KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tomēr īstenībā ne es, ne maska nezinājām tavus patiesos nodomus. Neatsacīdamās, nemaz nepretodamās, tā ka radās priekšstats, it kā tu to gaidītu, tu pieņēmi manu vienkāršo manevru: vispirms uzaicināt tevi iedzert kafiju un pēc tam paēst pusdienas; bet… — kādu laiku maska optimistiski uzskatīja, ka viss norit pēc plāna, bet… — šāda tava noteiktā pozīcija, it kā tu visus savas apziņas ķieģelīšus būtu jau sastiprinājusi ar javu, no jauna viesa maskā bailes un izmisumu. Protams, tu nebiji vienkārši nelaipna. Tā kā tu piekriti, lai tevi pavedina, nelaipnība pierādītu, ka tu pārāk daudz domā par aizliegto sētu, un tu, gluži otrādi, kļūtu pieejamāka, bet tu biji pietiekami maiga, neaizmirsi delikātu rūpību. Tu nekautrējies, iztu­rējies droši, dabiski, brīvi. Vispār it nemaz neatšķīries no tās, kāda tu biji parasti, tu biji tu.

Un šī tava pastāvība radīja maskā apjukumu. Kur gan tu, gaidot pavešanu, slēp savu stīgro elpu kā izplūdušu krējuma konfekti, kur ir iekšējā ugunī kvēlojoši skatieni, gaidu izraisītais satraukums? Krampjaini pieķērušies apaļā pusdienu galda malām, mēs atgādinājām saplacinātas pie­nenes ziediņus, kas iespiesti starp saules laika lapām. Vai tā bija tikai pašapmierināta maskas iztēle, ka es, kāri rī­dams siekalas, pieķēries aizliegtajai sētai, gaidīju mirkli, kad varēšu kopā ar tevi piedalīties tās sagraušanā? Lūk, kāpēc pusdienu beigas tajā pašā laikā bija dīvainas satik­šanās dīvainas beigas.

Viesmīlis klusēdams, gluži nemanāms, kā to prasīja-no- teikumi, novāca galdu. Ūdens glāzēs sāka virmot — acīm redzot, aizgāja metro vilciens. Maska, izrādīdama nepacie­tību, joprojām muļķīgi pļāpāja, ik pa brīdim cenzdamās iespraust vārdus, kas izraisa seksuālas asociācijas, bet tu nekādi nereaģēji — ne pozitīvi, ne negatīvi. Ar acs kak­tiņu vērodams maskas apmulsumu, es dzēlīgi aplaudēju un vienlaikus nožēloju, ka nekā nevaru tevi pieķert neuz­ticībā.

Tomēr tas turpinājās kādas divdesmit minūtes, bet tad — tu droši vien atceries? — maska, atraisīdamās no sastinguma, izstiepa kāju, un kurpes purngals pieskārās tavai potītei. Tavā sejā pavīdēja tikko manāms saviļņo­jums. Skatiens sastinga kaut kur telpā. Starp uzacīm iegu­lās rieviņa, lūpas iedrebējās. Bet tu iecietīgi, mierīgi pieņēmi maskas veltās pūles, kā rīta gaisma pamazām pār­ņem nakts debesis. Smiekli plēsa masku vai pušu. Nespē­dami izlauzties uz āru, smiekli it kā pielādējās ar elektrību un paralizēja masku. Šoreiz tai it kā izdevās sašaut medī­jumu. Vispār nav ko uztraukties. Koncentrējusi savu uz­manību uz tavām sajūtām, kuras uztvēra ar kurpes purn­galu, maska arī iekoda mēlē un nodevās bezvārdu sarunas tvīksmei.

īstenībā bija bīstami vaļsirdīgi tērzēt. Piemēram, mēs apbrīnojami vienprātīgi sākām runāt par dārza kokiem; abiem negaidot izraisījās saruna par sievieti, kurai nav bērnu; alegorijās, tēlainos izteicienos es neviļus sāku lietot ķīmijas terminus — ja būšu tik nepiesardzīgs, radīsies ve­sels lēvenis pierādījumu, kas var nodot masku. Laikam gan cilvēks sagandē dzīvi pats ar saviem izkārnījumiem biežāk, nekā suns apstājas pie staba.

Bet es saņēmu skaudru triecienu. Nesatraucamais miers, ar kādu tu atļāvi sevi pavedināt, neiekļāvās manā apziņā, bet es ļoti labi iztēlojos, cik maskai tas bija pievilcīgi, — lūk, kas man bija briesmīgs trieciens. Mana kāja, kas pie­skārās tavai potītei, taču patiešām bija mana kāja, un es to skaidri apzinājos, bet, ja es visiem spēkiem nekoncen­trēšos, tad man radīsies tikai netieši, izplūduši iespaidi, it kā tāli, iztēles radīti notikumi: tiklīdz atdalījās seja, atda­lījās arī miesa. Es nojautu to, bet pietika sadurties ar šādu faktu — un man iekšās viss sagriezās aiz sāpēm. Ja tā notiek ar mani potītes dēļ, vai spēšu saglabāt pašsavaldī­šanos, kad sapratīšu, ka viss tavs augums pieejams pie­skārieniem? Vai tad es spēšu pretoties tieksmei noraut masku? Vai, pieaugot spiedienam, spēšu saglabāt mūsu sirreālistiskā trīsstūra formu, kas jau tā sasprindzināts līdz augstākajai pakāpei?…

Ar kādām pūlēm, zobus sakodis, es cietu šīs mocības lētas viesnīcas numurā. Nenorāvis masku, nenosmacējis tevi, es sasēju sevi ar rupju salmu virvi, iegrūdu maisā, atstājis tikai caurumiņus acīm, un biju spiests noskatīties, kā tu atdodies. Nevarības kliedziens man iestrēga kaklā. Pārāk vienkārši! Vairāk nekā vienkārši! Pēc satikšanās nav pagājušas ne piecas stundas — cik viss vienkārši! Ja tu kaut izskata pēc būtu pretojusies… Nu, bet cik stundas mani apmierinātu? Sešas stundas? Septiņas stun­das? Astoņas stundas?… Kādas muļķības, smieklīgi spriedelējumi… Tava izvirtība tā arī paliks izvirtība, vai paies piecas stundas vai piecdesmit, vai piecsimt.

