KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Piezīmes uz malām. Teiciens — «sakustē­jies magnētiskais lauks» ir joti pareizs. Vispār es taču nojautu šī brīža svarīgumu. Ja runa būtu tikai par nojautu, nebūtu ar ko lepoties, nebūtu ko paskaid­rot, bet, ja nebūtu pat nojautas, ja es izlaistu šīs rindas — iedomādamies vien par to, es nodrebu, — es būtu nolemts apsmieklam — visa mana rīcība un uzvedība kļūtu par zobgalības objektu, un šīs piezī­mes no maskas piezīmēm pārvērstos parastās klauna piezīmēs. Klauns — tas arī nav slikti, bet es tomēr nevēlos kļūt par klaunu, kas neapzinās, kas viņš ir.

Tu droši vien atceries? It kā nekas nebūtu bijis, tādā tonī, it kā man jau būtu apnicis to noskaidrot, es jautāju, kur ir tāda un tāda autobusa gala piestātne. Nezinu, vai tu ievēroji, ka es izvēlējos šo piestātni nevis tāpēc, ka mani mudināja aplama doma nosist laiku, nē, tās bija veikli sa­rīkotas lamatas.

Vispirms runa bija par vienīgo piestātni uz šīs auto­busa Ūnijas, kura atradās pie pašas stacijas un turklāt ļoti neērtā, klusā vietā, kuru retais zināja. Bez tam tā bija stacijai pretējā pusē, un, ja nezināja, ka ir apakšzemes pāreja, vajadzētu iet pa apkārtceļu caur viaduktu. Un vēl, šī pāreja ir neticami sarežģīta, un nav iespējams pāris vārdos paskaidrot, kā ar to vai citu vietu saistītas tās dau­dzās ieejas un izejas. Nu un beidzot — ja izmanto šo pār­eju, tad attālums līdz peronam, no kura tev jābrauc, nemaz nav lielāks, ja iet cauri stacijai. Un tu, protams, zināji šo piestātni.

Es saspringu, gaidīdams atbildi. Kļuvu gluži stīvs aiz bailēm, ka tu uzminēsi manus slepenos nodomus, un, ja man nebūtu maskas, gadījumā, ja tu piedāvātos mani pa­vadīt, nebiju pārliecināts, vai spēšu iet tev blakus. Šaubos pat, vai man, kā nākas, izdevās slēpt' satraukto elpu. Es gaidīju tādā noskaņojumā, it kā mani būtu ieslēguši trauslā stikla traukā (stikla trauks ir plānāks par papīru, pietiek tikai nošķaudīties — un tas sašķīdīs sīkos gabali­ņos). Nevar noliegt, ka es izjutu nepacietību, bet patiesība ir arī tā, ka tu nesteidzies ar atbildi. Kas lika tev svārstī­ties? Es pieķēros šim faktam, ka tu svārsties. Bija radusies tāda situācija, ka tev nesvārstoties vajadzēja pieņemt tūlī­tēju lēmumu — vai nu piekrist, vai atteikties. Un, jo ilgāk tu svārstījies, jo asāk bija izjūtams nedabiskums, pieauga aizdomīgums. Ja tu nevēlējies, pietika ar tavu «nezinu», bet tu vēl svārstījies, un tas nozīmēja, ka tu pa pusei esi ar mieru. Un, tā kā tu piekriti — kaut arī pa pusei, — tad tādējādi pazaudēji ieganstu atraidījumam. Lai tev būtu vieglāk izšķirties, varbūt man vajadzēja vēl kaut ko pie­bilst. Tajā brīdī jauns puisis, rupji grūstīdamies, steidzīgi spraucās mums vidū. Tikai tad mēs pamanījām, ka traucē­jam ļaužu straumi un mums apkārt jau izveidojies virpu­lis. Ar pūlēm noturēdamās šajā straumē, tu jautājoši pa­lūkojies uz mani — pārlaidi man skatienu, it kā pavirši šķirstītu kalendāru. Man nepatīk tavs skatiens, es nodo­māju, un tikko taisījos vērt muti, lai kaut mazliet pasku­binātu tavu apņēmību, kad tu beidzot atbildēji.

Kad es izdzirdu šo atbildi, kaut gan viss ritēja labi un iekšēji mēs jau gandrīz bijām vienojušies, nez kāpēc kļuva skumji, itin kā es būtu nodots. …Ja tas esmu es — viss labi, bet, ja tas ir pilnīgi svešs cilvēks, kas tad? Mazliet pasvārstījusies, tu atbildēji piekrītoši. Un piešķīri tam tadu nozīmi, it kā bez svārstīšanās nevarētu piekrist. Vispār liki noprast, ka eksistē aizliegtā sēta. Un to, ka tu pilnīgi ap­zinīgi biji ar mieru iet man blakus septiņas astoņas minū­tes vairākus simtus metru, es nevarēju neuztvert kā kaut ko lielāku nekā vienkāršu laipnību. Katrā ziņā tā bija daudz vērtīgāka pretdāvana par pogu, ko es biju tev sa­meklējis. Atklāti runājot, tu apzinīgi izraisīji manī ero- tismu. Un, tā kā izraisīji apzinīgi, tad arī pati…

