KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Es noņēmu masku. Lipīgā ziede, piesūkusies ar svied­riem, oda kā pārgatavojušās vīnogas. Un šajā mirklī uz- šļācās neciešams nogurums kā no aizsērējuša notekgrāvja un iestrēdza locītavās kā staipīga darva. Bet viss atkarīgs no uztveres: kā pirmo mēģinājumu to nepavisam nevar no­saukt par neveiksmīgu. Ar bērna dzimšanu saistās mo­kas — arī tas nav nieks. Bet šai gadījumā izveidojies pie­audzis cilvēks gatavojas pārdzimt pilnīgi citā — vai gan šādi tādi negludumi, neveiksmes drīzāk nav jāuzskata par dabiskām? Vai man drīzāk nav jābūt pateicīgam par to, ka neesmu saņēmis nāvīgu brūci?

Izslaucījis masku no iekšpuses, es atkal uzvilku to uz formas, nomazgāju seju un ieziedu ar krēmu, lai ļautu ādai mazliet atpūsties. Atgūlos gultā. Droši vien tā bija reak­cija uz pārāk ilgstošo sasprindzinājumu: lai gan saule vēl nebija norietējusi, es aizmigu ciešā miegā. Un atmodos, kad sāka jau aust gaisma.

Lietus nelija, bet biezajā miglā tirdzniecības kvartāls, kas atdalīja mani no braucamās ielas, izskatījās kā tālē tumstošs mežs. Bālās debesis droši vien miglas dēļ bija kļuvušas mazliet sārtenas, un tagad tās šķita vēl mēļākas nekā parasti. Atvēris logu, es pilnu krūti ieelpoju gaisu, blīvu kā jūras vējš, un šie mirkļi, kas domāti tiem, kuri slēpjas, mirkļi, kad it nemaz nevajag raizēties par sve­šiem skatieniem, šie mirkļi man likās brīnum jauki, rezer­vēti speciāli man. Jā, un vai cilvēka eksistences īstais veidols neatklājas tieši šādā miglā? Gan īstā seja, gan maska, gan tārpu mājoklis — visi šie neīstie ietērpi tiek caurskatīti it kā ar radioaktīvajiem stariem… To īstais saturs, to būtība atsedzas visā savā kailumā … Arī cilvēka dvēseli kā persiku ar noplēstu miziņu var nogaršot. Pro­

tams, par to jāsamaksā ar vientulību. Bet vai nav vien­alga? Kā lai zina, varbūt tie, kam ir seja, ir tikpat vien­tuļi kā es. Lai arī kādu izkārtni es piekārtu pie savas se­jas, nav vērts nometināt sevī cilvēku, kas cietis kuģa avāriju.

Tā kā es bēgu no vientulības, tā bija elle, bet tiem, kuri alkst vientulības, tā ir svētlaime. Nu, un ja atstātu žēlabainas drāmas varoņa lomu un brīvprātīgi kļūtu par vientuļnieku? Ja jau manā sejā iespiests vientulības zī­mogs, ir aplam negūt no tā labumu. Par laimi, man ir dievs — lielmolekulārā ķīmija, ir lūgšana — reoloģija, ir dievnams — laboratorija un nemaz nav baiļu, ka vientu­lība traucēs manu ikdienas darbu. Tieši pretēji, vai gan tā negarantē, ka ikkatra mana diena būs daudz vienkāršāka, daudz pareizāka, daudz mierīgāka un turklāt daudz satu­rīgākā nekā agrāk?

Es raudzījos debesīs, kas kļuva aizvien sārtākas, un dvēsele man kļuva aizvien gaišāka. Tiesa, ja atceras smago cīņu, ko biju izcīnījis, šāda noskaņojuma maiņa varēja izlikties pārāk krasa, mazliet nenosvērta, bet, ja jau esi izairējis atklātā jūrā un atgriešanās nav, — nav arī nozī­mes kurnēt. No sirds priecādamies, ka vēl ir iespēja, kamēr redzams krasts, pagriezt laivu atpakaļ, uzmetu ska­tienu maskai, kas gulēja uz galda. Viegli un augstsirdīgi, vaļsirdīgi, ar neviltotu gatavību es nolēmu no tas atva­dīties.

Debesīs izlijusī gaisma vēl nebija nonākusi līdz maskai. Šī tumšā, svešā seja, kas bez jebkādas izteiksmes raudzī­jās manī, netaisījās pakļauties, dziļi paslēpusi savu gribu, visiem spēkiem pretojās manai tieksmei tai tuvoties, šī maska man šķita ļauns gars no pasaku pasaules, un pēkšņi es atcerējos pasaku, ko senāk biju lasījis vai dzirdējis.

