KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Cik nepanesamas ir pēdējās gaidīšanas stundas pirms šī ilgotā brīža, es nebaidos sacīt, pirms acumirkļa, kura dēļ uz kārts liktas vesela gada pūles. Nesaudzīgi mēta- dams augumu pa gultu, meklējot vēsāku vietu, es nekādi nevarēju aizmigt. Vajadzēja arī piedzerties kā pēdējam idiotam. Kur es galu galā atradu patiku, kāpēc pēkšņi sāku delverēties? … Liekas, man kaut kas jāatceras… Uzlicis masku, iedomājies, ka esmu kļuvis caurspīdīgs, es klaiņāju pa ielām … Sēta … Aizliegums … Patiešām, es sāku pār­vērsties par izvirtuli… Un tas ir tas pats cilvēks, kurš, neskaitot lielmolekulārās ķīmijas institūta laboratorijas vadīšanu, bija absolūti nenozīmīgs, pliekans, noteikti mier­mīlīgs. .. Jā, lai pieveiktu sētu, man nebija citas izejas kā pārvērsties par izvirtuli…

Cenzdamies atjaunot atmiņā pagājušās nakts iespaidus, es visiem spēkiem centos atbrīvoties no reibuma paliekām, kas perinājās kaut kur dziļi galvaskausā. Tomēr erotiskas sajūtas, kas pagājušā naktī bija tik skaidras, neparko ne­atgriezās. Varbūt tāpēc, ka man nav maskas? Protams, ka tāpēc. Pietiek uzlikt masku, un manī atdzīvojas likuma pārkāpējs. Jebkurā — vismiermīlīgākajā cilvēkā laikam vienmēr paslēpts noziedznieks, kas spējīgs reaģēt uz masku.

Es netaisos aiziet līdz tādai galējībai, lai apgalvotu, it kā visiem aktieriem būtu noziedzīgas tieksmes. Tiesa, es zinu: kāds svarīgas kancelejas priekšnieks, kas izrāda ārkārtīgu interesi par masku gājieniem kompānijas orga­nizēto ekskursiju laikā un demonstrē tajos izcilu talantu, īstenībā ir neparasts optimists un pilnīgi apmierināts ar savu stāvokli… Nu, bet, ja viņi uzzinātu, ka šī taisnprā­tīgā ikdienība it nemaz nav drošāka par noziegumu pa­sauli, vai tad viņi nepiedalītos noziegumā? … Šaubos … Ik dienas uzstādīt modinātāju uz noteiktu laiku, likt izga­tavot zīmoggredzenu, pasūtīt vizītkartes, krāt naudu, no­ņemt apkaklītes mēru, kolekcionēt autogrāfus, apdrošināt dzīvību, reģistrēt nekustamo īpašumu, rakstīt apsveikuma atklātnes, uzlīmēt fotogrāfiju uz personas apliecības… Grūti ticēt, ka pasaulē, kur tu riskē pazust, ja aizmirsīsi izdarīt kaut daļu no minētā, ka šajā pasaulē cilvēki dzīvo un ne reizi nav vēlējušies, pat prātā viņiem nav ienācis kļūt caurspīdīgiem …

Bet tomēr kādu mirkli es, acīm redzot, biju iesnaudies. Droši vien bija sacēlies vējš un aizvirtņa čīkstoņa mani pamodinājusi. Galvas sāpes un nelabā sajūta it kā bija pārgājušas, taču es jutos vēl nelāgi.

Gribēju iet vannā, bet, kā par spīti, ūdens nenāca. Droši vien vājš spiediens, un ūdens nevar pacelties pat līdz otrajam stāvam. Atmetu ar roku un nolēmu doties uz pirti. Pēc neilgas svārstīšanās starp masku un saitēm nolēmu iet maskā. Pietika tikai atcerēties, kādu iespaidu uz apkār­tējiem atstāj saites, un es svilu kaunā, turklāt gribējās izmēģināt masku visdažādākajos apstākļos. (Kad es uz­lieku masku, man tūlīt atgriežas spēks un pārliecība.) Gramstīdamies pa svārku kabatām, meklējot kabatas grā­matiņu, es pieskāros kaut kam cietam. Tā bija tā pati gaisa pistole un zeltītais jo-jo. Gadījumam, ja sastapšu pārvaldnieka meitiņu, ietinu jo-jo dvielī kopā ar ziepēm un izgāju no mājas.

Diemžēl meitenīti nesastapu. Man nebija nekādas īpa­šas priekšnojautas, tomēr man negribējās iet uz tuvāko pirti, un es devos uz nākamo ielu, līdz kurai bija viena autobusa pietura. Pirts nesen bija atvērta, apmeklētāju bija maz, ūdens baseinā tīrs. Es iegremdējos ūdenī un, lai reibuma paliekas galīgi pazustu, nolēmu pacietīgi panest karstumu, te ievēroju pretējā stūri cilvēku, kas sēdēja ūdenī, nenovilcis melnu kreklu. Nē, izrādās, tas nav krekls, bet tetovējums. Varbūt tāpēc, ka tā krita gaisma, nezinu, bet izlikās, ka viņš uzvilcis zivs ādu.

