KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

«Neliela veiksme: gaidi un sagaidīsi. Ja ieraudzīsi cil­vēku ar dzimumzīmi zem acs, ej uz rietumiem.»

Es jau dzīros pasmieties, bet tad viens korejietis pēkšņi sāka runāt japāniski; pagriezies pret meiteni, kura nesa manu pasūtījumu, viņš skaļi sacīja:

— Ej tu, lauķe, tev seja kā korejiešu skuķei. Patiešām, uz mata kā korejiešu skuķei.

Šķita, ka viņš nevis ierunājās, bet iebļāvās. Izbīlī ievil­cis galvu plecos, it kā viņš ņirgātos par mani, es paslepus palūkojos uz viesu apkalpotāju, bet viņa, neizrādīdama nekādu uztraukumu, nolika manā priekšā šķīvi ar gaļu un, it kā pievienodamās trīs draugu skaļajiem smiekliem, plati pasmaidīja. Es apjuku. Varbūt teicienam «korejiešu skuķe» nebija tik slikta nozīme, kā man izlikās? Tiesa gan, tieši šis kliedzējs, vīrietis vidējos gados, bija visneaptēstākais no viņiem, un kā nevienam citam viņam pašam bija pie­mērots šis apzīmējums — lauķis. Spriežot pēc viņu jautrās pļāpāšanas, varēja noprast, ka viņi vienkārši zobojās paši par sevi. Turklāt nemaz nav izslēgts, ka meitene arī bija korejiete. Un kas tur ko brīnīties, ja viņas vecuma korejieši, prot tikai japāņu valodu. Tad šī korejieša teiktie vārdi ne vien nenozīmēja izsmieklu, bet tieši pretēji — tos varēja uztvert kā labvēlīgu piekrišanu saucienu. Jā, tā tas ir. Ja padomā kaut vai par to, ka korejietis taču nelietos vārdu «korejieši» sliktā nozīmē.

Prātodams gan tā, gan šitā, es izjutu sirdsapziņas pār­metumus: es zemiski apmānīju sevi, izlikdamies, it kā iz­jūtu pret korejiešiem tuvību. Izsakoties tēlaini, mana pozī­cija izskatījās tā: baltais ubags izturas draudzīgi pret krāsaino karali. Kaut gan aizspriedums vienādi attiecās gan uz viņiem, gan uz mani, tā raksturs bija atšķirīgs. Viņiem bija tiesības izsmiet aizspriedumu paudējus, bet man nebija. Viņiem bija draugi, ar kuriem viņi apvienoja spēkus cīņā pret aizspriedumiem, bet man nebija. Ja es nopietni būtu nolēmis nostāties ar viņiem uz viena pakā­piena, man vajadzētu droši nomest masku un klaji de­monstrēt tārpu mudžekli. Un man vajadzētu aicināt kopā rēgus bez sejām… Nē, bezjēdzīgs nodoms. Vai var atrast draugus cilvēks, kas nemīl pats sevi?

Sajūsma tūlīt atslāba, viss kļuva pretīgs, un man ne­kas cits neatlika kā grūtsirdīgi atgriezties savā slēptuvē, atkal izjūtot kaunu, kas iespiedies visās porās. Bet pie pa­šas mājas — vai tiešām es tā biju pārvērties? — no jauna izturējos nepiedodami muļķīgi. Tiklīdz es, nekā nenojauz­dams, pagriezos ap stūri, tā negaidot sadūros ar pārvald­nieka meitiņu.

Atslējusies pret sienu, viņa nemākulīgi spēlējās ar jo-jo. Jo-ijo bija ļoti liels, zeltījums laistījās vien. Es apstājos kā piekalts. Tas jau bija pavisam muļķīgi. Celiņš, pa kuru es gāju, beidzās ar strupceļu un bija vajadzīgs tikai tiem, kas

izmantoja automašīnu stāvvietu aiz mājas vai sētas puses kāpnes. Līdz tam laikam, kamēr es pats nestādīšos priekšā pārvaldnieka ģimenei kā «jaunākais brālis», nebija vēlams maska staigat pa sētas puses ieeju. Tiesa, tā kā māja nu­pat uzcelta un gandrīz visi iemītnieki ir jauni, droši vien vislabakais būtu, ja ietu garām, it kā nekas nebūtu bijis, bet… Es dzīros cienīgi saslieties, bet bija jau par vēlu … Šķita, ka meitene arī pamanījusi manu apjukumu. Kā lai rīkojas šajā gadījumā?

— Tajā istabā, — es sacīju, lai gan sapratu, cik nemā­kulīgs ir paskaidrojums, taču nespēdams izdomāt neko piemērotu, — tur augšā, tur dzīvo mans brālis… Vai viņš pašlaik mājās? Viņam visa seja, lūk, šitā aptīta ar sai­tēm … Tu viņu droši vien pazīsti?

