KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Diemžēl es nezināju, kāda medījuma dēļ būtu vērts tē­rēt brīvību. Varbūt pārāk ilgi mani bija radinājuši un bei­dzot pieradinājuši taupīt brīvību. Manas vēlēšanās bija sī­kas, bet tik un tā mana miesa bija klāta ar tām gluži kā ar trumiem, un man, lai arī cik tas būtu smieklīgi, ar lo­ģisku aprēķinu palīdzību vajadzēja nodarboties ar savu vēlmju kalkulāciju.

Es nevarēju lepoties ar kādām sevišķi neparastām vēl­mēm. Katrā ziņā alibi bija garantēts, un man bija abso­lūti vienaldzīgi, cik bezkaunīgas un netikumīgas tās arī būtu. Drīzāk tā: par cik es biju izbaudījis atbrīvošanos no īstās sejas, bija pat vēlams rīkoties pretēji veselam saprā­tam, pārkāpt likumu. Un tad kā pēc pasūtījuma manā rī­cībā parādījās — iespējams, ka par stimulu noderēja gaisa pistole, — tikai bandītu lietoti līdzekļi: šantāža, izspie­šana, laupīšana. Protams, ja es kaut vai tās varētu sek­mīgi realizēt, man tā būtu liela uzvara. Ja tiktu atsegta to istā būtība, to dīvainais savienojums, bez šaubām, tā būtu pirmklasīga avīžu sensācija. To, kas nopietni vēlas pamē­ģināt, netaisos aizturēt ar varu. Domāju, būtu derīgi paskaidrot cilvēkiem bez maskam vai, labāk sakot, ar pseidomaskām cilvēku abstrakto attiecību īsto būtību — katrā ziņā es kaut vai atmaksātu par saviem tārpiem.

Es ir nedomāju liekuļot, taču man nez kāpēc prāts ne­nesas uz šāda veida netikumiem. Iemesls ir ārkārtīgi vien­kāršs. Pirmkārt, man nebija sevišķas nepieciešamības pār­vērsties par īstu masku — apsaitētā seja mani pilnīgi ap­mierināja. Otrs iemesls: tā pati izspiešana, tā pati šantāža bija ne tik daudz mērķis, cik naudas iegūšanas līdzeklis, lai kompensētu brīvību. Turklāt astoņdesmit tūkstoši jenu, kas bija atlikušas no komandējuma, patīkami sasildīja ka­batu. Šovakaram un rītdienai pietiks. Tas nav daudz, bet par to, kā iegūt naudu, padomāšu, kad man to ievaja- dzēsies.

Bet kas tad galu galā ir mērķis tīrā veidā bez līdzekļu piejaukuma? Interesanti, ka gandrīz visas nelikumīgās dar­bības, kādas vien es varēju atcerēties, bija saistītas ar ne­likumīgu īpašuma tiesību nodošanu citam, tas ir, ar naudu. Minēšu piemēru — azarta spēles, kuras dēvē par samērā tīru kaislību koncentrāciju … Ja pajautās psihologam — viņš to nosauks par atbrīvošanās alkām, alkām aizstāt hronisku sasprindzinājumu ar acumirklīgu tā izlādēša- nos … Ja tas tiešām tā ir, tad pilnīgi vienalga, vai to no­sauc par brīvības zaudēšanu vai atbrīvošanos… Bet, ja ņem šo acumirklīgo sasprindzinājumu un izslēdz no tā naudas pieplūdumu un atplūdumu, — vai tas nekļūs plie­kans? Pats fakts, ka viena azarta spēle rada priekšnoteiku­mus citai un to ķēde, ja tas būtu iespējams, stieptos līdz bezgalībai, un galu galā azarta spēle pārvēršas paradumā, pierāda, kas īstenībā ir amplitūda starp mērķi un līdzekli. Tādi tipiski noziegumi kā krāpšana, zagšana, laupīšana, viltošana nav iedomājami, ja tajos neslēpjas līdzeklis. Pat cilvēki, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ignorējam liku­mus un rīkojamies pēc paša vēlēšanās, īstenībā dzīvo ne­brīvā pasaulē, kurā negaidot iekļūst trūkumi. Vai mērķis tīrā veidā nav iluzorisks?

Man bija arī vēlēšanās, kuras diktēja citas tieksmes. Piemēram, piedraudot institūta sardzei, aiznest no seifiem materiālus, kas mani interesē, vai arī, uzlaužot aizslēgtās administratīvās nodaļas durvis, nozagt izdarīto eksperi­mentu tabulas un finansu revīziju dokumentus — praktis­kas vēlēšanās, tik raksturīgas man. Tās, protams, bija smieklīgas fantāzijas, drīzāk piemērotas bērnu daudzsēriju televīzijas filmai un absolūti veltīgas, ja iedomājas tādu stimulu kā neapmierinātību ar kompāniju, kura piešķīrusi institūtam tikai nominālu neatkarību. Bet vienalga, tās palika līdzeklis, turklāt diez vai tās spēja īstenot to uzde­vumu, kuru vajadzēja veikt maskai manā labā. Ja es iz­darīšu visu, lai maskai pilnībā piederētu tas, kas pieejams tikai viņai, un pielāgošos šai dzīvei…

