KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Maskai, no kuras dzimšanas nav pagājušas ne četrdes­mit stundas, ir bērnišķīgi egoistiskas vēlēšanās… Tādas vēlēšanās kā izsalkušam bēglim, kas nule izlauzies no cie­tuma brīvībā cauri tārpu mudžeklim… Kāda gan brīvība var būt šim negausīgajam caurbiru maisam ar svaigām roku dzelžu pēdām?…

Nē, godīgi sakot, nevar apgalvot, ka atbildes vispār nebūtu. Vēlēšanās — tas nav tas, ko saprot ar spriedumu palīdzību, tās jāizjūt. Mēģināšu paskaidrot. Tas pats kon­vulsīvais dzenulis — vēlēšanās k|ūt rasu aizspriedumu upurim. Es skaidri to aptvēru tajā mirklī, kad izgāju uz ielas. Kāda gan nepieciešamība man bija līdz šim brīdim laipot, gluži kā attaisnojoties? Varbūt laipodams ce­rēju glābties no kauna? Nē, acīm redzot, es patiešām krāvu vienu attaisnojumu uz otra, nevis tāpēc, ka es izjutu kaunu, — to var droši apgalvot. Es izjutu vienu vienīgu vēlēšanos, uz kuras pamata, vai es to gribēju vai ne, man par katru cenu bija jāveido mūsu attiecības.

Attiecības ar tevi es iedomājos tādas, kādas tās tēlojās visnekaunīgākajās maskas fantāzijās. Lai arī ko es gribētu sajust, vēlēties, izbaudīt — viss bija saistīts ar šiem sap­ņiem, un greizsirdības inde, kas tik tikko bija mitējusies rnani saindēt, pieņēmusies spēkā, no jauna plūda pa ma­nām dzīslām pretī asins straumei. Nav nekāds brīnums, ka tas radīja asociācijas ar rītdienas plānu. Pat maska neva­rēja nejusties nebrīvi, neērti. Lai tas būtu kā būdams, mas­kas brīvība, kaut arī tā bija ietverta galvenokārt abstraktās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bija tikpat kā putns ar no­rautiem spārniem. Maska, ko gandrīz jau izmeta laukā un kas atradās pamiera stāvoklī, bija spējīga tikai neskaidri murmināt.

Tad maska sāka mani mierināt — ja es nemitīgi nervo­zēšu, tad ne vien maska, bet ari es pats pārvērtīšos līdzeklī. Lai arī man seja ir maska, taču ķermenis joprojām ir mans paša. Var aizvērt acis un iedomāties, ka visā pasaulē pa­zudusi gaisma. Acumirklī maska un es pārvēršamies vienā veselā, un nekur nav tā, pret kuru man jāizjūt greizsirdība. Ja tev pieskaros es pats, tad tas, kam pieskaries tu, arī esmu es pats; atmet jebkuru svārstīšanos …

Piezīmes uz malām. Pietiek padomāt dziļāk, un argumenti liksies patvaļīgi sameklēti. Es esmu identisks pats sev, bet citam — absolūti svešs, tātad es pa pusei esmu svešs. Taisnība? Mēs esam dzeltenā rase, bet mēs nebijām dzeltenā rase no dabas. Pirmo reizi mēs pārvērtāmies dzeltenajā rasē tāpēc, ka tā mūs nosauca rase ar citu ādas krāsu. Ignorēt sejas nosacītību un padarīt ķermeņa apakšējo daļu par gal­veno personības noteikšanā ir tas pats, kas krāpšana. Ja es taisos neatlaidīgi aizstāvēt identificēšanu pēc ķermeņa apakšējās daļas, tad man vajadzēs bez jeb­kādas saudzības uzņemties atbildību par maskas ero­tisko rīcību. Kaut arī tikai domās, bet tik un tā es negodīgi pārmetu tev neuzticību, un greizsirdības inde kvēloja manī, bet, tiklīdz tas skāra mani, es sāku bezrūpīgi spriedelēt par brīvības zaudēšanu tīrā veidā, it nemaz nedomādams, ka tas var tevi ievainot. Galu galā — vai greizsirdība neatgādina izlutinātu kaķi, kas, pastāvēdams uz savām tiesībām, neatzīst pienākumus?…

Tādējādi maska, no vienas puses, mani bāra, bet, no otras puses, ar pamuļķīgu izskatu, it kā tai nebūtu nekādu jūtu, izsijāja caur visdažādākajiem sietiem visas manas vēlmes, cenzdamās tādā ceļā mani pārliecināt, ka palikušās nav vērtas, lai tās gribētu. Tiesa, vēlmju variantu šī vārda pilnā nozīmē ir apbrīnojami maz, un tās ir neticami vien­kāršas, un, ja nerunā par postīšanas alkām, tad tās var, burtiski, saskaitīt uz pirkstiem. Nosaukšu atmiņā pali­kušās.

