KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Izkāpis no elektriskā vilciena, es tūlīt pazudu alus bārā. Es reti esmu izjutis tādu pateicību pret apsvīdušu alus glāzi. Varbūt tāpēc, ka maska neļāva sejas ādai elpot, kakls bija izkaltis. Vienā rāvienā izkampu puslitru — gluži kā sūcējsūknis.

Alkohols, ko es sen nebiju lietojis, iedarbojās ātrāk nekā parasti.

Maskas krāsa, zināms, nemainījās. Toties tārpu mājok­lis sāka kņudēt un kniest. Nepievērsdams uzmanību, es iz­dzēru vēl vienu glāzi, pēc tam trešo, un kņudēšana sāka aprimt. Padodamies noskaņojumam, es pievienoju vēl pu­deli degvīna.

Un tad sapīkums, ko es izjutu agrāk, negaidīti pazuda, to nomainīja neparasta iedomība, agresivitāte. Šķiet, ka maska ari sāka reibt.

Sejas, sejas, sejas, sejas… Izslaucīju acis, valgas no asarām, nevis no sviedriem, un caur tabakas dūmiem un troksni sāku demonstratīvi, ar niknumu aplūkot neskaitā­mās sejas, jo zāle bija stāvgrūdām pilna. Nu, ko tu gribi teikt? Runā!… Nerunāsi? Nav ko sacīt. Jau tas vien, ka tu mels niekus, slacīdams visu ar degvīnu, pierāda, ka tu ar godbijību izturies pret masku, ka tā tev ārkārtīgi nepie­ciešama … Lamādams savus priekšniekus, lielīdamies, cik ievērojams cilvēks ir tava paziņas paziņas paziņa, tu iekārsi cik spēdams, cenzdamies kļūt citāds, slēpt savu īsto seju … Tik un tā nemākulīgs apreibšanas veids … īstā seja nekad nevarētu tā piedzerties, kā piedzērās maska … Ja saka, ka īstā seja piedzērās, tas nozīmē, ka tā kļuva par piedzērušu īstu seju … Ja tā piedzersies līdz nemaņai — būs tikai ļoti līdzīga maskai, bet nekad nepārvērtīsies par masku … Ja es vēlētos izdzēst savu vārdu, darbu, ģimeni un pat pilsoņa tiesības — pietiktu ieņemt nāvējošu indes devu … Bet ar masku viss ir citādi… Tai ir ģeniāls ap­reibšanas veids… Nelietojot ne lāses alkohola, tā var pil­nīgi pārvērsties par cilvēku, kas nelīdzinās nevienam ci­tam … Tāpat kā es patlaban! Es? Nē, tā ir maska… Aiz­mirsusi nupat noslēgto pamiera līgumu, maska no jauna atļaujas velns zina ko… Bet es arī pats laikam biju pie­dzēries ne mazāk par masku, un man it nemaz negribējās viņu tā bārt. Vai tādā stāvoklī es varēju atbildēt par rīt­dienas plānu? … Balsī, kas to vaicāja, nebija uzstājības, un es nereķinājos ar maskas agrako prasību dot tai auto­nomiju.

Maska kļuva aizvien biezāka un biezāka. Galu galā tā pārvērtās cietoksnī, kas apjoza mani ar betonu, un, iekalts šajās betona bruņās, es izgāju naksnīgajā ielā, juzdamies kā smagi ekipēts mednieks. Caur ambrazūrām ielas izlikās kā noklīdušu kroplīgu kaķu patvērums. Viņi klaiņoja ap­kārt, lasīdamies baros, neuzticīgi saostīdamies, cenzda­mies sameklēt savas norautās astes, ausis, ķepas. Es slēpos aiz maskas, kurai nebija ne vārda, ne sabiedriskā stāvokļa, ne vecuma, un, lepns par uzvaru, paļāvos uz dro­šību, ko pats biju sev garantējis. Ja viņu brīvība — ma­tēta stikla brīvība, tad manējā — absolūti caurspīdīga stikla brīvība. Acumirklī iedegās vēlēšanās: nepārvarami gribējās tūlīt pat izmantot šo brīvību. Jā, acīm redzot, eksistences mērķis — brīvības zaudēšana. Cilvēks bieži rīkojas tā, it kā dzīves mērķis būtu — sakrāt brīvību; bet vai tā nav ilūzija, kas rodas no hroniska brīvības trū­kuma? Tieši tādēļ, ka cilvēki izvirza sev tādu mērķi, viņi sāk prātot par pasaules galu, un viens no diviem: vai nu viņi pārvēršas par skopuļiem, vai arī kļūst par reliģioziem fanātiķiem … Tas ir pareizi, pat rītdienas plāns pats par sevi nevar būt mērķis. Pavedinājis tevi, es līdz ar to gribu paplašināt manas pases darbības sfēru, tātad šis plāns jā­aplūko kā zināms līdzeklis. Katrā ziņā svarīgi, ko es uz­sākšu patlaban. Tagad bez žēlastības jāizmanto visas mas­kas iespējas.

