KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Nekāda sevišķa mērķa man nebija, un tāpēc es sāku meklēt jo-jo. Man nebija priekšstata par kādu speciālu vei­kalu, tāpēc vispirms sāku to meklēt universālveikalu rotaļ­lietu sekcijās. Varbūt tāpēc, ka tas nesen bija nācis modē, katrā sekcijā noteikti stāvēja vitrīna ar jo-jo, kuru no visām pusēm, gluži kā mušas, bija apstājuši bērni. Laikam gan no psihohigiēnas viedokļa nebija ieteicams sajaukties ar pūli tādā vietā, un es sāku svārstīties. Bet galu galā man reizi par visām reizēm bija jāizbeidz šī neomulīgā «noslēpumu spēle», tāpēc apņēmīgi sāku spiesties cauri šai mušu valstībai. Bet tādas formas jo-jo, kādu vēlējos, es neatradu. Tas jo-jo, ar kādu bija rotaļājusies meitenīte, ne formas, ne krāsas ziņā nebija tāds, kādu pārdod universāl­veikalos. Tā, piemēram, ir ar saldumiem — man vairāk garšo vienkāršā veikaliņā pirkti. Izgājis no universālvei­kala, es vairāk nekā stundu klaiņāju apkārt, meklēdams piemērotu veikalu, kad pēkšņi šķērsielā iepretim stacijai uzdūros mazam rotaļlietu veikalam.

Kā jau bija gaidāms, tas it nemaz nelīdzinājās univer­sālveikalu rotaļlietu sekcijām. Veikals nepārdeva par lētām cenām kā lēto saldumu veikaliņš, bet tajā nebija tikai dargas mantas vien. Tas droši vien bija domāts lielākiem bērniem, kuri par dāvāto naudu pērk rotaļlietas pēc savas gaumes, — tur valdīja noslēpumā tīta vienkārša grēka at­mosfēra. Pareizāk sakot, tajā nekaunīgi spekulēja ar bērna psiholoģiju, jo bērnam krāsots salds ūdens trīsstūrainā paciņā šķiet labāks par augļu sulu pudelē. Kā jau biju cerējis, tur bija arī man vajadzīgais jo-jo. Turēdams rokās divās daļās sadalītu sintētisko sveķu bumbu, es rūgti pa­smaidīju, nejauši iedomājies par tās radītāju, kurš pratis tik lieliski izteikt šķērsielas veikaliņa būtību. Viss bija iz­darīts ārkārtīgi smalki. Formas vienkāršība un kliedzošs izkrāsojums. Ja viņš nebūtu bijis nesaudzīgs pret savu gaumi, viņam neparko neizdotos tādu izdomāt. Turklāt tas nebija gaumes trūkums, bet drīzāk pārmērīgi apzinīga sa­vas gaumes ietekmēšana. To varētu apzīmēt tā: nokratīt savu gaumi zemē kā kukaini un ar baudu samīdīt to ar papēdi. Cietsirdīgi, vai nav tiesa? Ko lai dara, dabiski, ka eksistē arī cietsirdīgi apstākļi. Bet, ja viņš izvēlējies šo ceļu pēc savas gribas, varbūt to diktējusi atriebība, brīvī­bas sajūta, it kā viņš būtu novilcis drēbes un palicis kails? Tāpēc ka tā bija nevis brīvība rīkoties pēc savas gaumes, bet brīvība aizbēgt no savas gaumes …

Jā, nav ko noliegt, tāds iespaids izskaidrojams arī ar to, kas noticis ar mani. Man jāiet uz priekšu, soli pa solim samīdot savu gaumi, ja gribu radīt svešu sirdi, kas piemē­rota svešai sejai. Bet izrādījās, ka tas nav tik grūti, kā biju iedomājies. Un, it kā maskai būtu spējas ataicināt rudeni, mana nogurusi sirds pārvērtās sausā lapā, kas kuru katru mirkli nokritīs — tikai vajag viegli papurināt zaru. Neesmu sevišķi sentimentāls, taču izbrīnījos, ka ne­jutu sāpes, kaut vai tādu kā sūrstēšanu acīs, kaut vai tādu kā oda dzēlienu. Acīm redzot, paša «es» nepavisam nav tāds, kāds tas izliekas.

Nu kādu gan sirdi galu galā es grasos uzzīmēt uz šī vecā izbalējušā audekla? Protams, ne jau bērna sirdi un arī ne manu paša sirdi. Sirdi maniem rītdienas plāniem… Lai gan es to arī nevarētu apzīmēt ar terminu, ko var sa­prast, ieskatoties vārdnīcā, piemēram, jo-jo, tūristu at­klātne, futrālis dārgakmeņiem, pieburamās zāles… Kā dar­bības programmu es to iedomājos daudz skaidrāk nekā karti, kas iegūta ar aerofotografēšanu. Jau vairākas reizes esmu devis mājienus, kas liek tev padomāt. Bet patlaban, kad viss pabeigts un var gan runāt, gan klausīties, kāda ir šo mājienu nozīme un kādas ir sekas, var, burtiski, tos aptaustīt, diez vai ir vērts apmierināties ar mājieniem to sāpju dēļ, kuras es sagādāšu, ja ietērpšu visu vārdos. Es izmantošu šo gadījumu un izstāstīšu visu. Es, kā tev gluži svešs cilvēks, nolēmu tevi savaldzināt… tevi — svešā simbolu.

