KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA
Здесь есть возможность читать онлайн «KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1970, Издательство: Izdevniecība «Liesma*, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SVEŠĀ SEJA
- Автор:
- Издательство:Izdevniecība «Liesma*
- Жанр:
- Год:1970
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SVEŠĀ SEJA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SVEŠĀ SEJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
KOBO ABE
Tulkojusi L. Rūmniece
SVEŠĀ SEJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SVEŠĀ SEJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Vispirms sasprindzināšu mutes kaktiņus un pamēģināšu tos viegli pastiept pa labi un pa kreisi. Lieliski! Ne velti es tik uzmanīgi izturējos pret anatomisko problēmu, kas sagādāja man tik daudz rūpju, — uzliku kārtu pēc kārtas materiālu, kam bija noteikts virziens. Iejūsmas pārņemts, nolēmu tagad pamēģināt pa īstam pasmaidīt. Bet maska it nemaz nesmaidīja. Tikai mazlietiņ sašķiebās. Turklāt tik savādi sašķiebās, ka es pat nodomāju, vai tik spogulis nav sašķiebies. Patlaban nāve tajā jautās daudz vairāk nekā tad, kad tā bija nekustīga. Es apjuku, man šķita, ka diedziņš, kas saista manas iekšas, pārtrūcis un krūtīs kļuvis tukšs.
… Bet es negribu, lai mani saprot nepareizi. Man pat prātā nebija ienācis nostāties traģiskā pozā, tirgoties ar savām bēdām. Vai labi vai slikti, bet tā bija maska, ko pats biju sev izvēlējies. Seja, pie kuras es beidzot biju nonācis pēc vairāku mēnešu ilgiem eksperimentiem. Ja neesmu apmierināts, tad labāk pašam ari pārtaisīt pēc sava prāta. Bet, ja nu iemesls nav tas, vai tā izgatavota labi vai slikti, — ko lai tad iesāku? Vai es varēšu pēc tam nekurnot atzīt, ka tā ir mana seja, un bez ierunām to pieņemt? Un tad es sajutu, ka šo pamestību, kas mani tā nomāca, bija izraisījis ne tik daudz apjukums par jauno sēju, cik bezcerīgā pazušana, it kā es būtu ieraudzījis, ka mans paša tēls paslēpjas no manis zem neredzamās cepures. Bet vai tādā gadījumā man izdosies realizēt tālākos plānus?
Sejas izteiksme atgādina gada kārtas, kuras jāizgriež dzīvei, un varbūt es veltīgi tūlīt centos iesmieties. Dzīves apstākļi izraisa tās vai citas sejas izteiksmes atkārtošanos, un tās sastingst, piemēram, kā grumbas, kā krokas. Pastāvīgi smaidoša seja pierod pie dabiska smaida. Un otrādi, dusmīga seja pierod pie dusmīgas izteiksmes. Bet manā maskā, tāpat kā jaunpiedzimušā sejā, nebija iezīmējusies neviena gada kārta. Lai arī kā smaidītu bērns, uzlicis četrdesmitgadīga vīra seju, viņš izskatīsies kā vilkatis. Protamsl Noteikti! Tāpēc pirmais, ko es uzņemšu plānā pēc tam, kad būšu nozudis savā slēptuvē, — pieradināt masku pie grumbām. Ja man tas izdosies, maska kļūs man tuva, ērta lietošanai. Vispār es no paša sākuma biju paredzējis kaut ko līdzīgu, un tāpēc patlaban nebija nekāda pamata izmisumam. Tā, veikli aizstājis vienu jautājumu ar citu, es ne vien neieklausījos sirdsapziņas pārmetumos, bet, gluži otrādi, pamazām iegremdējos aizvien dziļāk maskas pilnveidošanā.
Nu, lūk, es it kā būtu jau pienācis pie patvēruma S. namā, ar kuru sāku savas piezīmes. Kur gan es novērsos sānis? … Jā, protams, kad es paliku viens un sāku attīt saites… Nu labi, turpināšu tagad no tās pašas vietas.
Pirmais, ar ko man bija jānodarbojas manā patvēruma vietā, tas, protams, bija maskas pieradināšana pie grumbām. Nekādas sevišķas ierīces nebija vajadzīgas — tas bija milzīgs, rūpīgs darbs, kuram bija nepieciešams sakopot gribu, izturību, uzmanību.
Vispirms uz sejas uzklāju lipīgo ziedi. Masku vajadzēja uzlikt no deguna. Es cieši iespraudu nāsīs caurulītes, tad piestiprināju pie smaganām maskas lūpu iekšpusi, pēc tam ar viegliem sitieniem blīvi piespiedu to pie deguna, vaigiem un zoda, vērīgi uzmanīdams, lai nekur nebūtu krunku. Pagaidījis, kamēr maska piekļaujas sejai, es sāku sildīt to ar infrasarkano spuldzi un, kamēr saglabājās noteikta temperatūra, atkārtoju vienu un to pašu mīmisko kustību. Materiālam, no kura bija pagatavota maska, piemita tāda īpašība, ka tad, kad tas sakarsa augstāk par noteikto temperatūru, tā elastīgums krasi pazeminājās, un tāpēc virzienā, kas iepriekš bija piešķirts materiālam, tas ir, gar Langera līnijām, dabiski izveidojās grumbas, kas atbilda tai vai citai sejas izteiksmei.