Nē, viss ir labi. Ko tad es arī varu teikt, kad viss mans plāns bija saistīts tieši ar tādu notikumu gaitu. Ja tu, uz­minējusi manus nolūkus, būtu atteikusies, viss mans darbs būtu vējā. Protams, es varētu pamēģināt no jauna nāka­majā dienā, bet, ja pirmajā reizē izdevās nostādīt visu kā nejaušību, otrreiz nevārētu izvairīties no tīšuma iespaida, un tava piesardzība tikai pastiprināsies. Jā, viss ir labi. Pagājušajā naktī es līdz galam atskārtu, ka vēlēšanās ar maskas palīdzību atgriezt tevi un ar tavu palīdzību at­griezt visus citus cilvēkus — nav nieks, nav tukši vārdi, tā sagraus aizliegto seksa sētu, piesātinās mani ar ne­kaunību. Tā kā es centos tikt pāri aizliegtajai sētai un tu, šķiet, piekriti tam, patlaban nebija jāizrāda sevišķi liela rosība. Tava attaisnošanās, ka tu tam vienkārši nepiešķir nozīmi, nevienu nepārliecinātu. Ja gribi sagraut šķērsli, ne­liekot savam partnerim to sagraut, tad nav cita līdzekļa, izņemot varmācību. Bet es būtu pārsteigts, dzirdot, ka ar vienpusīgu izvirtību var atjaunot taciņu. Tāda savā ziņā vienreizēja rīcība neizbēgami piespiedīs masku bez pēdām pazust no šīs pasaules. Bez tam, ja es taisījos apmierinā­ties ar varmācību, pietika ar manu īsto seju, kas klāta ar tārpiem, un nebija vajadzības ņemt palīgā masku.

Protams, teorētiski mani spriedumi bija pareizi. Bet blakus tev, tavam dzīvajam augumam, kāpjot lejā pa kāp­nēm uz apakšzemes pāreju, kas bija bāztin piebāzta ar sve­šiem cilvēkiem, mani nomāca tavas eksistences satricinošā realitāte, aiz apmulsuma, neizsakāmām ciešanām mani pārņēma smagas domas. Man nebūs ko atbildēt, ja tu pār­metīsi man iztēles nabadzību, — bet vai tiešām tik reti sa­stopama iztēle, kas dibināta uz tausti? Es nedomāju par tevi kā par stikla lelli vai rakstu zīmi, bet es pirmo reizi sajutu tavas eksistences taustāmu realitāti, tuvojoties tev tik cieši klāt, ka varēju pieskarties ar roku. Tā mana ķermeņa puse, kas bija tev tuvāk, k]uva jutīga kā pēc saules apdeguma, — katra pora, gluži kā suns, kas izvārdzis kar­stuma, izkārusi mēli, smagi elsa. Pietika tikai iedomāties, ka tu, tik taustāma, esi ar mieru pieņemt pilnīgi svešu cil­vēku, un mani pārņēma neciešamas skumjas tāpēc, ka es atrodos apmānīta vīra stāvoklī un turklāt vēl bez jebkāda iemesla esmu izmests kā nederīgs. Jā, vakar manas nekau­nīgās fantāzijas, kurās es ignorēju tevi, bija daudz mēre­nākas. Pat varmācība šķiet labāka par to. Es no jauna sāku atcerēties kā pilnīgi svešu seju maskas vaibstus un sāku izjust svelošu niknumu, riebumu pret šo sejas tipu — mednieku ar bārdu, tumšām brillēm un pretenciozā ģērbā. Un tajā pašā laikā es sajutu, ka tu, kas enerģiski nenorai­dīji šo seju, esi pavisam citāda, un man kļuva vēl skumī­gāk, it kā uz dārgakmeņa es būtu ieraudzījis indi.

Maska izturējās savādāk. Manuprāt, tā spēja uzņemt un pārvērst barībā manas ciešanas; gluži kā purva augam tās vēlmju zari un lapas kļuva aizvien spēcīgākas un kup­lākas. Tas vien, ka tu mani neatraidīji, līdzinājās vārdiem «tu esi mana», un es iecirtu iztēles ilkņus tavā pakausī, kas pacēlās virs gaišbrūnas blūzes bez apkaklītes kā bur­ciņa ar augļu sulu. Man nebija par ko attaisnoties — man tu biji tu, bet maskai — tikai viena no sievietēm, kas iepa­tikusies … Jā, tik tālu bijām viens no otra es un maska — mūs šķīra dziļš bezdibenis. Mēs atšķīrāmies viens no otra, bet tā taču ir sejas virsējā kārtiņa dažu milimetru platumā, viss pārējais ir kopējs, un tāpēc tu laikam gan uzskatīsi, ka teiciens par bezdibeni ir tikai skaisti vārdi, bet man gribas, lai tu atcerētos, kā izveidota gramofona plate. Tik vienkārši; bet cik desmitus toņu tā var atkārtot! Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēka sirds pukst vienlaikus divos pretējos toņos.