Senos laikos dzīvoja karalis. Reiz viņš saslima ar kādu savādu slimību. Tā bija briesmīga slimība, no kuras viņa miesa pamazām izkusa. Ne ārsti, ne zāles nepalīdzēja. Un tad karalis nolēma izdot jaunu likumu, pēc kura ikvienu, kurš viņu ieraudzīs, gaidīja nāves sods. Likums bija ļoti derīgs: kaut gan kara­lim izkusa deguns, nebija roku līdz locītavām, sāka zust kājas zem ceļgaliem, neviens nešaubījās, ka ka­ralis joprojām ir dzīvs un vesels. Bet slimība gāja

savu gaitu, un karalis, kas kusa kā svece un nevarēja vairs kustēties, beidzot nolēma meklēt palīdzību, bet bija pārāk vēlu — viņam jau bija pazudusi- mute. Un tā karalis pazuda. Bet neviens no viņam uzticīgajiem ministriem nešaubījās, ka karalis eksistē. Stāsta pat, ka šis pazudušais karalis, kurš nespēja vairs darīt ļaunu, ilgus gadus ticis uzskatīts par gudru valdnieku un baudījis tautas mīlestību.

Negaidot es saniknojos, aizvēru logu un atkal atlaidos gultā. Nebija taču pagājusi ne puse dienas kopš tā brīža, kad es nolēmu izmēģināt masku. Un tāda niecīga pieredze nedod nekāda pamata tik spēcīgam satraukumam. Izman­tot klusinātāju var jebkuru brīdi. Aizvēris acis, sāku atce­rēties citu pēc citas bezjēdzīgas parādību drumslas: lietus lāses logā, pēc tam — gan zāles stiebriņu, kas spraucās laukā no spraugas trotuārā, gan dzīvniekam līdzīgu- plan­kumu uz sienas, gan punu uz veca sakropļota koka stum­bra, gan zirnekļa tīklu, kas kuru katru mirkli plīsīs aiz rasas smaguma. Tada bija mana ieraža, kad biju uzbudi­nāts un nevarēju aizmigt.

Bet patlaban arī tas nepalīdzēja. Tieši otrādi, uzbudi­nājums nez kāpēc aizvien pieauga un beidzot kļuva nepa­nesams. Pēkšņi es nodomāju, kaut šī migla uz ielas būtu indīga gāze. Kaut notiktu vulkāna izvirdums vai karš un pasaule nosmaktu, bet īstenība sašķīstu gabalos. Mākslīgo orgānu speciālists K. stāstīja, ka kara laikā kareivji, kas pazaudējuši seju, izdarījuši pašnāvību. Gandrīz visu savu jaunību es pavadīju frontē un ļoti labi zinu, ka tādi ga­dījumi patiešām mēdza būt. Kara gados seju vērtība mazi­nājās. Kad nāve tev ir tuvāk neka vistuvakais draugs, vai taciņai, kas saista ar cilvēkiem, ir jebkāda nozīme? Ka­reivim, kas dodas uzbrukumā, seja nav vajadzīga. Jā, tas bija neatkārtojams laiks, kad apsaitēta seja Šķita skaista.

Iztēlē es pārvērtos artilēristā, kurš nošāva visu, kas vien gadījās acīs. Un šaijos pulvera dūmos es beidzot aiz­migu.

Apbrīnojams ir saules staru iespaids uz cilvēka psihi. Jeb varbūt es vienkārši biju izgulējies? Kad no spilgtās gaismas es pagriezos uz otriem sāniem un atvēru acis, pulkstenis bija jau vienpadsmit, un mana drūmā smeldze bija pilnīgi izgaisusi kā rīta rasa.

Rīt beidzas mana izdomātā komandējuma laiks. Un, Ja es taisos realizēt savu plānu, tad šodien man noteikti pil­nībā jāaprod ar masku. Pacilātā garastāvoklī es uzliku masku un posos ceļā. Sajuzdams zināmu neveiklību, ietēr­pos savās jaunajās drānās, uzvilku pirkstā gredzenu un, pabeidzis tualeti, ieguvu pavisam elegantu izskatu. Neva­rēja ne iedomāties, ka tas ir tas pats cilvēks, kas ar ķimi­kālijām aplietā virsvalkā no rīta līdz vēlam vakaram no­darbojās ar molekulāriem pētījumiem. Man gribējās no­skaidrot, kāpēc to nav iespējams iedomāties, bet diemžēl es biju bezspēcīgs. Un ne tikai bezspēcīgs — es biju aprei­bis no savas lieliskās pārvēršanās. Un kaut kādā punktā, divu pirkstu dziļumā, acu dzīlēs nepārtraukti atskanēja uguņošanas sprakšķi, kas vēstīja, ka kaut kas sākas… Es uzvedos kā švīts, kas dodas papriecāties par svētkiem.

Es nolēmu šoreiz iziet no mājas pa parādes durvīm. Tā kā esmu «jaunākais brālis», man vairs nav vajadzīgs īpaši vairīties no svešiem skatieniem, un, ja veiksies un es sa- stapšos ar meitenīti, tad varēšu no viņas uzzināt, kādā veikalā pārdod jo-jo. Nevarēju ne iedomāties, kur var no­pirkt tādas rotaļlietas. Pēc tam kad nomira mūsu pirmais bērns, bet vēlāk tev notika priekšlaicīgas dzemdības, es galīgi atsvešinājos no bērnu pasaules, varbūt tīšām no tās izvairīdamies. Bet diemžēl ne ar meitenīti, ne ar pārvald­nieku es nesastapos.