KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Man pa ceļam pagadījās tabakas veikaliņš, kas cieši bija piekļāvies konditorejai. Nolēmu ielaisties riskantā avantūrā. Avantūra — tas ir pārāk spēcīgi teikts, vien­kārši nolēmu ieiet iekšā un nopirkt cigaretes. Nepaguvu pieiet pie letes, kad man sāka durties pakrūtē. Kaut kas iekšā pārplīsa, un sāka līt asaras. Maska tūlīt kļuva smaga un, šķiet, sāka slīdēt nost. Kājas trīcēja, itin kā es laistos neizmērojamā bezdibenī, turēdamies pie tieviņas virvī- tes. Nez kādas cigarešu paciņas dēļ es sacēlu tādu traci, it kā būtu saķēries ar briesmoni.

Nezinu, kādēļ, bet man pietika pārmīt skatienu ar pār­devēju, kura pienāca man klāt ar vienaldzīgu izskatu, kad es pilnīgi pārvērtos, pēkšņi kļuvu drošāks. Varbūt tāpēc, ka pārdevēja nepievērsa man vairāk uzmanības kā pa­rastam pircējam, vai arī varbūt tāpēc, ka cigarešu paciņa, gluži kā beigts putniņš, bez svara gulēja man plaukstā? Nē, iemesls drīzāk bija tā pārmaiņa, ko izraisīja maska. Līdz šim es tikai iztēlojos svešus skatienus, es baidījos pats no savas ēnas, taču pietika sastapties ar īstu skatienu, kad es skaidri ieraudzīju savu īsto izskatu. Manā iztēlē varbūt maska parādīja mani klaji, bet īstenībā tā bija necaurspīdīgs segums, kas mani paslēpa. Zem tas pulsēja asinsvadi, sviedru dziedzeri izdalīja sviedrus, bet virspusē nebija ne lāsītes.

Tā es viegli atbrīvojos no bailēm nosarkt, taču biju jau galīgi nomocījies. Man trūka spēka iet tālāk, es paņēmu taksometru un taisnā ceļā atgriezos savā slēptuvē. Man jau gandrīz uzmācās grūtsirdība, iedomājoties, ka vienīgā kompensācija par visu, ko esmu iztērējis, bija tikai ciga­rešu paciņa, bet, ja patur vērā to, ka es apzinājos sevi maskā, darījums jau šķita izdevīgs. Apstiprinot šo domu, ķēmīgais tārpu mudžeklis man nez kāpēc nelikās vairs tik reāls, kad es, atgriezies savā istabā, biju noņēmis masku, nomazgājis lipīgo ziedi un aplūkojis seju. Maska kļuva tik reala, cik reāli bija tārpi, un, ja masku pieņem par pa­gaidu izskatu, tad pagaidu izskats bija arī tārpi. Vispār šķita, ka maska mierīgi laida saknes manā sejā.

Nākamajā dienā es nolēmu drošsirdīgi paplašināt savu izmēģinājumu jomu. Vispirms, tiklīdz piecēlos, ataicināju pārvaldnieku un sacīju, ka vēlētos noīrēt «jaunākajam brā­lim» blakus istabu, ja tā vēl brīva. Šis «jaunākais brālis» bija, protams, vēl viens es — maskā.

Diemžēl biju nokavējis — istaba iepriekšējā dienā iz­īrēta.

Bet tas nevarēja piespiest mani mainīt plānus. Pat vēl vairāk, es izmantoju šo gadījumu, lai pastāstītu par «jau­nākā brāļa» eksistenci, — vēl svarīgāk bija, lai mans sa­runu biedrs to cieši iegaumētu.

— Brālis dzīvo ļoti neērtā piepilsētas rajonā, turklāt viņam iznāk strādāt dažādos laikos, tāpēc viņš ļoti vēlas istabu, kurā varētu laiku pa laikam atpūsties. Bet, ja tā, neko nevar darīt. Mums ir apmēram vienāds stāvoklis, mums nav sevišķi lielas prasības, tā ka padzīvosim kopā.

Pēc tam es tūlīt piedāvāju palielināt dzīvokļa maksu par trīsdesmit procentiem. Pārvaldnieks izlikās, ka ir sa­mulsis, samulsis, ļoti samulsis, taču sirds dziļumos nekādu samulsumu neizjūta. Galu galā man pat izdevās dabūt «jaunākajam brālim» papildu atslēgu.

Ap pulksten desmitiem es uzliku masku un izgāju no mājas. Man vajadzēja izraudzīties drēbes maskai ar bril­lēm un bārdu. Izgājis no mājas, kādu laiku nespēju apslā­pēt sasprindzinājumu, pirmo reizi atrados uz ielas gaišā dienas laikā … Vai tas bija tāpēc, ka matiņi maskā pa nakti bija iesakņojušies un sākuši augt? … Bet varbūt pā­rāk lielas nomierinošu zāju devas dēļ?… Tā vai citādi, gaidīdams autobusu, es sāku mierīgi kūpināt cigareti.