Sākumā es centos neskatīties, bet viņš aizvien vairāk piesaistīja manu uzmanību, un drīz es vairs nevarēju at­raut no viņa acis. Mani valdzināja nevis zīmējums, pār­steidza pats tetovējuma akts, kuram es nekādi nevarēju atrast paskaidrojumu — tas bija turpat mēles galā kā aiz­mirsts vārds.

Varbūt tāpēc, ka es izjutu radniecīgas saites ar masku? Patiešām, maskai un tetovējumam ir pārsteidzoša kopība: tie abi ir mākslīgas ādas paveids. Kopējs tiem ir tieksme iznīcināt īsto ādu un aizstāt to ar kaut ko citu. Bet ir, zināms, ari atšķirības. Maska, kā var redzēt arī no hiero­glifiem, ir tikai pagaidu seja, bet tetovējums pilnīgi asimi­lējas, kļūst ādas daļa. Bez tam maska dod alibi, turpretī tetovējums izdala, klaji demonstrē. 5ajā nozīmē tas laikam ir tuvāks nevis maskai, bet apsējiem. Nē, ja runā par uzma­nības piesaistīšanu, tad tas nemaz neatpaliek no mana tārpu mudžekļa.

Vienalga, nekādi nevaru saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tik aplam un pievērš sev uzmanību. Diez vai šis cilvēks pats spēj atbildēt. Un tieši tāpēc, ka nespēj atbildēt, viņam ir kāda jēga pievērst uzmanību. Kropļiem patīk mīklas, un bieži viņi padara par savu profesiju bezjēdzīgu mīklu minēšanu un cilvēkiem, kuri nevar tās atminēt, izkrāpj naudu. Tetovējumā patiešām slēpts jautājums.

Pierādījums ir tas, ka es pats centos cik spēdams at­rast atbildi. Piemēram, es mēģināju no iekšpuses novērot savu situāciju, ja es būtu tetovēts. Un pirmais, ko es sa­jutu, — citu cilvēku acis, kas ieurbjas manī gluži kā dze­loņi. Es varēju to skaidri iztēloties, tāpēc ka biju jau iz­baudījis, kas ir tārpu ņudzeklis. Pēc tam debesis sāk pamazām attālināties… Visapkārt ir spilgts dienvidus, un tikai tajā vietā, kur es stāvu, noslīgst absolūta tumsa … Jā, jā, tetovējums ir katordznieka zīme… Nozieguma zīme, un tāpēc pat gaismas stari vairs mani neskar… Bet

nez kāpēc es it nemaz nejutos vajāts, nesajutu arī sirds­apziņas pārmetumus … Un pilnīgi dabiski… Es taču pats biju iededzinājis savā miesā nozieguma zīmi un pēc savas gribas apbedījis sevi sabiedrības acīs… Tagad neviens vairs mani nenožēlos ….

Kad vīrietis izkāpa no ūdens — ar ķiršu ziediem ap­bērtas budistu dievības attēls sāka locīties, liedams brūn­ganus sviedrus, un es, iedomādamies sevi par nozieguma līdzdalībnieku, sajutu, ka viņa atraisītā poza mani atspir­dzina. Pareizi, radniecības saites starp masku un tetovē­jumu neizpaužas ārējā līdzībā, — galvenais, kur dzīvo pats cilvēks, kādā pusē robežai, kas novilkta pār īsto seju. Tā kā ir cilvēki, kas var dzīvot, paciezdami tetovējumu, tad pilnīgi iespējams paciest arī masku.

Tomēr pie pirts izejas tetovētais vīrietis sāka ļoti muļ­ķīgi man piesieties. Kad krekls ar garām piedurknēm sedza tetovējumu, viņš izlikās jaunāks, augumā mazāks un ne tik iespaidīgs, bet tik un tā nesa uz sava ķermeņa brīdinā­jumu un vareni mācēja iebiedēt.

Aizsmakušā balsī vīrietis apsūdzēja mani, ka es esot nepieklājīgi skatījies uz viņu, un pieprasīja, lai atvai­nojos. Spriežot^pēc viņa vārdiem, tas viņu bija ļoti aiz­skāris. Labāk būtu bijis, ja es atvainotos, kā viņš piepra­sīja, bet nelaime nenāk viena — tādēļ, ka ilgi biju atradies karstā ūdenī, man zem maskas virda, vārījās gluži kā zupa, nupat, nupat sāks reibt galva.

Sevišķi neprātodams par savu vārdu nozīmi, es jautāju:

— Vai tad tetovējums tāpēc arī nepastāv, lai to parā­dītu?

Es nepaguvu izrunāt līdz galam, kad vīrieša roka uzli­doja augšup. Bet mans maskas aizsargāšanas instinkts ātruma ziņā neatpalika no viņa. Tas, ka pirmais uzbru­kums nedeva nekādus panākumus, vēl vairāk sakaitināja vīrieti. Viņš negaidot saķēra mani un sāka rupji purināt, cenzdamies notrāpīt īsto brīdi, lai iesistu man pa seju. Beidzot viņš piespieda mani pie dēļu sienas, un, vai nu viņa roka, vai manējā (nezinu īsti, mūsu rokas bija savi­jušās), vispār kāda roka pārslīdēja no apakšas uz augšu pār manu zodu, un tajā pašā mirklī maska bija norauta.