KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

varēs novērot pat tādu dīvainu paradumu: iedurt sejā adatu un demonstrēt, ka tek asinis. Nu, un pēc tam pilnīgi ticams, ka tiesā izskatīs jautājumu, vai policists rīkojies likumīgi jeb arī pārkāpis savas varas robežas, pieskarda- mies izmeklēšanas laikā nopratināmā sejai, un zinātnieks publicēs šajā sakarā plašu rakstu.

Un tad jau laikrakstā «Sarunas par jūsu likteni» no­daļā katru dienu tiek publicētas raudulīgas meiču vēstules. Masku pieviltas, viņas apprecējušās. (Par savām maskām viņas nepiemin.) Bet arī atbildes visas 7 kā viens būs ne­pārliecinošas un neuzliks nekādus pienākumus: «Stingri nopeļams nepatiesīgums, ko pauž tas, ka saderināšanās periodā viņš ne reizi nav parādījis savu īsto seju. Bet tajā pašā laikā no jūsu vārdiem redzams, ka jūs vēl pilnīgi neesat atbrīvojusies no dzīves uzskata, kas radies no īstās sejas pozīcijām. Maska nevar pievilt un nevar tikt pie­vilta. Kā būtu, ja jūs tagad uzliktu jaunu masku, pārvēr­stos citā cilvēkā un sāktu jaunu dzīvi? Neturieties tik cieši pie vakardienas un neprātojiet par rītdienu — tikai tā jūs gūsiet panākumus dzīvē mūsu masku gadsimtā …» Galu galā, lai cik būtu tādas krāpšanas, lai cik būtu sarunu par tām, lai kādā problēmā tās izpaustos, — tas viss nekad ne­gūs pārsvaru pār baudu piekrāpt. Šajā posmā, kaut ari tajā būs pretrunas, maskas pievilcība netiks sašķobīta.

Protams, būs arī šis tas negatīvs. Detektīvromānu po­pularitāte pamazām izzudīs; ģimenes romāns, kas aprak­sta divējādus un trejādus raksturus, tiks pārveidots, un pēc tam, kad nopirkto dažādo masku skaits pārsniegs pie­cas gabalas uz cilvēka, sižeta juceklīgums ies pāri lasītāju pacietības robežām; nav izslēgts, ka romāns vispār zau­dēs tiesības eksistēt, varbūt tas vienīgi apmierinās vēstu­risku romānu cienītāju prasības. Lieta neaprobežosies ar romāniem vien: filmas un lugas, kas pēc ieceres ir masku demonstrācija, nespēdamas radīt noteiktu galvenā varoņa tēlu, pārvērtīsies kaut kādā abstraktā kodā un nespēs sais­tīt publikas intereses. Lielākā daļa kosmētikas fabrikantu izputēs, cits pēc cita tiks slēgti kosmētiskie kabineti, neiz­bēgami pazemināsies vairāk nekā par divdesmit procen­tiem reklāmu aģentūru ienākumi. Visas rakstnieku asoci­ācijas vaimanās, ka maska sagrāvusi personību; kos­metologi un daži dermatologi, bez šaubām, ar milzīgu neatlaidību pierādīs, ka maska kaitīgi iedarbojas uz ādu.

Protams, ir diezgan apšaubāmi, ka šādām parādībām varēs būt lielāks efekts nekā pretalkohola biedrības brošū­rām. Masku ražošanas akciju sabiedrība tajā laikā jau pārvērtīsies par milzīgu monopolistisku koncernu, kuram visā valstī būs pasūtījumu pieņemšanas punktu tikls, ražo­šanas uzņēmumi, veikali, un aizspiest muti neapmierināto saujiņai tam būs vieglāk nekā satīt autiņos zīdaini.

