KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tavas bailes man izpaudās jutekliskās konvulsijās, ko es arī pats nebiju gaidījis. Nē, pietiek… Lai arī kāda būtu šī izrāde, kas radīta protesta dēļ pret ikdienību, tas, kas notika, iet pāri pieļaujamā robežām. Ja tas viss ir sapnis,

tad gribētos, lai tas būtu ietērpts skaistās alegoriju drā­nās, bet te ir fantāzijas, kurām trūkst iztēles, fantāzijas, kas līdzīgas neizdomātam stāstam. Pietiek banalitātes!

Pēdējā aina. Lai arī cik banāla tā būtu — es netaisos izlikties, ka nekas nav noticis. Būtiskais ir tas, ka šī aina bija ne vien banāla, bet ar savu nekrietnību to varētu uz­skatīt par apogeju, un tajā pašā laikā tā kļuva par lū­zuma momentu, kas noteica manu tālāko rīcību. Pavērsis pret tevi pistoli, sāku izspiest tev atzīšanos: «Tu šeit bez manis nodarbojies ar onanismu, vai ne? Neslēp, nekas ne­iznāks! Zinu, ka nodarbojies ar to.» Ar neticamu neatlai­dību, lēni, bet nenovēršami es tevi vajāju. Vairs nav spēka ciest. Pienācis laiks izbeigt šīs netīrās, trakās domas. Bet kā piespiest tevi ciest par to? Pats labākais, vienīgais veids — es cieši biju pārliecināts — noraut masku tajā pašā mirklī, tiklīdz tu atvērsi muti, lai man atbildētu.

Bet kam par to jācieš? Maskai? Man? Varbūt tev?… Jā, es laikam par to nebiju padomājis, kā nākas. Dabiski, ka nebiju padomājis. Es vēlējos, lai ciestu nevis kāds no mums, bet pats jēdziens «seja», kas mani bija iedzinis tādā stāvoklī.

Es sāku sajust nepanesamu tukšumu, tāpēc ka starp mani un masku izveidojās tāds bezdibenis. Varbūt es jau nojautu, ka tuvojas katastrofa? Kaut gan maska, kā redzams no paša tās nosaukuma, bija tikai viltus seja un nedrīkstēja nekādi ietekmēt manu personību, tomēr tai pie­tika vienīgi parādīties tavu acu priekšā, kad tā aizlidoja tik tālu, ka to vairs nebija iespējams sasniegt ar roku, un, ga­līgi apjucis, es to pavadīju ar bezpalīdzīgu skatienu. Tā pretēji maniem plāniem, kas radīja masku, biju spiests at­zīt sejas uzvaru. Lai saplūstu ar to vienā būtnē, bija ne­pieciešams, noraujot masku, pārtraukt šo masku komē­diju.

Tomēr, kā jau bija sagaidāms, maska arī pārāk vis ne­tielējās. Tiklīdz tā pārliecinājās par manu apņēmību, tā ar rūgtu vīpsnu padevās un pārtrauca savas fantāzijas. Es arī liku to mierā. Lai kā arī noskaņoju sevi pret fantāzi­jām, es netaisījos atteikties no saviem rītdienas plāniem, tātad mēs ar masku bijām nozieguma līdzdalībnieki, abi pilnīgi vienādi… Nē, būtu nepareizi nosaukt mūs par līdzdalībniekiem. Nevajag pašam sevi tā noniecināt. Katrā ziņā rītdienas plānos neietilpa draudi ar pistoli. Protams,

seksuālie motīvi bija, bet tiem nevarēja būt nekā kopīga ar to nekaunību. Ja nejauša, abstrakta līdzbraucēja elektris­kajā vilcienā notur par izvirtuli — tas vēl ir pieļaujams, bet stāties šādā gaismā paša sievas acu priekšā — kam gan tas patiks?

Kad es pēdējo reizi gāju garām mājai un caur žogu palūkojos uz viesistabas logu, tad ieraudzīju no palodzes nokarājamies neskaitāmas saites gluži kā baltus jūras kā­postus. Gaidīdama, ka parīt atgriezīšos nO komandējuma, tu biji izmazgājusi vecās saites, ar kurām es aptinu seju. Tajā mirklī man šķita, ka sirds pārrāvusi diafragmu un nogāzusies lejā. Es aizvien vēl mīlēju tevi. iespējams, ka es neuzvedos tā, kā nākas, bet mīlēju kā senāk. Un vis­traģiskākais tas, ka nostiprināt savu mīlestību varēju tikai ar tādu rīcību. Gluži kā bērns, kuru nav laiduši ekskur­sijā, — viņam atliek tikai būt greizsirdīgam pret vēsturis­kajām vietām un senajām drupām.

Postskripts uz atsevišķām lapām, kas ieliktas burtnīcā. Varbūt tev liksies garlaicīgi, bet es gribu vēlreiz pamēģināt izprast maskas nekaunīgās fantā­zijas. Zini ko, kad raugos uz toreizējiem notikumiem ar šīsdienas acīm, tad jūtu, ka visās manipulācijās sakarā ar fantāzijām slēpās manis nepamanīta no­teikta jēga, runājot detektīvu valodā, — atslēga, kas dotu iespēju norādīt uz noziedznieku, vai zīme, ka incidents izbeigts, — tajas bija viss.

