KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Lai tas būtu kā būdams, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kļuvis neiespējami kā agrāk novilkt skaidru, jebkuram saredzamu robežu, kas atdala tuvāko no ienaidnieka. Elek­triskajā vilcienā tevi ielenc neskaitāmi ienaidnieki ciešāk nekā jebkurš tuvākais. Eksistē ienaidnieki, kas iekļūst mājā, pārvērtušies par vēstulēm, eksistē ienaidnieki — un no tiem nav glābiņa, — kuri, pārvērtušies par radio viļ­ņiem, iesūcas katrā šūniņā. Šādos apstākļos ienaidnieka ielenkums kļuvis parasts — mēs esam pieraduši pie tā, un tuvākā eksistence ir tikpat grūti pamanāma kā tuksnesī nomesta adata. Tad arī dzimusi glābēja ideja: «Padarīsim svešus cilvēkus par saviem tuvākajiem,» — bet vai var iedomāties, ka atradīsies kolosāla glabātava, kas spēj uz­ņemt cilvēkus, kuru skaits sniedzas miljardos. Varbūt, lai gūtu sekmes dzīvē, racionālāk ir atsacīties no augstiem centieniem, kuri nav par spēkam, un labsirdīgi samierinā­ties ar to, ka visi apkārtējie cilvēki ir ienaidnieki. Vai mie­rīgāk nebūtu pēc iespējas ātrāk izstrādāt imunitāti pret vientulību?

Un nav nekādas garantijas, ka vientulības saindēts cil­vēks nebūs erotisks attiecībā pret savu tuvāko — un katrā ziņā jau pret sievu. Gadījums ar mani nav izņēmums. Ja maskas rīcībā saskatāma zināma cilvēka attiecību abstra- hēšana — varbūt šīs pašas abstrahēšanas dēļ es ari node­vos fantāzijām, — tad man, cenšoties atrast izeju no ši stāvokļa, neatlika nekas cits kā aizvērt muti un klusēt par sevi. Jā, lai ari cik daudz labu darbu es uzskaitītu, kurus esmu veicis, pats fakts, ka es izdomāju šādu plānu, jau pietiekami daiļrunīgi liecina par manām erotiskajām hi- merām.

Tātad maskas radīšanas plāns nebija vis manas īpašās vēlēšanās rezultāts, bet mūsdienu abstrahētā cilvēka vispa­rastākās prasības izpaudums. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka maska mani sakāvusi, bet īstenībā nebija nekas līdzīgs sakāvei.

Pagaidi! Ne tikai maskas radīšanas plāns nebija nekas sevišķs. Pareizi? Pats mans liktenis — sejas zaudēšana, kas lika ņemt palīgā šo masku, — tas nepavisam nav kaut kas ārkārtējs — tas drīzāk ir mūsdienu cilvēku kopīgais liktenis. Vai tā nav? Protams, neliels atklājums. Mans iz- misunls bija izskaidrojams ne tik daudz ar sejas zaudē­jumu, cik ar to, ka manam liktenim nav nekā kopīga ar citu cilvēku likteņiem. Es nevarēju sevī apslāpēt skaudību pat pret vēža slimnieku, tāpēc ka viņa liktenis tāds pats kā citiem cilvēkiem. Ja nebūtu tas… Ja bedre, kurā es iegāzos, izrādītos nevis aka, kas nejauši palikusi vaļā, bet gan cietuma kamera, par kuras pastāvēšanu visi cilvēki ļoti labi zina. Arī tas nevarēja mani neiedzīt izmisumā. Tev jāsaprot, ko es vēlos sacīt. Vientuļa izmisuma jūtas, kad jauneklis, kuram sākas balss lūzums, vai meitene, ku­rai sākas menstruācijas, izjūt masturbācijas kārdinājumu, domā, ka šis kārdinājums — neparasta slimība un ar to slimo tikai viņi vieni paši… Vai pazemojoša izmisuma jū­tas, kad bērnišķīga sīka zādzība (mozaīkas ripiņa, gumijas gabaliņš, zīmuļa galiņš) — masalas, kas ikvienam kād­reiz jāizslimo, — tiek uztverta kā apkaunojošs noziegums, ko esi izdarījis tikai tu viens pats… Par nelaimi, ja šāda neziņa turpinās ilgāk par noteiktu periodu, parādās sain­dēšanās simptomi, un tādi cilvēki var pārvērsties par īs­tiem seksuāliem noziedzniekiem, par parastiem zagļiem. Un, lai arī kā viņi censtos izvairīties no lamatām, kas vi­ņiem uzglūn, pēc iespējas dziļāk apzināties, ka izdara no­ziegumu, — tas nedos nekādus rezultātus. Daudz efektī­gāks solis — izrauties no vientulības, uzzinot, ka cits iz­darījis tādu pašu noziegumu, ka tev ir līdzzinātāji.

Varbūt tuvība nepazīstamiem cilvēkiem — gribējās katru apkampt, — ko izjutu vēlāk, kad izgāju no majas un sadzēros degvīnu, pie kura nebiju pieradis, un apreibu (par šo gadījumu es uzrakstīšu vēlāk, šeit man negribas aizka­vēties), varbūt šīs jūtas radās tāpēc, ka es loloju vāru ce­rību atrast starp viņiem kādu, kurš, tāpat kā es, zaudējis seju. Protams, tas nenozīmē, ka es izjutu tuvību pret tuvā­kajiem — vienkārši es izjutu tādu pašu vientulību, ko iz­raisa abstraktas attiecības, kas rodas tāpēc, ka visi apkār­tējie ir ienaidnieki. Tāpēc man nevajadzēja cerēt, ka cil­vēki, gluži kā romāna personāži, vientiesīgā priekā lēkās pa pelēko elektrisko segu, kas austa no labiem nodo­miem …

Bet man tas bija šausmīgs atklājums, ka aiz betona sienām kā cietumnieki ieslēgti cilvēki ar tādu pašu likteni. Ja ieklausās vērīgi, skaidri sadzirdami vaidi no blakus ka­merām. Kad iestāsies nakts, kā drūmi negaisa mākoņi uz­mutuļos neskaitāmas nopūtas, murmināšana, Šņuksti — viss cietums pildīsies lāstiem.

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Bet dienā, ja liktenis labvēlīgs, viņi sadala laiku starp fiziskiem vingrinājumiem un vannu, un, kad rodas gadī­jums slepus dalīties savā liktenī, viņi apmainās ar skatie­niem, žestiem, sačukstas…

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Ja savienotu visas šīs balsis, tad cietums liktos gran­diozs. Tas ir pilnīgi dabiski. Noziegumi, kuros viņi tiek apvainoti: vainīgs, ka pazaudēta seja, vainīgs, ka pār­griezta taciņa, kas saista ar citiem cilvēkiem, vainīgs, ka pazaudētā citu cilvēku rūpju un prieku izpratne, vainīgs, ka zaudētas bailes un prieks par nezināmā atklāšanu citos cilvēkos, vainīgs, ka aizmirsts pienākums radīt citu labā, vainīgs, ka pazaudēta mūzika, ko bija klausījušies kopā, — tie visi ir noziegumi, kuri pauž attiecības starp mūsdienu cilvēkiem; un tātad visa mūsu pasaule kopumā ir milzīgs cietums. Bet tik un tā manā cietumnieka stāvoklī tas ne­radīja nekādas pārmaiņas. Bez tam cilvēki pazaudējusi savu garīgo seju, bet es esmu pazaudējis arī fizisko, un tā­pēc mūsu cietuma izolācijas pakāpē, dabiski, ir starpība. Bet vienalga es nespēju atteikties no cerībām. Atšķirībā no tiem, kuri apbedīti dzīvi, manā stāvoklī bija kaut kas tāds, kas lika cerēt. Nepilnvērtīga cilvēka liktenis — bez maskas viņš nevar dziedāt, nevar krustot ieročus ar ienaidnieku, nevar kļūt izvirtulis, nevar redzēt sapņus — tas nav tikai mans liktenis, tas kopējs visiem, tā kļuvusi mūsu sarunu tēma. Iespējams. Laikam gan tieši tā.

Nu, bet ko tu par to domā? Ja es spriežu loģiski, tu arī neesi izņēmums un, man šķiet, būsi spiesta man piekrist. Protams, tu piekritīsi… Pretējā gadījumā tev nevajadzēja nogrūst manu roku no saviem svārkiem un iedzīt mani ievainota pērtiķa ādā, nevajadzēja klusējot noskatīties, kā es iekritu maskas izliktajās lamatās, nevajadzēja mani no­vest līdz tādam izmisumam, ka man neatlika nekas cits kā uzrakstīt šīs piezīmes. Tu pati pierādīji, ka tava seja, kas pieder pie enerģiska, harmoniska tipa, nebija nekas cits kā maska. Tātad būtībā mēs abi esam vienādi. Atbildīgs par to esmu ne tikai es vien. Rezultātā — šīs piezīmes. Es ne­varēju aiziet neatgādinājis par sevi. Tam tu droši vien piekritīsi.

Tāpēc lūdzu tevi — nesmejies par manām piezīmēm! Rakstīt — nenozīmē vienkārši faktu vietā likt burtu rin­das, rakstīt — nozīmē uzsākt riskantu ceļojumu. Es ne­staigāju pa vienām un tām pašam noteiktajām vietām kā pastnieks. Ir ari briesmas, ir arī atklājumi, ir arī apmieri­nājums. Reiz es sajutu, ka ir vērts dzīvot kaut vai tāpēc vien, lai rakstītu, un pat nodomāju, ka gribētu tā rakstīt un rakstīt bez gala. Bet es spēju laikā apturēt sevi. Šķiet, ka man izdevies izvairīties no smieklīgās situācijas, kādā atrodas ķēmīgais briesmonis, kas darina dāvanas viņam nesasniedzamai meitenei. Paredzētās trīs dienas es paga­rināju par četrām un pēc tam par piecām — es nedarīju nekā, lai nopelnītu laiku. Ja tu izlasītu šīs piezīmes, taci­ņas atjaunošana kļūtu, bez šaubām, mūsu kopējs pasā­kums. Vai tu domā, ka es to visu saku, lai uzmundrinātu sevi? Nē, man nepatīk būt pārāk lielam optimistam un muļķīgi pašpaļāvīgam. Es sapratu, ka mēs esam draugi, kas ievaino viens otru, un tāpēc cerēju uz abpusēju līdz­jūtību, it īpaši es gaidīju — vai tu mani neatbalstīsi? Labi, bez svārstīšanās nodzēsīsim gaismu. Kad dzēš gaismu, maskarāde beidzas. Tumsā, kad nav ne seju, ne masku, es gribu, lai mēs vēlreiz, kā nākas, pārliecināmies viens par otru. Es gribētu ticēt jaunai melodijai, kura atplūst pie manis no šīs tumsas.