KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Kaimiņienes, steigdamās man garām ar somiņām ro­kās, it nemaz nepievērsa man uzmanību — nepazīstams garāmgājējs; bērni ir bērni, viņi aizmirsušies rotaļājās, cenzdamies nepalaist garām īsos mirkļus, kas palikuši līdz vakariņām. Vispār nebija ko bažīties, ka mani pazīs. Kad es piekto vai sesto reizi tuvojos mājai, jau iedegās ielu la­ternas, sāka ātri krēslot. Es ielūkojos vērīgāk, pagausinā- jis soļus tikai tik daudz, lai neradītu aizdomas, un uzzi­nāju, ka tu esi mājās: no neredzama loga pagalmā krita maiga gaisma. Viesistabas gaisma. Vai arī sev vienai tu kārtīgi klāj galdu?

Pēkšņi es izjutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai uz šo viesistabas gaismu. Nevis uz kaut ko konkrētu — it kā tur būtu kāds viesis un viņš būtu aizņēmis manu vietu. Šķiet, ka es biju greizsirdīgs uz pašu faktu, ka tur ir pa­rastā nemainīgā viesistaba un ar tumsas iestāšanos tajā iededzināta lampa. Patlaban es, gaidīdams vakariņas, la­sītu pie šīs gaismas vakara avīzi, turpretī tagad, ar mas­kas palīdzību paslēpis seju, esmu spiests slaistīties zem loga. Cik tas ir netaisni, cik grūti to paciest! Nesatrici­nāmi mierīgā viesistabas gaisma, tā it nemaz nav kļuvusi nespodrāka tāpēc, ka manis tur nav… Droši vien tāpat kā tu …

Un maska, ar kuru līdz šim brīdim biju tik apmieri­nāts, uz kuru liku tādas cerības, man izlikās nedroša, no­plukuši. Un manis izdomātā grandiozā izrāde, kurā man, uzliekot masku, vajadzēja spīdoši uzstāties kā citam cii: vēkam, patiešām izrādījās tikai izrāde, bāla un vāja ne­pielūdzamās ikdienības priekšā: iestājas tumsa, slēdzis tiek pagriezts — un viesistabu pārplūdina gaisma. Tajā mir­klī, kad maska sastapsies ar tavu smaidu, tā tūdaļ izkusīs kā sniegs pavasarī.

Lai atvairītu neveiksmes sajūtu, nolēmu atļaut maskai pafantazēt. Sie sapņi nav pilnīgi izveidojušies tāpat kā pati maska, bet, vai tie būs sapņi jeb himeras par ikdie­nību, kas izlobījusies no savas čaulas, — es neatbildēšu. Un, nolēmis skatīties uz visu caur pirkstiem, es no jauna sāku ar lietišķu izskatu klaiņot pa neregulāru četrstūri ap­kārt mājai.

Taču fantāzijas neuzmundrināja masku, bet gan tikai parādīja, cik nepārvarams un viltīgs bezdibenis atrodas starp mani un viņu.

Atbrīvojusies no važām, maska vispirms bez kautrēša-. nās dosies uz mūsu māju. Un es izrādīšos savedēja lomā. Vārtiņi ar norautu viru. Dubļains, grantēts celiņš, tāpēc soļus nevar dzirdēt. Ieejas durvīm atlupusi krāsa. Pie lie­veņa mētājas pussatrunējusi ūdens noteka… Kas tev par bēdu, tā ir sveša māja! Nospiedis zvana podziņu un atko­pies soli atpakaļ, lai mierīgi atvilktu elpu, es ieklausījos, ko tu darīsi. Soļi tuvojas, iedegas gaisma virs lieveņa, at­skan tava balss: «Kas tur ir?»

Nē, lai ari cik sīki es censtos tev pastāstīt par visu, tas neko nedos. Nav nepieciešams un vispirms nav arī iespē­

jams. Varbūt tieši pretēji — tev liksies dīvaini, ja es ar godīgiem un negodīgiem līdzekļiem pārvērtīšu sakarīgā tekstā savus saraustītos fantazējumus, kas līdzīgi pavir­šām rindām uz šīfera tāfeles, no kuras noslaucīts uzrakstī­tais un no jauna pāri noslaucītajam uzrakstīts nezin kad nezin kādā kārtībā, — varbūt pat labāk tos salīdzināt ar kricelējumiem publiskā atejā? Es gribu izvēlēties tikai di­vas trīs ainas, aprobežojoties ar visnepieciešamāko, lai tu saprastu, kādu triecienu man deva šīs fantāzijas.