Vispirms trīs galvenās vēlmes: izsalkums, dzimumtiek­sme, miegs. Pēc tam vispārējās vēlmes: dabiskās funkcijas, slāpes, atbrīvošanās, iedzīvošanās kāre, izpriecas. Tālāk specifiskās: vēlēšanās izdarīt pašnāvību, saindēšanās tiek­sme — vīns, tabaka, narkotiskās vielas. Beidzot, ja vēlmes iztulko plašākā nozīmē, varbūt pareizi ieskaitīt tajās sla­vas kāri, vajadzību strādāt.

Bet to lielākā daja tiks izsijāta caur pirmo sietu, ko dēvē par «brīvības zaudēšanu». Patiešām, lai kā gribētos gulēt, miegs pats par sevi nevar būt mērķis. Tas ir tikai līdzeklis, lai varētu atmosties. Vispār, lai arī kā to aplū­kotu, miegu var pieskaitīt brīvības uzkrāšanai. Tā paša iemesla dēļ labāk šeit neaplūkot arī dabiskās funkcijas, slāpes, iedzīvošanās kāri, atbrīvošanos, slavu, darbu.

… Tikai droši vien nevarēs izvairīties no uzbrukumiem par to, ka pēdējā no manis nosauktajām vēlmēm — darbs tiek vieglprātīgi aplūkots kā līdzeklis vienā rindā ar dabis­kām funkcijām. Iedomāsimies, kas dzimst darba rezul­tātā, — tas patiešām jāpadara par valdošo starp citām vēl­mēm. Ja nebūtu bijusi radīta lieta, acīm redzot, nebūtu bijis arī vēstures, nebūtu bijis, acīm redzot, arī pasaules, bez šaubām, neparādītos arī tāds jēdziens kā cilvēks. Bez tam, ja aplūko darbu kā pašatteikšanos, tas ir, ja darbs kalpo darba pārvarēšanai, tad tas vien atļauj uzskatīt to par mērķi. Un pat tajā gadījumā, kad darbs kļūst pašmērķis, tas nerada nepatīkamu, atbaidošu iespaidu kā iedzīvošanās vai slavas kāre. Un pat šai gadījumā cilvēki, līdzjūtīgi mā­dami ar galvu, saka: «Viņš vareni strādā!» Var nebaidīties, ka viņam izteiks pārmetumus, pels viņu. Saki ko sacīdams, bet cilvēki taču izdomājuši tādus teicienus kā «naudas darbs», «izdevīgs darbs», «augstu novērtēts darbs»…

Žēl tikai, ka maska nevarēja paciest šādu svētītu stā­vokli. Ja kaut kādā veidā netiek pārkāpti aizliegumi, mas­kas lietošana zaudē jebkuru nozīmi. «Tikai maskas brīvī­bai» vispirms bija jābūt nelikumīgai rīcībai. (Patiešām, es par sešdesmit procentiem biju apmierināts ar darbu insti­tūtā … Ja man to atņemtu, tad, man šķiet, es ilgotos pēc tā par deviņdesmit procentiem … Un tomēr es lieliski va­rētu iztikt bez maskas.) Tādā veidā, kaut arī darbs darba dēļ bija izkritis caur pirmā sieta acīm, tam tomēr bija jāpa­liek otrajā sietā. Brīdinu, ka netaisos skart vērtību pro­blēmu. Es runāju tikai par acumirklīgo vēlēšanos, kāda ir izbēgušam cietumniekam, kura alibi ir garantēts.

No pārējām vēlmēm, acīm redzot, izsalkums arī nonāks otrajā sietā. Tā kā bezmaksas ēdināšana nav tik daudz mērķis, cik līdzeklis, nerunāsim par to no paša sākuma, bet man šķiet, ka es kaut kur esmu dzirdējis par likumu, kas aizliedz pieēsties pilnu vēderu. Izsalkuma apmierinā­šanas aizliegums, izņemot frontes vai cietuma apstākļus,— diezgan reta parādība. Bet, ja tomēr mēģinātu to samek­lēt, vai tas neatklātos kanibālismā? Tiesa, šajā gadījumā runa nav tieši par izsalkuma apmierināšanu — ievērojamu vietu šeit ieņem slepkavības elements. Un slepkavībai, kā mēs jau nolēmām, nepieskarsimies.

Kaut pašnāvība arī ietilpst aizliegto aktu skaitā, bet to var izdarīt, ja ir īstā seja. Tomēr, pateicoties maskai, man galu galā izdevies izbēgt arī no tā, ka būšu «dzīvs ap­rakts». Un, ja jau es taisījos izdarīt pašnāvību, labāk būtu jau pašā sākumā neko neuzsākt. Izpriecu kāri arī nevar aplūkot izolēti; dažreiz tas ir atbrīvošanās variants, citos gadījumos — sava veida darbs, kam trūkst objekta, — vis­pār man gribētos to aplūkot kā sarežģītu izveidojumu, kas sastāv no vairākiem jau minētiem komponentiem. Tieksme saindēties, tāpat kā vēlēšanās piedzerties — nav nekas vai­rāk kā nelādzīga maskas atdarināšana, un tāpēc… Es pa­tiešām atrados ideālā reibuma stāvoklī. Tāpēc man nav vērts no jauna tam pieskarties.