KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Grumbu pagaidām nebija, un tāpēc apvalks bija gluds, tam trūka izteiksmes. Bet tik un tā radās iespaids, ka tas ir kaut kas dzīvs, tikko norauts dzīvam cilvēkam.

(Kamēr man izdevās to panākt, pagāja divdesmit di­vas — divdesmit trīs dienas.)

Nākamā problēma: ko darīt ar maskas savienojuma jos­liņu ar ādu. Pieres daļu kaut kā izdosies veikli apsegt ar matiem. (Par laimi, matu man ir vairāk nekā pietiekami, un tie mazliet sprogojas.) Ap acīm, ja ievilkšu vairāk sīku krunciņu, uzklāšu biezāk krāsu un uzlikšu brilles, neviens nekā nepamanīs. Uz lūpām masku varēs ielocīt uz iekš­pusi un malas piestiprināt pie smaganām. Nāsis izdosies pievienot ar stiprākām caurulītēm un caurulītes ievadīt iekšā. Zināmas grūtības radīja daļa pie zoda. Izeja bija tikai viena. Apslēpt to ar bārdas palīdzību.

Izrāvis no galvas un izmeklējis vistievākos matus, es iespraudu matiņu pēc matiņa pa divdesmit pieci — trīs­desmit gabalu katrā kvadrātcentimetrā, cenzdamies sagla­bāt virzienu un leņķi. Beidzās arī šis darbs — tas vien aizņēma divdesmit dienu, — bet mani vēl mocīja psiholo­ģiska protesta jūtas. Pagājušajā gadsimtā bārda bija pa­rasta parādība, bet patlaban, lai sacītu ko sacīdams, tā ir mazliet pretencioza. Piemēram, man pietiek dzirdēt vārdu «bārda» un, lai arī cik skumīgi tas būtu, tas asociējas, atceries, ar to posteņa policistu pie stacijas.

Visas esošās bārdas, protams, neierobežojas ar bandītu un varoņu bārdām. Ir dažādu tipu bārdas. Ir praviešu bārdas, ir bārdas kā Ļeņinam, ir Eiropas aristokrātu bār­das. Ir Kastro biedru bārdas, ir — nezinu gan, kā tas sauc, — ārkārtīgi modernas bārdas, kuras iepatikušās jau­niešiem, kas izliekas par māksliniekiem. Kaut arī grūti iz­vairīties no mazliet ekscentriska izskata, kad tev ir bārda un melnas brilles, bet, tā kā citas izejas man nebija, va­jadzēja tikai pacensties izdarīt visu tik prasmīgi, lai tā ne­atstātu nepatīkamu iespaidu.

Tu visu redzēji un visu zini pati, un diezin vai man atkal būtu jārunā par to, cik mans darbs iznāca veik­smīgs. Man pašam negribējās to novērtēt, es arī nezināju, vai spētu to pārveidot, — tas, kas izdevās, mani apmieri­nāja. Tiesa, no dažiem sirdsapziņas pārmetumiem es ne­varēju izvairīties, bet…

Es pavisam nejauši izmetu vārdus «daži sirdsapziņas pārmetumi», bet, ja padomā nopietnāk, tajos slēpjas dziļa jēga. Manas domas vēl nebija ietērpušās vārdos, bija ne­skaidras. Tā bija savāda nepatīkama sajūta, gluži kā pūtīte uz mēles, kas sāk sūrstēt, tiklīdz atver muti, — brīdinoša sajūta: nenodarbojies ar tukšu pļāpāšanu …

Tajā naktī, kad beidzot tiku galā ar bārdu, uz labās rokas īkšķa pincete bija atstājusi melnu asiņainu tulznu. Acīs kā kvēlojošas ogles svila sāpes, no kurām es viscaur nosvīdu. Lai arī cik es tās slaucīju, atkal un atkal sariesās asaras, lipīgas kā atšķaidīts medus, un acis aizmiglojās kā netīri logu stikli. Kad es piecēlos, lai ietu uz vannas istabu nomazgāties, jau svīda gaisma, — nebiju ne pama­nījis, kā aizritējusi nakts. Tajā mirklī, kad es negribot no­vērsu sēju no spožajiem rīta saules stariem, kurus sašķēla logu rāmji, smadzenēs ieplaiksnījās jau kādreiz agrāk iz­justas jūtas.

Atcerējos kādu savu sapni. Sis sapnis līdzinājās vecai mēmai filmai un sākās ar ļoti miermīlīgu ainu: reiz vasa­ras beigās vai pašā rudens sākumā es, — man toreiz bija gadu desmit, bet varbūt arī mazāk, — izklaidīgi vēroju, kā mans tēvs, pārnācis no darba, priekšnamā noauj zāba­kus. Bet pēkšņi pasaule sabruka. Pārnāca vēl viens tēvs. Un šis tēvs, lai cik tas būtu savādi, bija tas pats cilvēks kā iepriekšējais tēvs, tikai viņam bija citāda cepure. Pir­majam tēvam — salmu cepure, bet otrajam — mīksta filca platmale. Ieraudzījis tēvu ar salmu cepuri, tēvs ar mīksto platmali nievājoši palūkojās uz viņu un ar pārspīlēti skarbu žestu norādīja, ka viņš ienācis aplam šai mājā. Tad tas, kuram bija salmu cepure, skumji pasmaidīja un, ga­līgi apjucis, ar novilktu zābaku rokā gandrīz skriešus iz­metās laukā no mājas. Sirds man krūtīs plīsa vai pušu, kad es, gluži vēl bērns, noskatījos viņam pakaļ… Te filma pārtrūka. Un pēc tās palika tikai rūgtums.