16% 7% 10% 12% 13% 6% 7% 6% 5% 6% 3% 9%
Sejas izteiksmju saturu un sadalījumu procentos var izteikt šādi:
ieinteresētības koncentrācija
ziņkāre
piekrišana
apmierinājums
smiekli
noliegums
neapmierinātība
pretīgums
šaubas
neizpratne
noraizēšanās
niknums
Protams, es neuzskatīju, ka var apmierināties, sadalot tādu sarežģītu un delikātu parādību kā sejas izteiksme tikai šajos pamatelementos. Bet, ja tos sajauc uz paletes dažādās kombinācijās, izdosies iegūt jebkuru nokrāsu. Diez vai jāpaskaidro, ka procenti norāda tās vai citas izteiksmes biežumu. īsāk sakot, es iztēlojos tāda cilvēka tipu, kuram emociju izpausme norit apmēram tādā proporcijā. Zināms, ja man vaicātu, kas pieņemts par kritēriju, man būtu pagrūti tūlīt atbildēt. Vienkārši es iedomājos sevi kārdinātāja lomā un, iztēlojies ainu, kurā stāvu tavā priekšā, jo tu simbolizē citus cilvēkus, apsvēru vienu sejas izteiksmi pēc otras. Kā muļķis es atkal un atkal gan raudāju, gan smējos, gan dusmojos — un tā līdz rītam. Tāpēc nākamajā dienā es atmodos tikai pievakarē. Aizvirtņu spraugas laida cauri gaismas starus, kas spiedās cauri it kā sarkanajam stiklam. Šķiet, ka bija sācis līt ilgi gaidītais lietus. Taču garastāvoklis it nemaz nebija uzlabojies, nogurums, sūrs kā nostāvējusies tēja, stindzināja visu ķermeni. Sevišķi dedzināja un sāpēja deniņi. Tas nebija bez iemesla. Vairāk nekā desmit stundas es nepārtraukti biju kustinājis mīmikas muskuļus.
Turklāt nevis vienkārši tos kustināju, bet līdz augstākajai pakāpei sasprindzināju nervus — kad smējos, tad smējos pa īstam, kad dusmojos, tad dusmojos pa īstam.
Katrā ziņā pa šo laiku pat visniecīgākā izteiksme dziļi
iespiedās manas jaunās sejas virsmā, tā kļuva kā ģerbonis, kur nav iespējams nekāds labojums. Un, ja es visu laiku būtu liekulīgi smaidījis, manā maskā arvien saglabātos tādas sejas zīmogs, kura spēj smaidīt tikai māksloti. Tāpēc, lai nospiedumi būtu cik momentāni būdami, es nevarēju izturēties pret tiem nenopietni, jo maska ar savu izskatu tos reģistrēs kā manas dzīves vēsturi.
Es sagatavoju karstu dvieli un pamasēju seju. Garaiņi iesūcās ādā. Tā bija iekaisusi tāpēc, ka ar infrasarkano spuldzi es stimulēju sviedru dziedzerus un ar lipīgo ziedi biju aizsprostojis poras. Bez šaubām, tas slikti ietekmēja arī keloīdus. Bet nevarēja notikt nekas briesmīgāks par to, kas bija jau noticis, un diez vai bija vērts lieki uztraukties. Mirušajam ir vienaldzīgi — vai viņu sadedzina vai apbedī aprokot.
Trīs dienas es atkārtoju vienu un to pašu vienā tai pašā kārtībā. To, ko vajadzēja izlabot, es izlaboju, viss bija normāli, un trešajā dienā es nolēmu izdarīt mēģinājumu — paēst vakariņas maskā. Kādreiz man vajadzēs sadurties ar tādu nepieciešamību, un tāpēc nav nekā labāka kā pārbaudīt tūlīt visu praksē. Tad es arī radīšu visdabiskākos apstākļus. Pēc tam kad lipīgā ziede bija pietiekami sastingusi, es izbužināju matus un apsedzu ar tiem maskas malas, uzliku tumšas brilles ar brūnganiem stikliem, lai maskas robeža ap plakstiņiem nedurtos acīs, un vispār veicu visus sagatavošanās darbus, it kā postos doties laukā no mājas.
Pārvarēdams kārdinājumu paraudzīties spogulī, kas karājās man iepretim, es noliku uz galda no vakardienas vakariņām atlikušos konservus un maizi un, iedomādamies sevi restorānā vai kādā citā zālē, kur es ēdu kopā ar daudziem cilvēkiem, lēnām pacēlu galvu un ielūkojos spogulī.
Protams, tas arī pacēla galvu un paskatījās uz mani. Pēc tam manas mutes kustību taktī sāka košļāt maizi. Kad es ēdu zupu, viņš arī to ēda. Mūsu elpošana saskanēja, un tas izskatījās ļoti dabiski. Svešu lūpu sajūta, notrulinātie nervi neļāva pa īstam izjust barības garšu, traucēja sakošļāt barību, bet, ja pierod, visu var aizmirst, kā aizmirst liekos zobus. Tikai no lūpu kaktiņiem sūcās siekalu un zupas pilieni, un es sapratu, ka visu laiku tas jāuzmana.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SVEŠĀ SEJA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SVEŠĀ SEJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SVEŠĀ SEJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.