Piezīmes uz malām. Protams, ja neradīsies īpaši šķēršļi, skaidrs ir tas, ka man mūžīgi būs jā­dzīvo divkosīga dzīve ar masku un savu īsto seju. Varbūt tādēļ būtu vērts vēlreiz padomāt…

Starp daudzajiem noziegumiem ir tikai viens piemērs, kas ļauj atklāt ārkārtīgas iespējas. Tā ir dedzināšana. Da­biski, ka dedzināšanā arī ir elementi, kuros saskatāms acīm redzams brīvības uzkrāšanas līdzeklis: apdrošināša­nas prēmijas saņemšana, pierādījumu iznīcināšana pēc zā­dzības, ugunsdzēsēja godkārīgie nolūki. Bet vai gandrīz visas pārējās dedzināšanas, kas nav notikušas tādas apzi­nātas ļaunprātības dēļ, galu galā nav izraisījusi tieksme atgūt iesaldēto vai atņemto brīvību? Bet ir dedzināšanas, kurām tīrā veidā nav nekādas vērtības un kuras kalpo tikai vienu vienīgu untumu apmierināšanai… Kad trakojošās liesmas laiza sienas, apvijas apkārt stabiem, izlaužas cauri griestiem un pēkšņi uzšaujas padebešos, un, nicīgi vēroda­mas, kā cilvēku bars šaudās šurp un turp, pārvērš pelnos gabalu vēstures, kas neapšaubāmi nupat eksistējusi; de­dzināšanas bez jebkādiem piejaukumiem, kad šie traģiskie postījumi ir barība, kas apmierina garīgo izsalkumu … Acīm redzot, līdzīgi gadījumi arī var eksistēt. Protams, es nedomāju, ka tā ir normāla vēlēšanās. Tautā šādus cil­vēkus dēvē par dedzinātājiem — dedzināšanas dēmoniem,— tātad saprot, ka viņu rīcība iziet ārpus vispārpieņemtajiem ietvariem. Bet, tā kā maska bija maska un nekādi nebija saistīta ar vispārpieņemtām normām, tad, ja tika garan­tēta brīvības zaudēšana, jautājums par normālumu vai ne- normālumu nebija izvirzīts.

…Tomēr man pašam nebija nekādas vajadzības no­darboties ar dedzināšanu, — tad kālab man tas viss? Kad es klaiņāju pa klusām šķērsielām, gandrīz vai skardams ar plecu vilinošas izkārtnes, tad mēģināju iztēloties ainas, it kā no šīs nojumes apakšas vai no šīs spraugas sienā pēkšņi izlaužas liesma, bet tas it nemaz nesatrauca mani. Šķiet, ka es ne sevišķi izbijos. Ja tu kaut reizi būtu pamē­ģinājusi uzlikt masku — tūlīt visu saprastu. Tieksme ap­spiest rīcību, kas nav cilvēka cienīga, lai arī cik tas būtu dīvaini, izliekas nenozīmīga, uz to nevar paļauties. Tā bai­līgs bērns, aizsedzis ar plaukstām seju, mierīgi skatās pa pirkstu starpām filmu par briesmoņiem. Jo vairāk izkrāso- ijusies sieviete, jo vieglāk viņu pavedināt. Runa ir ne vien par seksuālo kārdinājumu, statistika to pilnīgi precīzi ap­liecina arī no profesionālo veikalu zagļu viedokļa. Ak, kār­tība, ak, paražas, ak, likums! — kāda brēka par to, bet galu galā tas taču ir smilšu cietoksnis, kas katru mirkli var sabrukt un ko satur plāna ādas kārta — īstā seja.

…Tā tas arī bija — es neizbijos. Tagad nav vairs vērts atsacīties no negodīguma —kam gan tas vajadzīgs? Pati maska taču ir mana negodīguma auglis. Nekas ne­var tik ļoti ignorēt norunu starp cilvēkiem kā uzlikta maska, kura nav piespiesta apzināties, ka viņa ir maska, kaut arī likums to neaizliedz. Es varu iedomāties dedzinā­tāja psiholoģiju, kaut arī pats neesmu dedzinātājs. Tomēr es mazliet nobažījos, ka ar tādām pūlēm atklātais vienī­gais mērķis tīrā veidā neizrādījās diemžēl tas, ko es biju pasūtījis. Neko nevar darīt — cita piemērota plāna taču man nebija, tas ir skaidrs. Katrā ziņā labāk tāds plāns nekā nekāds. Tomēr es nedomāju, ka visas šīs vēlmes, kas apklāja mani gluži kā trumi, var klasificēt kā līdzekli. Lai arī cik reižu es atkārtotu, ka esmu jau pārāk pieradinats taupīt brīvību un tas ir iemesls, viss bija ļoti skumīgi. Tā vai citādi, dedzināšanu es atstāju nākotnei…