Bet kāpēc tad es toreiz nedarīju galu šim nederīgajam trīsstūrim? Atriebības dēļ? Iespējams. Domāju, ka bija ir tas, ir citi motīvi. Ja būtu atriebības dēļ, tad laikam vis­labāk būtu bijis turpat noraut masku. Bet man bija bail. Visvairāk,- protams, es baidījos no maskas cietsirdīgās rī­cības, tā nesaudzīgi bija pārvērtusi, satriekusi visu manu mierīgo dzīvi, nu, un bez tam vēl briesmīgāka būtu atgrie­šanās pie tām vientulības dienām, kad man nebija sejas. Bailes vairo bailes, un es, gluži kā putns bez kājām, ku­ram laupīta iespēja nolaisties zemē, biju spiests vienmer lidot un lidot. Bet tas vēl nav viss… Ja es patiešām ne­spēju paciest to — ir cita izeja: maska paliks dzīva un no­galinās tevi… Tava neuzticība ir neapstrīdama, bet, par laimi, maska man ir alibi… Neuzticība — nopietna vaina … Maska spēs pilnīgi apmierināties …

Bet es nedarīju arī to. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka negri­bēju tevi pazaudēt? Nē, tieši tāpēc, ka nevēlējos tevi pa­zaudēt, man bija pietiekams pamats slepkavībai. Aplam ir meklēt saprātīgumu greizsirdībā. Nu, padomā: tu taču to­reiz stūrgalvīgi atraidīji mani, neskatījies uz manu pusi, bet tagad guli izstiepusies zem maskas! 2ēl, ka gaisma bija nodzēsta un es nevarēju ieraudzīt visu pats savām acīm, bet… Tavs zods, kurā apbrīnojami bija apvienots briedums un nenobriedums… Tumšā dzimumzīme pa­dusē … Rēta pēc apendicīta operācijas … Sprogainu matu kušķītis… Par visu to ņirgājās, visu ieguva. Ja tik vien es varētu, man gribētos aplūkot tevi spilgtā dienas gaismā. Tu ieraudzīji un noraidīji tārpu mudžekli, tu ieraudzīji un pieņēmi masku, un tāpēc tev nebija tiesību būt sašutušai, ka ieraudzīja arī tevi. Bet gaisma nederēja arī man. Pirm­kārt, es nevarētu noņemt brilles. Un galvenais — manā miesā tāpat bija dažādas iezīmes: rēta uz gurna, kas pali­kusi no tās reizes, kad mēs ļoti sen kopā slēpojām, un dau­dzas citas, kuras es nezināju, bet tu droši vien zināji.

Acu vietā es mobilizēju visu, kas var sajust, — ceļga­lus, rokas, delnas, pirkstus, mēli, degunu, ausis, — raidīju tos uzbrukumā, lai iegūtu tevi. Nepalaidu garām neko, kas būtu tava auguma dots signāls, — ne elpas vilcienu, ne nopūtu, ne locītavu kustības, ne muskuļu saraušanos, ne ādas atdalījumus, ne balss saišu trīsas…

Un tomēr man negribējās pārvērsties tīri par bendi. No manis bija izspiestas visas sulas, es izkaltu, un tajā pašā laikā man bija jāpacieš šī netikumība, jāpacieš šī cīņa. Tādā agonijā arī nāve zaudēja sagaidāmo asumu, un slep­kavība izskatījās tikai kā neliels barbarisms … Kas, tavu­prāt, lika man izvēlēties pacietību? Iespējams, ka tas tev šķitīs dīvaini, — cieņa, kādu tu joprojām saglabāji, kaut gan par tevi ņirgājās. Nē, «cieņa» skan mazliet dīvaini. Nē, tā nepavisam nebija izvarošana, nebija arī vienpusīga maskas patvaļa — tu ne reizi ne ar ko neizrādīji, ka no­raidi to, un tātad tevi jāuzskata drīzāk par līdzdalībnieci. Bet, kad līdzdalībnieks izturas ar cieņu pret savu kompan­jonu, tas izskatās komiski. Acīm redzot, pareizāk ir sacīt, ka tev bija pašpārliecinātas līdzdalībnieces izskats. Tāpēc, lai cik izmisīgi cīnītos maska, tā nespēja pārvērsties par netikli, nerunājot jau par izvarotāju. Tu paliki, burtiski, nepieejama. Bet fakts paliek fakts — tu esi netikumīga un neuzticīga. Un fakts paliek fakts — greizsirdība kūsāja manī kā darva katlā, kā dūmi, kas izlauzušies no dūmeņa pēc lietus, kā karstais avots, kas verd kopā ar dubļiem. Bet notika kas neparedzēts — nostājusies nepieejamības pozā, tu galu galā nepakļāvies maskai, un tas pārsteidza mani, satricināja.