Bet īsti es atskārtu, cik maska ir dzīvesspējīga un stūr­galvīga, kad iegāju universālveikalā, lai nopirktu uzvalku. Lai gan vispiemērotākais brillēm un bārdai būtu biijis kaut kas spilgts, es tomēr izvēlējos modernus korektus svārkus ar šauru apkakli un trim pogām. Man nemaz negribējās ticēt. Pirmkārt, pats fakts, ka es kaut cik orientējos modes jautājumos, bija pāri manai saprašanai. Turklāt vēl es speciāli iegāju juvelieru nodaļā un nopirku gredzenu. Iz­nāca tā, ka maska ignorē manas vēlēšanās un sāk pati iet tur, kur tai iegribas. Tiesa, mani tas ne sevišķi uztrauca, bet pamatīgi pārsteidza. Lai gan tur nebija nekas smiek­līgs, smieklu viļņi sekoja cits pēc cita, it kā mani kāds kutinātu, un es, saplūdis ar šiem smiekliem, biju draisku­līgā omā.

Izgājis no universālveikala, varbūt pēc inerces es no­lēmu uzsākt vēl vienu nelielu dēku. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai ieiet mazajā korejiešu restorānā, kas atrodas šaurā šķērsieliņā tālu no spilgti apgaismotajām centrāla­jām ielām. Es jau sen nebiju ēdis, kā nākas, un izsalkums lika sevi manīt, turklāt cepta gaļa, tik garšīga, vienmēr bija mans visiemīļotākais ēdiens. Bet vai tikai tādēļ? Vai ceptā gaļa bija vienīgais dzenulis, kas lika man turp iet?

Ciktāl es rīkojos apzinīgi — tas ir cits jautājums. Bet es nerunātu taisnību, sacīdams, ka man, izvēloties tieši korejiešu restorānu, nebūtu bijis kāds pamatojums. Es gluži apzināti ņēmu vērā to, ka tas ir korejiešu restorāns un tur būs daudz korejiešu. Es neapzinīgi, protams, cerēju, ka korejieši droši vien nepamanīs, ja arī manai maskai ir kādas nepilnības, turklāt man šķita, ka nākt saskarē ar viņiem man būs vieglāk. Bet varbūt es atradu līdzību starp mani, kam trūka sejas, un korejiešiem, kuri bieži kļuva par rasu aizspriedumu objektu, un neviļus izjutu pret viņiem tuvību. Protams, man pašam nepavisam nebija aizsprie­dumu pret korejiešiem. Vispirmām kārtām cilvēkam bez sejas vienkārši nav tiesību būt aizspriedumainam. Tiesa, rasu aizspriedumi ir neapšaubāma substance, par cik tie iziet no individuālā nolūka ietvariem un met ēnu uz vēsturi, uz tautu. Tāpēc.katrā ziņā subjektīvi pats šis fakts, ka es meklēju patvērumu starp šiem cilvēkiem, nebija ne­kas cits kā pārveidots aizspriedums, bet…

Augšup vijās zilu dūmu grīstes. Rūca Noasa laiku ven­tilators. Apmeklētāju bija trīs, un, par laimi, visi trīs lai­kam bija korejieši. Divus pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti atšķirt no japāņiem, taču viņu raitā saruna kore­jiešu valodā neapšaubāmi liecināja, ka viņi ir īsti korejieši. Kaut arī bija tikai dienas vidus, šie trīs jau bija iztukšo­juši veselu rindu alus pudeļu, kas vēl vairāk sakaitēja viņu arī parasti ekspansīvo runas manieri.

Es viegli pieskāros maskai pie vaigiem, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un tūdaļ man pielipa viņu jautrība. Varbūt psiholoģiski tas izskaidrojams tāpat kā nabadzīgo vēlēšanās parunāt par saviem bagātajiem radiniekiem, — tādus bieži var sastapt romānos. Bet šā vai tā, piegājis pie ļodzīga galdiņa un pasūtījis ceptu gaļu, es nepārprotami jutos tikpat kā kino varonis.

Pa sienu tekalēja tarakāns. Saritinājis avīzi, kuru kāds bija aizmirsis uz galda, notrausu tarakānu uz grīdas. Pēc tam izklaidīgi sāku lasīt virsrakstus — parastos sludinā­jumus: «Vajadzīgi», «Ko demonstrē kinoteātros, muzik- holos, izpriecu vietās» … Visu šo hieroglifu savienojums dīvainā kārtā iekvēlināja manu iztēli. Caur sludinājumiem manā priekšā pavērās noslēpumu un mājienu pilna ainava, un triju korejiešu nepārtrauktā pļāpāšana bija ideāls pa­vadījums.

Tur stāvēja pelnu trauks, kas pareģoja likteni. Tam bija speciāla ierīce: kad tajā iemeta desmitjenu monētu un nospieda podziņu, apakšā no spraugas izkrita saritināts papīriņš sērkociņa lielumā. Manai maskai, šķiet, radās tāds pārgalvīgi jautrs noskaņojums, ka tā arī nolēma iz­mēģināt laimi. Es attinu papīriņu — mans liktenis bija noteikts tā: