KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Ko, pārāk negaidīti? Ja arī tu tā nodomāsi, nu, ko lai dara. Ja arī tu sacīsi, ka tie ir maskas apreibināta cilvēka murgi, man nav dibināta iemesla to noliegt. Patiešām, es pirmo reizi savās piezīmēs tā rakstu par tevi. Bet tas nepavisam nav tāpēc, ka es atteicos no tevis, iekams nepa­iet zināms laiks, itin kā būtu noguldījis naudu līdz zinā­mam termiņam. Drīzāk man likās, ka man nav uz to tie­sību. Spriest par tavu ķermeni rēgam bez sejas ir vēl muļ­ķīgāk nekā vardei spriest par putnu dziedāšanu. Nodarīšu sāpes sev un pēc tam droši vien arī tev… Nu, bet vai ar maskas palīdzību šis lāsts noņemts? Man tas ir vēl grū­tāks jautājums. Bet šī problēma jo tālāk, jo neatlaidīgāk prasīs atbildi. Pagaidīšu — nebūs par vēlu.

Jau sāka ieplūst pirmais darbu beigušo vilnis, un elek­triskais vilciens bija pārpildīts. Es sakustējos, un jauna sieviete zaļā mēteli pieskārās ar sēžamvietu manam gur­nam. Es mazliet pagriezos, lai viņa nesajustu, ka man ka­batā pistole, un piespiedos vēl stiprāk viņai klāt. Tiesa, ari sieviete ne sevišķi vairījās no manis, un es nolēmu palikt tajā pašā pozā. Ar katru vagona grūdienu mēs piekļāvā­mies aizvien ciešāk viens otram klāt, bet es vairs neatvir- zījos. Sievietes sēžamvieta kļuva te cietāka, te mīkstāka, un viņa cītīgi izlikās, ka snauž. Kamēr es uzjautrinājos ar domu: kas būs, ja ar pistoles galiņu es iebikstīšu viņai pa sēžamvietu; mēs beidzot piebraucām pie stacijas, kurā man bija jāizkāpj. Kāpdams laukā no vagona, es paskatījos uz sievieti — liekulīgi nopietni viņa pētīja izkārtni uz perona; no mugurpuses spriežot pēc frizūras, viņa neizlikās jauna. Nē, šim gadījumam turpmākajos notikumos nebija nekādas nozīmes* Man gribējās pastāstīt par to tikai tāpēc, ka es nodomāju: droši vien tā nekad nebūtu noticis, ja es nebūtu uzlicis masku.

Postskripts. Sajā manu piezīmju daļā trūkst at­klātības. Trūkst gan atklātības, gan godīguma. Vai tik neizpaužas tas, ka man kauns no tevis? Jau sā­kumā būtu bijis labāk tam nepieskarties. Ja es būtu tikai ieminējies pār maskas efektivitāti, man nevaja­dzētu tērēt desmit — divdesmit rindiņas, lai izteiktu šādu erotisku atzīšanos. Tāpēc jau arī sacīju, ka trūkst godīguma. Un, tā kā es pa pusei apmānīju tevi, tad ne tikai nevarēju pastāstīt par saviem īsta­jiem nodomiem, bet arī neizbēgami sadūros ar neiz­pratnes rūgtumu.

Man nav nolūka pārvērst godīgumu par tirdznie­cības priekšmetu. Ja jau esmu pieskāries tam, kam neizbēgami bija jāpieskaras, pacentīšos, nekā neslēp­dams, atklāt savus īstos nodomus. No vispārzināmās morāles viedokļa tā bija parasta negodīga rīcība, un to var tikai nožēlot. Bet, ja to aplūko kā maskas uz­vedību, tad, manuprāt, tā var noderēt par svarīgu at­slēgu manas tālākās rīcības izpratnei. Atklāti runā­jot, tajos mirkļos es sāku izjust kairinājumu. To, kas notika, varbūt arī vēl nevarēja nosaukt par laulības pārkāpšanu, bet katrā ziņā tas bija garīgas mastur­bācijas akts. Bet vai es biju tev neuzticīgs? Nē, man negribētos tik viegli lietot vārdu «neuzticība». Ja jau runā atklāti, tad es nepārtraukti esmu tev neuzticīgs kopš tā laika, kad mana seja pārvērtusies par tārpu mājokli. Bez tam es baidījos, ka tev tas liksies pretīgi un tev negribēsies lasīt tālāk. Tāpēc jau arī es nc- pieskāros tam, bet vismaz septiņdesmit procentu no manām domām aizņem seksuālas himeras. Manā rī­cībā tās neparādījās, bet potenciāli es būtībā biju seksuāls maniaks.

Bieži saka, ka sekss un nāve esot nesaraujami saistīti savā starpā, bet šo vārdu īsto nozīmi es sa­pratu tieši toreiz. Līdz tam es tos izpratu tikai pa­virši, domāju, ka dzimumakts sniedz tādu aizmir­stību, ka var pat izraisīt domas par nāvi. Bet pie­tika man zaudēt seju un pārvērsties par dzivu apbedītu, kad es pirmoreiz saskatīju tajos gluži reālu jēgu. Tāpat kā koki beidz ražot augļus līdz ziemas atnākšanai, kā niedres dod sēklas, iekāms nokalst, sekss nav nekas cits kā cilvēka cīņa ar nāvi. Vai tā­pēc nebūs pareizi sacīt, ka erotiskais kairinājums, kam nav noteikta objekta, — tās ir cilvēka atdzimša­nas alkas, kuras izjūt indivīds, kas stāv uz nāves - sliekšņa. Pierādījums — visi kareivji disponēti uz erotismu. Ja starp pilsētas iedzīvotājiem pieaug ero- tomānu skaits, tad šai pilsētai un varbūt arī visai valstij jābūt gatavai uz lielu mirstību. Kad cilvēks aizmirst par nāvi, dzimumtieksme pirmoreiz pārvēr­šas mīlestībā, kas vērsta uz noteiktu objektu, un tad nodrošināta stabila cilvēku dzimuma vairošanās.

Maskas izturēšanās elektriskajā vilcienā izskaid­rojama ar to, ka ir es, ir sieviete bijām neizturami vientuļi, bet, ņemot par pamatu manu klasifikāciju, maska, acīm redzot, pārdzīvoja pārejas stadiju no erotisma uz mīlestību — erotiskas mīlestības stā­vokli. Kaut arī maska vēl nebija galīgi atdzīvojusies, katrā ziņā pa pusei viņa jau bija sākusi dzīvot. Kur nu viņa šādos apstākļos varēja tev kļūt neuzticīga — viņai nebija pat iespēju neuzticībai. Pēc manis iz­strādātās programmas maska varēja sākt dzīvot pil­nīgu dzīvi tikai pēc sastapšanās ar tevi.

Pēc šī papildinājuma, acīm redzot, var izdarīt šādu secinājumu. Pateicoties maskai, man izdevās iz­vairīties no galēja uzbudinājuma, kuram pakļauti seksuālie maniaki, bet es, tāpat kā agrāk, paliku puserotomāns; tomēr ne jau erotisms atveda mani pie tevis. Es pat esmu pārliecināts, ka tas noderēja par stimulu, lai atbrīvotos. Un tādēļ man vajadzēja jeb­kurā veidā piespiest tevi iemīlēt manu masku.

«Runa ir par maskas audzināšanu, un šim nolūkam nav nekā labāka kā likt tai izmēģināt visu pie sevis,» es domāju, kad stacijas tualetes telpās nolaidu urīnu. Es no­lēmu izvairīties no skaļām tirdzniecības ielām un iet pa šķērsielām. Man negribējās negaidīti sastapt tevi pie zivju veikala. Es vēl nebiju pārliecināts, ka spēšu panest pārstei­gumu, turklāt man gribējās, lai pirmā sastapšanās starp masku un tevi noritētu tā, kā biju iecerējis pašā sākumā.

Man bija tāda sajūta, it kā es būtu uzsēdies uz sēkļa. Bez jebkāda iemesla kājas sapinās, un es gandrīz vai paklupu uz līdzenas vietas. Elpodams ar muti kā suns, lai atvēsi­nātu zem maskas sakrājušos karsto gaisu, kas svilināja mani, es atkārtoju vienā laidā gluži kā burvju vārdus: «Saproti, es taču šeit esmu pirmo reizi. Gan tas, ko es re- nlzu, gan tas, ko es dzirdu, — viss man ir jauns. Gan mā­jas, kuras pēc tam man pagadīsies acīs, gan cilvēki, ar ku­riem es varbūt sastapšos, — visus es ieraudzīšu pirmo reizi. Ja arī kaut kas sakritīs ar manām atmiņām, tad tas būs vai nu kļūda, vai nejaušība, vai arī sapnī redzēta pa­rādība. Jā, arī šis salauztais lūkas vāks. Arī pusnokrāso- tais policijas signāllukturis. Ari šis stūris, kur cauru gadu sakrājusies netīra ūdens peļķe no pārpildīta notekgrāvja. Arī milzīgās gobas gar ielas malu. Pēc tam … Pēc tam…»

Pēc tam, itin kā izspļaudams smilšu graudiņus no mu­tes, es centos citu pēc cita izdzīt no atmiņas krāsu un tē­lus, bet kaut kas tik tin tā palika, un es nespēju no tā tikt vaļā. Tā biji tu. Es sasparojos un sacīju maskai: «Tu esi pilnīgi sveša. Rītdienas sastapšanās būs pati pirmā sa­stapšanās ar viņu, tu nekad neesi redzējusi viņu, neesi dzirdējusi par viņu. Un savus iespaidus — izmet tos drī­zāk kaut kur!» Apkārtējā ainava izgaisa un pazuda no at­miņas, turpretī vienīgi tavs tēls iznira aizvien skaidrāk, un es nespēju tam pretoties.

Galu galā es — protams, arī maska, — noliekot centrā tavu tēlu, it kā tauriņš, ko vilina gaisma, gandrīz skar­dams mūsu māju, sāku alkatīgi riņķot apkārt tai pa nere­gulāru četrstūri.