Bet meitenīte tikai mazlietiņ pakustējās, neko neatbil­dēdama un nemainīdama sejas izteiksmi. Man kļuva aiz­vien nelādzīgāk ap sirdi. Vai tikai viņa nav ko pamanījusi? Nē, nevarētu vis… Ja tic viņas tēva — pārvaldnieka vār­diem, tad mazā, kaut arī pēc izskata ir paliela meitene, tomēr nav zināms, vai spēs savas garīgās attīstības dēļ apmeklēt pat pamatskolu; šķiet, ka viņai agrā bērnībā pēc karsoņa radusies komplikācija — meningīts, un pilnīgi viņa tā arī nav atlabusi. Vāja mute kā kukaiņa spārniņš. Zīdaiņa zods. Šauri, slīpi pleci. Un kontrastā tievs deguns kā pieaugušai. Lielas, ovālas, tukšas acis… Acīm redzot, neesmu kļūdījies, uzreiz tā nodomājot.

Bet kaut kas meitenes klusēšanā izraisīja neērtības sa­jūtu, kas neļāva vienkārši paiet garām. Lai piespiestu viņu runāt, es teicu to, kas acumirklī ienāca prātā:

— Liels jo-jo, vai ne? Vai labi lēkā?

Meitene tramīgi sāka drebēt un, paslēpusi rotaļlietu aiz muguras, izaicinoši atbildēja:

— Mans, es nemeloju!

Es tikko neiesmējos. Un tajā pašā laikā man iegribējās viņu vēl mazlietiņ paķircināt. Un atmaksāt viņai par to, ka viņa lika man pārdzīvot nepatīkamus brīžus, par to, ka viņa sāka kliegt, pirmo reizi ieraudzījusi saitēm aptīto seju. Kaut arī meitene bija garīgi atpalikusi, viņa bija pie­mīlīga kā elfa. Ja viss bija, kā vajag, saruna ar viņu pa­līdzēs kaut arī nedaudz atjaunot aizvien bīstamāko maskas varu.

— Patiešām? Bet kur pierādījumi, ka tu nemelo?

— Ticiet man! Es taču nekā slikta nedaru.

— Labi, ticu. Bet man liekas, ka uz jo-jo uzrakstīts kāda cita vārds.

— Tur nekā ļauna nav. Ļoti sen kāds kaķītis sacīja… Līdzīgs mūsējam, nevis raibs, bet tāds pavisam, pavisam balts kaķītis…

— Labi; tu man to parādīsi?

— Es ļoti cieši glabāju noslēpumus.

— Noslēpumus?…

— Ļoti sen kāds kaķītis sacīja: peles grib man pie­kārt zvaniņu, — ko lai es daru? …

— Nu labi, vai gribi, tēvocis nopirks tev tieši tādu pašu?

Es izjutu apmierinājumu jau no tā vien, ka varu, luk, tā mierīgi sarunāties, bet ķircināšanās iznākums stipri pārspēja cerēto.

Meitenīte berzēja muguru gar sienu un kādu laiku, šķiet, saspringti apsvēra manu vārdu nozīmi. Pēc tam, neticīgi paraudzījusies uz mani caur pieri, noprasīja:

— Paslepus, tētim nezinot?

— Protams, paslepus.

Es neviļus iesmējos (es taču smejos!) un, apzinādamies smejošas maskas efektu, iesmējos vēl skaļāk. Beidzot ari meitenīte it kā saprata. Viņa atslābināja kā stīga savilktos muskuļus un atkāra apakšlūpu.

— La-a-bi… la-a-bi, — viņa vairākas reizes nodzie­dāja un, bēdīgi slaucīdama ar jaciņas stūri zeltīto jo-jo, teica: — Ja patiešām nopirksiet, es šito atdošu… Bet, taisnība, taisnība, šito es slepus nenozagu… Man to jau sen apsolīja… Bet es atdošu… Tūlīt pat iešu un at­došu … Man tas patīk, lai arī ko man kāds dāvinātu, man ļoti patīk…

Aizvien vēl piekļāvusies sienai, viņa sāniski zagās man garām. Bērni paliek bērni… Es jau biju pavisam nomie­rinājies, bet, nonākusi man blakus, viņa nočukstēja:

— Spēlēsim noslēpumus!

«Spēlēsim noslēpumus»? Ko tas nozīmē? Nē, nav vērts ņemt vērā. Vai gan šī neattīstītā meitene spējīga uz tādām sarežģītām viltībām? Visvieglāk būtu attiecināt to uz vi­ņas vājo prātiņu, taču sunim ar vāju prātiņu It kā kom­pensācijas veidā ir asa oža… Pats fakts, ka es tādēļ raizējos, bija noteikts pierādījums tam, ka mana pārliecība atkal sāk svārstīties.

Vispār bija ļoti nepatīkama sajūta. Tikai mana seja bija kļuvusi pilnīgi jauna, bet atmiņa un paradumi palikuši agrākie, — tas ir tas pats, kas smelt ūdeni ar cauru kausu. Ta kā biju uzlicis sejai masku, man bija vajadzīga tāda maska, kas atbilstu manas sirds ritmam. Man gribētos izlikšanās mākslā sasniegt pilnību, lai mani nespētu at­maskot pat melu detektors …