Problēmas radīsies vēlāk. Maska būs tik plaši izplatīta, ka visiem tās būs atliku likām, beigsies periods, kad tā bija kaut kas interesants un neparasts, — maska kļūs pa­rasta parādība, un, kad nozieguma un netikuma smalkais aromāts, kas šķiet pikanta piedeva, lai vēl asāk izjustu atbrīvošanos no nemierīgajām cilvēku attiecībām, pārvēr­tīsies apdullinošajā pārskābušu sojas pupu smakā, iestā­sies periods, kad visus no jauna pārņems satraukums… Un tad kļūs skaidrs, ka šīs draiskulības ar pārģērbšanos, kurām visi tik jautri nodevās, nepavisam nav draiskulības, bet kaut kas līdzīgs noziegumam, ar ko var nodarīt ļau­numu sev pašam … Parādīsies, piemēram, masku izgata­votāji bez patenta, kuri specializēsies svešu seju atdarinā­šanā, un izcelsies diezgan komiski incidenti: parlamenta loceklis izdarīs blēdības ar parāda saistībām, pazīstams mākslinieks tiks apvainots kā nelabojams laulību afērists, pilsētas mēru arestēs automašīnas zādzības dēļ, sociālistu partijas līderis uzstāsies ar fašistisku runu, bankas direk­toru sauks pie atbildības par bankas izlaupīšanu. Un cil­vēki, kas smiedamies noskatīsies uz visu to kā uz jautru cirka izrādi, pēkšņi apķersies, šausmās ieraudzīs, ka viņu acu priekšā citi cilvēki, kurus nevar atšķirt no viņiem pa­šiem, gramstās pa svešām kabatām, zog veikalos… Ar to visu būs jāsaduras. Un tad var gadīties, ka ar lielām pū­lēm iegūtais alibi, kam būtu jānostājas pret vainas pierā­dījumu, tiks pat izslēgts kā nevainības pierādījums, gluži otrādi, to sāks izjust kā nastu. Patiku apkrāpt citus apslā­pēs bailes būt piekrāptam. Kad skolotāji redzēs, ka izglī­tošana zaudējusi jēgu, — gluži dabiski, jo nebūs vairs personības, ko nepieciešams izveidot, — skolu apmeklē­šana krasi samazināsies, bet, ja sāksies masu klaidonība, izrādīsies, ka lielākais vairums klaidoņu ir šo bērnu vecāki, un tad parādīsies vēlēšanās ar siekalām atšķaidīt nožēlas rūgtumu, uzliesmos nemieri un panika, un visi nolādēs masku. Tūlīt redakcijas rakstu autori, kas lokās kā vēja rādītāji uz visām pusēm, droši vien ieteiks izveidot masku reģistrācijas sistēmu, bet diemžēl masku un reģistrācijas sistēmu absolūti nav iespējams savienot, tāpat kā, piemē­ram, bezjēdzīgs ir cietums, kam nav slēdzamo. Reģistrēta maska vairs nevar būt maska. Sabiedriskā doma radikāli mainīsies, cilvēki izmetīs maskas un pieprasīs valdībai, lai atceļ maskas. Šī kustība pieņems vēsturē reti novērojamu tautas un policijas savienības formu, un ātri vien radīsies likumi par masku aizliegšanu.

