barikādes un nodemonstrēs ap­ņēmību pretoties. Piemēram, iestādēs, kompānijās, policijā, zinātniski pētnieciskos institūtos, veicot dienesta pienāku­mus, būs aizliegts lietot masku. Var arī iedomāties, ka vēl aktīvāk par autora tiesību saglabāšanu uz seju uzstāsies populāri aktieri un sāks protesta kustību pret brīvu masku izgatavošanu. Ņemsim parastāku piemēru: vīram un sie­vai, lai zvērētu mūžīgu mīlestību, būs jāsolās, ka viņiem nebūs slepenu masku. Tirdznieciskos darījumos var pat rasties jauna ceremonija: pirms sarunu sākuma aptaustīt vienam otra seju. Pārrunās, kuras notiek, pieņemot darbā.