Postskripts. Protams, tie visi ir alkohola apdvesti sofismi. Es nupat uzticēju tev savu mīlestību, un, ka­mēr šie vārdi vēl skan, es nedrīkstu uztiept tev savus nekaunīgos argumentus, kas nekautrīgi attaisno mūsu slepenos sakarus. Es nedrīkstu tos uztiept arī pats sev. Un, tā kā to nedrīkstu, tad sagatavoju atvadu uzrunu maskai. Bet mani mazliet satrauc šāda doma: es nespēju atvairīt sajūtu, ka pat skaidrā prātā es operēju ar tiem pašiem argumentiem, uzskatot tos par pilnīgi dabiskiem …

«Mērķis — nav pētīšanas rezultāts; pētīšanas pro­cess — lūk, kas ir mērķis.» Jā, šādus vārdus kā pa­šus par sevi saprotamus teiks jebkurš pētnieks. Kaut arī no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tie nepavisam nav saistīti ar to, ko es apgalvoju, ja padomā dziļāk, tie runā par to pašu. Pētīšanas process gala rezul­tātā nav nekas cits kā brīvības zaudēšana no matēri­jas viedokļa. Pretsvarā tam pētīšanas rezultāts, iz­teikts vērtībās, veicina brīvības uzkrāšanos. Ar šiem vārdiem, acīm redzot, ir domāts brīdinājums no ten­dences sajaukt mērķi un līdzekļus, piešķirt pārāk lielu nozīmi rezultātam. Es uzskatīju, ka tā ir visskaidrākā loģika; bet, ja visu salīdzina, vai mani konstruējumi neizliksies uz mata tādi paši kā apskurbušās maskas sofismi? Daudz kas mani neapmierināja. Varbūt, tiek­damies atsacīties no maskas, es īstenībā atstāju viņu rezervē? Jeb varbūt brīvība ir līdzīga ļoti iedarbīgām zālēm: mazās devās — dziedina, bet, ja devu palie­lina, — iedarbība ir negatīva. Gribu pajautāt tavas domas. Ja man par katru cenu jāpakļaujas maskas prasībām, tad mana teorija, ka maska ir cietums, par ko es tik grūti un ilgi rakstīju, ko nu par teoriju, vi­sas manas piezīmes tad ir maldīgu priekšstatu pro­dukts. Ne domāt nedomāju, ka tu piekritīsi maniem prātojumiem, kuru uzdevums attaisnot mūsu slepenos sakarus.

Tātad — kā lai apietas ar šo pārmērīgo brīvību?…

Ja kāds mierīgi; novērotu manu alkatīgo uzvedību, vi­ņam droši vien rastos bēdīgs ieskats par to. Bet, par laimi, maska bija nekas, un tāpēc, lai ko par viņu domātu, viņa neizjūta nekādas sāpes. Cik omulīga šī atbrīvotības sa­jūta, no kuras nevajag kaunēties, par kuru nevajag attais­noties. Atbrīvošanās no sirdsapziņas iegremdēja mani pu­tojošos mūzikas viļņos.

Piezīmes uz malām. Jā, īpaši jāraksta par to, kā es uztvēru šo mūziku. Neona reklāma, iluminā­cija, uguņu atblāzma nakts debesīs, zeķēs tērptas sie­viešu kājiņas — gan palielinās, gan samazinās, — aizaudzis dārzs, beigts kaķis samazgu bedrē, nosie- kaloti cigarešu gali un tā tālāk, un tā tālāk, visu ne­var uzskaitīt — katrs no šiem tēliem pārvērtās no­teiktā notī, sāka skanēt, radīja mūziku. Šīs mūzikas dēļ vien es gribēju ticēt, ka reāli eksistē laiks, par ko es iepriekš priecājos …

Postskripts. Minētās «piezīmes uz malām», pro­tams,. atrodas laika ziņā pirms iepriekšējā «post- skripta» un, bez šaubām, tika rakstītas tūlīt pēc gal­venā teksta. Man patlaban grūti atcerēties, kur ska­nēja šī mūzika. Bet nav arī pārliecības, kas atjautu izsvītrot šīs piezīmes, un es nolēmu tās atstāt.

Kaut gan maskas alibi bija pilnīgs un tās apsolītā brī­vība — neizsmeļama, apmierināties ar brīvību, kas nepie­ciešama tikai tāpēc, lai izpildītu savas vēlēšanās, gluži kā cilvēks, kuram nav ne graša un kurš pēkšņi dabūjis veselu kaudzi naudas, un nezina, ko ar to iesākt, — vai tas nav pretīgi? Tu pavisam nesen par to pārliecinājies. Degvīna reibumu pastiprināja brīvības sajūtas radītais reibums, visa mana miesa pārklājās ar vēlmju pumpām, un es kļuvu līdzīgs vecam, ar puniem klātam kokam. Turklāt vēl iegūto brīvību, par kuru biju samaksājis ar vecumu, stāvokli, darbu, varēja salīdzināt ar manu agrāko brīvību — kā su­līgu jēlu gaļu ar sauso vārdu «gaļa». Tikai skatīties un klusēt — man tas neko nedos. Mana maska neapmierinā­jās — tā plati atvēra ceļu kā jūras velna muti un sāka plēsonīgi gaidīt medījumu.