To varēja nosaukt par gadalaiku maiņas bērnišķīgu uztveri… Bet, ja tas būtu tikai tā, vai gan desmitiem gadu saglabātos tik skaidri un izteiksmīgi visas manas toreizējās sajūtas? Diez vai. Divas cepures, kuras es ieraudzīju, bija kaut kas cits. Varbūt cilvēku attiecībās ne­pieļaujamu melu simbols… Skaidri var sacīt tikai vienu: cepures maiņa izraisīja to, ka uzticība, ko agrāk biju izjutis pret tēvu, izrādījās pilnīgi sagrauta. Droši vien kopš tā brīža es aizvien izjūtu kaunu tēva dēļ.

Bet patlaban mūsu pozīcijas pārmainījušās. Tagad bija mana kārta attaisnoties. Es aplūkoju spogulī seju, ko klāja sārti tārpi, un tas vēl vairāk pamudināja manu tieksmi jo drīzāk izgatavot masku. Vienalga — ne jau man jākaunas. Un, ja jau ir tādi, kuru sirdīm patiešām vajadzētu smelgt, tad tie drīzāk ir crlvēki, kuri neatzīst, ka var eksistēt cil­vēks, kam nav sējas — viņa pases, un tādējādi apbedī mani dzīvu. Vai tad tā nav?

No jauna agresīvi noskaņots, es atgriezos pie maskas. Nekaunīgi ar bārdu apaugusi fizionomija … fizionomija ar izstieptu degunu… Acīs duras tikai tās izaicinošais iz­skats. Nepatīkams iespaids, acīm redzot, rodas tāpēc, ka aplūko atsevišķas daļas, — tad atbalstīju masku pret sienu un, atkāpies dažus Soļus, sāku aplūkot to, saliecis plauk­stas kā tālskati. Es neizjutu prieku par to, ka darbs pa­beigts, drīzāk manī modās skumjām līdzīgas jūtas tādēļ, ka šī svešā seja pamazām paņems mani savā varā.

Tas droši vien ir aiz pārpūles, es sevi uzmundrināju. Tā man taču vienmēr mēdz būt, kad pabeidzu lielu darbu. Nobeiguma prieku izjūt tikai tie, kuri nav atbildīgi par darba rezultātu. Varbūt mani vēl neapzinīgi ietekmēja aiz­spriedumainais uzskats par seju. Lai arī kā es cīnījos pret sejas pielūgšanu, nebija nekādas garantijas, ka apziņas dzīlēs nepaliks šī ļaunuma saknes. Gluži tāpat kā cilvēki, kas netic parādībām, tik un tā baidās no tumsas.

Tad es nolēmu jebkuriem līdzekļiem nokausēt sevi darbā. Lai galīgi nolemtu, kas maska īsti ir, mēģināšu to uzlikt. Vispirms es atbrīvoju masku pie ausīm, atvilku no zoda, noņēmu no lūpām, izvilku caurulītes no nāsīm un norāvu to no formas. Tā nokarājās kā mīksts maisiņš, kurā mēdz likt sauso ledu. Pēc tam es pretējā kārtībā uzvilku to uz sejas. Tehnisku kļūdu it kā nebija. Kā ilgi valkāta lieta tā precīzi piekļāvās sejai — kamols kaklā uzreiz noslīdēja lejā.

Paraudzījos spogulī. Uz mani salti skatījās nepazīstams cilvēks. Kā jau es biju gaidījis, nav nevienas iezīmes, kas atgādinātu mani. Pilnīga pārveidošanās. Gan krāsa, gan spīdums, gan pilnīga ādas sajūta — vispār var runāt par panākumiem. Bet no kurienes tad šis nedabiskums? Varbūt

spogulis ir slikts… Vai arī gaisma krīt kaut ka neda­biski … Ar rāvienu atvēru aizvirtņus un ielaidu istabā sauli.

Asās staru šķembas, trīsēdamas kā kukaiņa taustekļi, iespraucās visos maskas kaktiņos. Skaidri iznira virspusē pora, sīki bojājumi, pat vissīkāko vēnu sazarojumi. Un ne­kur nebija iespējams saskatīt defektu. Bet kas tad ir neap­mierinātības sajūtas iemesls? Vai ne tas, ka maska if nekustīga un tāpēc tai trūkst izteiksmes? Kaut kas atgādi­nāja baismīgi nepatīkamo miroņa seju, kas nokrāsota, lai izskatītos kā dzīva. Varbūt pamēģināt un pakustināt kādu muskuli? Tā kā vēl nebiju pagatavojis speciālu ziedi, lai pielīmētu masku pie sejas — es taisījos izmantot apmēram tādu līmi, kādu lieto lipīgajam plāksterim, bet mazāk kon­centrētu, — tad nespēšu precīzi izdarīt ar masku muskuļu kustības, acīm redzot, man izdosies to izdarīt tikai deguna un mutes rajonā, kur maska samērā cieši pieguļ sejai.