Nē, pagaidi… Es nepavisam netaisījos par to rak­stīt … Es taču nelīdzinos gļēvam cilvēkam, kas velk laiku, atkārtodams to, kas jau tā ir zināms. Es gribu tikai pa­stāstīt par savu dīvaino, pat man pašam negaidīto rīcību pēc šī jo-jo nopirkšanas.

Apmēram trešo dalu no rotaļlietu veikala aizņēma stendi, kuros bija izstādītas rotaļu pistoles. Starp tām da­žas, acīm redzot, importa un diezgan dārgas, bet patiešām lieliski izgatavotas. Es paņēmu vienu no tām — mazliet pasmaga, un stobrs aizliets ar svinu, bet citādā ziņā — patronu padeves mehānisms, gailis pilnīgi ne ar ko neat­šķīrās no īstajiem. Es atcerējos, ka reiz man pagadījās lasīt rakstu avīzē, kurā bija teikts, ka rotaļu pistole bijusi pārtaisīta un no tās šāvuši ar īstām lodēm. Varbūt izman­tojuši tieši tādu? Interesanti, vai tu vari iedomāties mani ar aizrautību aplūkojam rotaļu pistoli? Diez vai mani vis­tuvākie biedri laboratorijā to spētu. Pat man pašam nekad nebūtu nākusi tāda doma prātā, ja es nebūtu pats savas rīcības liecinieks.

Veikala īpašnieks, iesaiņodams jo-jo, ar glaimīgu smai- diņu pačukstēja: «Patīk? Varbūt parādīt to, kas man at­likts?» Un tad kādu mirkli es sāku šaubīties, vai tas maz esmu es. Laikam pareizāk būs teikt tā: es apjuku no tā, ka nereaģēju uz šiem vārdiem tā, kā es būtu reaģējis. Ap­jukt un tajā pašā laikā apzināties to — vai tā nav pret­runa? Nē, šeit vainīga maska. Nepievērsdama uzmanību manam apmulsumam, maska piekrītoši pamāja veikala īpašniekam, kas bailīgi skatījās apkārt, un, it kā apstipri­nādama iespēju pierādīt savu eksistenci, sāka dedzīgi vie­noties par to, kas bija atlikts.

Tā bija «Valtera» sistēmas gaisa pistole. No trīs metru attāluma izšauj cauri piecus milimetrus biezam dēlim — spēcīgs daikts, bet cena tam arī biija pamatīga — 25 tūk­stoši jenu. Kā tu domā, ko es darīju? … Man atdeva par 23 tūkstošiem, un es to nopirku. «Iegaumējiet, tas taču ir nelikumīgi. Gaisa pistole — tā nav gaisa šautene, tā tiek pielīdzināta īstai. Bet nelikumīga pistoles glabāšana tiek ļoti stingri sodīta. Es jūs nopietni lūdzu, lieciet vērā to, ko es sacīju …» Bet es tik un tā nopirku.

Mans stāvoklis bija ļoti savads. Mans patiesais «es» ar īsto seju, paslēpies dziļi iekšās, centās smalkā balstiņā kaut ko iepīkstēties. Tā tas nedrīkstētu būt, bet… Es taču biju izvēlējies ekstraverso -agresīvo tipu vienīgā nolūka dēļ, lai iegūtu mednieka seju, kas noderīga tavam pavedinātajam. Tagad par citu … Es lūdzu maskai tikai vienu: palīdzi man izveseļoties! Es taču ne reizi nebiju lūdzis: dari, kā tev tīk! Man ir šī pistole; un ko lai es tagad ar to iesāku? …

Bet maska, it kā tīšām demonstrēdama cieto sainīti, kas rēgojās ārā no kabatas, smējās par manu grūto stāvokli un priecājās par to. Protams, viņa arī pati īsti nezinaja atbildēt uz manas īstās sejas jautājumiem. Nākotne nav nekas cits kā pagātnes atvasinajums. Maskai, kura nebija nodzīvojusi vēl ne divdesmit četras stundas pēc savas dzimšanas, nevajadzētu būt rīcības plānam rītdienai. Cil­vēka sociālais vienādojums — tas būtībā ir cilvēka gadu matemātiska funkcija, un maska, kuras vecums līdzīgs nul­lei, būdama vēl zīdainis, izturas pārlieku brīvi.

Jā, šis zīdainis tumšajās brillēs, kas atainojās stacijas tualetes telpu spogulī, droši vien tā ietekmē, kas viņam bija paslēpts kabata, uzvedās izaicinoši agresīvi. Un, go­dīgi sakot, es nevarēju izšķirties, vai uzspļaut šim zīdai­nim bez vecuma vai baidīties no viņa.