Pirmā — tā ir nožēlojama scēna pēc tam, kad es iz­dzirdu tavu čukstam līdzīgo balsi. Es strauji iebāzu kāju piesardzīgi pavērto durvju spraugā, spēcīgi parāvu tās un aši pieliku pistoli pie tavas izbiedētās sejas, šķita, ka tev pēkšņi vējā aizrāvusies elpa. Iedomājies manu apjukumu. Ne mazākās simpātijas izpausmes. Mani bieži ir sanikno­jis tavs nesatricināmais miers — tā ir patiesība, bet tik un tā nebija nekādas nepieciešamības uzvesties kā bandītam kinofilmā. Ja jau es esmu pavedinātājs, vai tiešām neva­rēju izdomāt kādu paņēmienu, kas vairāk piemērots pave- dinātājam? Galu galā, tā kā viss notika manā iztēlē, node­rēja jebkuri salti meli, piemēram, ka esmu tava vīra sko­las biedrs un iegriezies vecas draudzības dēļ, — gribējās, lai es izturētos tieši tā. Vispār nekāds pavedējs no manis neiznāca. Vai tik es nebiju atriebējs? Bet varbūt manā maskā kopš paša sākuma bija paslēptas atriebības alkas? Patiešām, es izjutu naidu, biju agresīvi noskaņots, dabiski, izpaudās arī atriebība — un tas viss bija vērsts pret to cil­vēku aizspriedumiem, kuri kopā ar seju tiecās man atņemt arī pilsoņa tiesības. Bet attiecībā pret tevi?… Nezinu… Domāju, ka tam nevajadzēja būt, bet nezinu… Nevaidā* mais niknums, kas mani bija sagrābis, pilnīgi paralizēja saprātu, atņēma spējas spriest.

Tā bija greizsirdība. Kaut ko līdzīgu greizsirdībai, ko bija radījusi iztēle, es jau biju izjutis vairākkārt, bet pat­laban bija kas cits. Asas jutekliskas trīsas, kurām es pat nevaru uzreiz izdomāt nosaukumu. Nē, laikam pareizāk teikt — «peristaltika». Sāpju viļņi pēc vienādiem laika sprīžiem cits pēc cita pacēlās no kājām līdz galvai. Visla­bāk tu sapratīsi, kas tas ir, ja iedomāsies simtkāja taus­tekļu kustību. Es patiešām uzskatu, ka greizsirdība ir dzīv­nieciskas jūtas, kas viegli var pamudināt pat uz slepka­vību. Pastāv divi uzskati par greizsirdību: ka tā ir kultūras auglis, un ka tā ir pirmatnējs instinkts, kas piemīt pat mežonīgiem dzīvniekiem. Spriežot pēc tā, kas toreiz notika ar mani, šķiet, ka tā ir instinkts.

Bet pret ko tad man galu galā būtu jāizjūt tāda greiz­sirdība? Iemesls atkal ir tik muļķīgs, ka es vienkārši ne­uzdrīkstos par to rakstīt. Es biju greizsirdīgs pret masku, jo tā aizskars ar rokām tavu augumu… Izjutu greizsir­dību pret to, ka tu neatgrūdīsi enerģiski šo roku. Nepreto­sies līdz galam, pat riskējot ar dzīvību. Lūk, kas izraisīja manu greizsirdību, un asinis pulsēja deniņos, un acu priekšā peldēja loki. Ja padomā, patiešām smieklīgi. Visa tava rīcība taču pagaidām eksistēja tikai manā iztēlē, tā bija pašas maskas izdoma — tātad es pats radīju iemeslu greizsirdībai un pats esmu greizsirdīgs pret sekām.

Ja es tik skaidri apzinājos visu, tad man nekavējoties vajadzēja pārtraukt fantazēšanu vai pavēlēt maskai sākt visu no jauna, bet… Nez kāpēc es to nedarīju. Un ne vien nedarīju, bet, it kā ilgodamies pēc greizsirdības, tieši pre­tēji, var pat sacīt, uzkūdīju, uzmusināju masku. Nē, tās laikam nebija vis ilgas, bet tā pati atriebība. Es iekļuvu tādā kā burvju lokā — visu laiku lēju eļļu ugunī: greiz­sirdības mokas spieda mani mudināt masku uz varmācību, bet varmācība iededzināja vēl lielāku greizsirdību. Bet, ja tā, tad arī pati pirmā scēna bija mana paša slēpta vēlēša­nās. Tātad, acīm redzot, pastāv problēmas, kurām man droši jāskatās tieši virsū, nenoveļot visu tikai uz masku. Labi, bet, ja nu … Minējums nav sevišķi patīkams, bet… Ja es jau pirms tam, kad pazaudēju seju… Jau kopš tā laika, kad dzīvoju ģimenes dzīvi kā visi cilvēki… Pats slepus jau esmu audzējis greizsirdības asnus, bijis greiz­sirdīgs pret tevi? Pilnīgi iespējams. Skumīgs atklājums. Tagad es atģidos, bet ir jau par vēlu …

Pārāk vēlu. Maska, kurai bija jākļūst par starpnieci starp mums, izrādījās nekaunīgs tips. Protams, nekas ne­būtu mainījies, ja tā būtu laipns pavedinātājs. Tieši pre­tēji, tad rastos pat iespēja ciest ļaundabīgās greizsirdības dēļ, kura nedrīkst izlauzties uz āru. Un rezultātā viena no daudzajām varmācības ainām, kas tik līdzīgas savā starpā.