Es taisos pēc tam pastāstīt par beigām kā par beigām. Ceru, ka ne vēlāk par trim dienām kopš šī brīža, kad to patlaban rakstu, es parādīšu tev sa­vas piezīmes, un manis nosauktās trīs dienas — tas ir aptuvens dienu skaits, kas nepieciešams, lai visu pabeigtu. Tāpēc, ja mans nolūks būtu bijis vienkārši pastāstīt par beigām, es nerakstītu šos papildināju­mus un aprobežotos ar to, ka pievienotu tos piezīmju pēdējai daļai. Lai piezīmes būtu viengabalainas, tāds ceļš būtu vispareizākais — pret to nevar iebilst. Bet man bija pavisam cits mērķis. Es gribēju dot kaut sīkus labojumus jēdzienam «erotisks», ar ko es taisī­jos visu izskaidrot, taču izrādījās, ka man pie kajas piekalta svaru bumba… varbūt tie bija labojumi tam apgalvojumam, ka starp mani un masku pastāv

liela starpība. Tā kā es jau esmu atzinis savu vainu, tad man varētu dot iespēju attaisnoties, protams, ja es neizkropļošu faktus.

Tajā dienā es izvedu masku no mājas ar vieglu sirdi, . it kā būtu izlaidis pastaigāties mīļotu bērnu. Mani pār­ņēma pirmoreiz no saites vaļā palaista suņuka draiskulī- gums — man bija jautrs, dzīvespriecīgs noskaņojums. Bet greizsirdības dēļ, kas cēlusies nez no kurienes, es un maska atradāmies tādā situācijā, ka tevis dēļ mums bija jāmetas tuvcīņā. Šī greizsirdība lika man no jauna atce­rēties mīlestību un uzticību tev… Tāpēc uz nākamo dienu atliktie plāni neatlaidīgi prasīja, lai tos realizē. Un gribot negribot man bija jāpiedāvā maskai pagaidu pamiers.

Protams, dziļi iekšā kaut kas bija iestrēdzis — gluži kā dzelonis. Elektriskais vilciens, kas brauca uz pilsētu, bija tukšs, un, lai es apsēstos kādā vietā apsēzdamies, logu stikli, pārvērtušies melnos spoguļos, atainoja manu masku. Dīvains tips — ar bārdu apaudzis, pretenciozi ģēr­bies, ar tumšām brillēm, kaut gan jau vakars… Galu galā es viņam uzstādīju ultimātu: vai nu viņš ar labu piekritīs pamieram, vai arī es noraušu masku. Lai mērs būtu pilns, šis tips paslēpa kabatā pistoli. Cik viņā daudz viltības! Man pat šķita, ka maska, dzēlīgi smīnēdama, sacīja:

— Pietiek kurnēt — es tev esmu neizbēgams ļaunums. Ja tu gribi atteikties no manis, tad labāk no paša sākuma neko neuzņemties. Ja jau esi uzsācis — klusē. Ja vēlies kaut ko dabūt — jābūt gatavam par to samaksāt…

Pavēru logu. Ielauzās blīva nakts gaisa strāva, asa kā asmens. Tā atveldzēja tikai pakausi un plaukstas un acu­mirklī sastinga «neizbēgamā ļaunuma» priekšā, pat neska­rot kvēlojošos vaigus. Psiholoģiski es cietu, ka maska neizveido ar mani vienu veselu, bet fizioloģiski man bija nepatīkama pārāk cieša saskare ar to. Mans stāvoklis lai­kam bija gluži tāds pats kā cilvēkam, kuram ielikti māk­slīgie zobi.

Bet, — es arī cenšos nepiekāpdamies sevi attaisnot, — tā kā ar dievu uz pusēm tika ievērota vienošanās par pa­mieru, ja vien es samierinātos ar dažiem kavēkļiem (pie­mēram, ar greizsirdību), tad man kaut kā izdotos panākt savu galveno mērķi — atjaunot taciņu starp mums. Vai tad es varēju izjust pret savu sievu tādu nekaunīgu

interesi? Apgriezti proporcionāli manām attiecībām pret masku es, par brīnumu, kļuvu aizvien pieļāvīgāks attiecībā pret tevi.

Bet vai tā ir? Kāds rezultāts — tu jau zini, tā ka es neatkārtošu… Jautājums nav tikai par rezultātu… Kāds dibināts iemesls tad ir izturēties tikai pret mani ar tādiem aizspriedumiem?

Erotisko aktu varētu attiecināt uz abstrakto cilvēcisko attiecību seksuālo sfēru. Ja aprobežojas ar pārāk tālām, abstraktām attiecībām, kuras pat iztēle nespēj aptvert, otrs cilvēks neizbēgami pārvēršas abstraktā antipodā—^ienaid­niekā, un seksuālais pretstatījums kļūst par erotisku aktu. Piemēram, tā kā eksistē abstrakta sieviete, ir obligāts, ne­izbēgams vīrieša erotisms. Erotisms nekādā gadījumā ne­var būt sievietes ienaidnieks, kā parasti domā, gluži otrādi: tieši sieviete ir erotisma ienaidniece. Tātad loģiski, acīm redzot, ir pieņemt, ka erotiska eksistence nav izkrop­ļota seksualitāte, bet, gluži otrādi, mūsu laiku seksuālās dzīves tipiska forma.