Bet valdība, kā vienmēr, baidīsies no galējībām. Sā­kumā, kaut arī būs paziņots par kontroli, maskas valkā­šanu labākajā gadījumā uzskatīs par sīku noziegumu. Šāda nenoteiktība paskubinās dažu cilvēku ziņkāri un izraisīs pagrīdes fabriku un melnā tirgus uzplaukumu — iestāsies haosa laiki, kas atgādinās sausā likuma periodu Amerikā. Un tad, kaut arī jau pārāk vēlu, kļūs neizbēgama likuma revidēšana. Masku lietošanu reglamentēs tikpat stingri no­teikumi kā narkotiskās vielas: attiecīgie varas orgāni izdos atļaujas tikai tādā gadījumā, ja konstatēs skaidri saredza­mas sejas traumas vai ja ārsti parakstīs masku nopietnu nervu darbības traucējumu ārstēšanai. Bet arī pēc tam nebeigsies dokumentu viltošana un masku ražotāju korup­cija, un ļoti drīz likumā ietilpstošie iebildumi tiks atcelti, izraudzīs pat īpašus masku inspektorus, un maskas pār­vērtīsies par radikālas kontroles objektu. Un tik un tā ne­cik nemazināsies noziegumi ar masku palīdzību, un tie ne vien paliks sociāliem jautājumiem veltīto laikraksta sleju sensacionāls izpušķojums, bet nonāks pat tiktāl, ka parā­dīsies labējās organizācijas, kuru locekļi kā formu uzliks pilnīgi vienādas maskas un izraisīs skandālus, uzbrūkot valdības locekļiem. Tiesas būs spiestas atzīt, ka masku lie­tošana, pat to glabāšana pielīdzināma iepriekš nodomātai slepkavībai, un sabiedriskā doma nesvārstīdamās atbalstīs tās.

Postskripts. Kaut arī dzērāja fantāzijas, taču ļoti interesantas fantāzijas. Pieņemsim, ka šāda organi­zācija sastāv no simt locekļiem. Tātad katram no vi­ņiem būs viens procents aizdomu un deviņdesmit deviņi procenti alibi, un rezultātā obligāta attaisno­šana: lai gan akts noticis, nav neviena, kas to izda­rījis. Kāpēc no pirmā acu uzmetiena tik intelektuāls noziegums šķiet necilvēcīgi cietsirdīgs? Domāju, ka tāpēc, ka šis noziegums ir absolūti anonīms. Absolūts anonīmums nozīmē, ka paša vārds tiek ziedots abso­lūtai grupai. Vai tik tas nav nekas vairāk kā intelek­tuāla mahinācija pašaizsardzības nolūkā — instink­tīva tendence, kas rodas indivīdam, kurš sadūries aci pret aci ar nāvi? Gluži tāpat kā ienaidnieka uzbru­kuma laikā visdažādākās grupas — nacionālās, valsts, arodbiedrību, šķiru, rasu, reliģiozās — vis­pirms cenšas uzcelt altāri, ko dēvē par uzticību. Indi­vīds vienmēr ir upuris divcīņā ar nāvi, bet absolūtai grupai nāve ir tikai atribūts. Absolūtai grupai pašai par sevi ir agresīvs raksturs. To viegli saprast, ja par absolūtas organizācijas piemēru nosauc armiju, bet par absolūta anonīmuma piemēru — kareivi. Bet, ja iā, tad manās fantāzijās bija zināma pretruna. Kāpēc vēlas, lai tiesa, kas nevar izskatīt militārās formas lietu un pielīdzināt to iepriekš nodomātai slepkavī­bai, — lai tā ieņem tik bargu pozīciju attiecībā pret labējām grupām, kuras locekļi nēsā vienādas mas­kas? Vai valsts uzskata masku par ļaunumu, kas runā pretī kārtībai? Nepavisam ne, lai tas būtu cik paradoksāli būdams, — pati valsts ir kāda milzīga maska, un tā pretojas, lai tās iekšienē pastāvētu liels vairums atsevišķu masku. Tātad visnekaitīgākā būtne pasaulē ir anarhists… Lūk, kāpēc, ja izlaužas cauri ziņkārības labirintam, kļūst skaidrs, ka jau pati mas­kas eksistēšana ir postoša. Un, tā kā maskas lieto­šana tiek pielīdzināta slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, turpat var droši pievienot dedzināšanu un bandītismu, kas it nemaz nav sliktāki par to. Nav ne­kāds brīnums, ka maska, kura būtībā simbolizēja pos­tīšanu un lēni vilkās starp drupās sagrautajām cil­vēku attiecībām, kuras bija izpostījusi ar savu eksis­tenci, — maska nekāroja šādus postījumus. Lai arī cik vēlmju punu uzmestos, pietiek ar maskas eksis­tenci, lai tos izpostītu.