KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Neaizgājis līdz savai slēptuvei, es, nespēdams vairāk gaidīt, piezvanīju tev.

— Vai viņš … atgriezās?

— Jā, bet drīz vien aizgāja. Teica, ka darbs…

— Labi, ka tu pienāci pie telefona. Ja būtu bijis viņš, vajadzētu tūlīt nomest klausuli…

Es runāju ar vieglu sirdi, it kā loģiski izskaidrodams savu neprātīgumu, bet tu, mirkli klusējusi, smalkā balsī sacīji:

— Ļoti žēl viņa …

Sie vārdi iesūcās manī un kā tīrs spirts acumirklī iz­plūda pa visu ķermeni. Ja apsver, tad tā bija pirmā tava doma par «viņu». Bet patlaban man nebija vaļas par to domāt. Es noslīkšu, ja man tūlīt nepametīs, vienalga, ko — baļķi vai dzelzs mucu, lai es varētu pieķerties. Ja viņš pa­tiešām eksistētu, mūsu slepenā sastapšanās būtu bijis skaidrs neprāts. Viņš varēja-atgriezties jebkuru mirkli jeb­kuras vajadzības dēļ. Un, pat ja neatgriežas, nav izslēgta iespēja, ka piezvanīs pa telefonu. Labi būtu dienā, bet kā

tu attaisnosi aiziešanu no mājas tādā laikā? Es domāju, ka tev ienāks prātā tieši šī doma un tu, protams, nevarēsi izšķirties. Bet tu tūlīt bez svārstīšanās piekriti. Interesanti, arī tu droši vien tāpat ķepurojies viļņos, meklēdama, pie kā varētu pieķerties. Tomēr ne, tu vienkārši esi tikpat nekau­nīga. Liekule, valšķe, nekauņa, vējgrābsle, izvirtule, ero- tomāne, — zobus griezdams, es greizi pavīpsnāju, saites to noslēpa, un pēc tam drebuļi, kas mani purināja, pār­trauca zobu šņirkstoņu un sastindzināja smaidu.

Kas tu galu galā esi? Kas esi tu, kas izgājusi cauri vi­sam nepretodamās, nekautrēdamās, negraudama šķēršļus, pavedināji pavedinātāju, liki izvirtulim nodoties pašmocī- bai, tu, par kuru tā arī neņirgājās? Tu taču ne reizi necen­ties pavaicāt maskai vārdu, uzvārdu, nodarbošanos… It kā tu būtu saskatījusi tās īsto būtību … Kā nobāl ir mas­kas brīvība, ir tās alibi tavas uzvedības priekšā… Ja ir dievs, lai viņš padara tevi par masku mednieku… Katrā ziņā mani tu esi sašāvusi..,

Uz celiņa pie sētas puses ieejas mani kāds pasauca. Pārvaldnieka meitiņa. Viņa pieprasīja jo-jo. Es jau taisī­jos atbildēt, bet tas vilkās tikai mirkli, un tad, izbīlī atme­tis atpakaļ galvu, es gandrīz gribēju skriet prom. Ar mei- ; tenīti taču norunāju nevis es, bet maska. Ar pūlēm saval­dīdamies, es apjucis ar žestu parādīju, ka nesaprotu, par ko viņa runā, — vienīgais, kas man atlika. Vajadzēja pa­rādīt meitenei, it kā es domāju, ka viņa noturējusi mani par kādu citu»

Taču meitenīte, nepievērsdama uzmanību manis tēlo­tajam izbrīnam, atkārtoja savu prasību: jo-jo. Varbūt viņa domāja primitīvi, ka «maska» un «apsēji» ir brāļi, tāpēc noruna ar vienu automātiski attiecas arī uz otru? Nē, šo vilinošo izskaidrojumu galīgi sagrāva meitenītes vārdi:

— Neuztraucieties… Mēs taču spēlējam noslēpu­mus …

Vai tiešām viņa no paša sākuma mani izpratusi! Kā gan tas viņai izdevies? Kur esmu pieļāvis kļūdu? Varbūt viņa caur durvju šķirbu redzējusi, kā es uzlieku masku?

Bet meitenīte, neticīgi purinādama galvu, nemitīgi at­kārtoja, ka nesaprot, kāpēc es izliekos. Droši vien mana maska nespēj pievilt pat neattīstītas meitenītes acis… Ne, gluži otrādi, laikam tieši tāpēc, ka meitenīte garīgi atpalikusi, viņa spēja redzēt man cauri. Tāpat kā manai maskai neizdosies apmānīt suni. Viengabalaina intuīcija bieži izrādās asāka par pieauguša cilvēka analītisko ska­tienu. Protams, maskai, kura spēja pievilt pat tevi, kas at­radās pilnīgi blakus, nevar būt tāda defekta.

Nē, šī izmēģinājuma nozīme it nepavisam nav tik vien­kārša kā alibi sameklēšana. Negaidot es ieraudzīju šīs «viengabalainās intuīcijas» bezgalīgo dziļumu un nespēju vairs savaldīt drebuļus, kas mani sagrāba. Tā pati intu­īcija uzvedina uz domām, ka visa mana pieredze, kas iegūta šī gada laikā, var sašķīst putekļos no viena trie-' ciena… Nu, padomā pati, vai tas neliecina par to, ka mei­tenīti neapmānīja mans ārējais izskats, apsēji,, maska, un viņa saskatīja manu būtību? Tātad to varēja saskatīt. Sī bērna acīs mana rīcība, bez šaubām, bija joks.

Gan maskas dedzīgās tieksmes, gan dusmas tārpu dēļ pēkšņi man šķita bezgala niecīgas, un trīsstūris, kas grie­zās čīkstēdams, sāka palēnām apstāties kā karuselis, kam izslēgts motors …

Atstājis meitenīti aiz durvīm, es iznesu viņai jo-jo. Viņa vēlreiz klusi nočukstēja: «Spēlēsim noslēpumus,» — un pēc tam, nespēdama slēpt smaidu lūpu kaktiņos, uztina uz pirksta diegu un palēkdamās noskrēja lejā. Bez jeb­kāda iemesla manas acis pieplūda asarām. Nomazgājis seju, es to ierīvēju ar krēmu, uzliku lipīgo ziedi un uz­maucu masku, bet nez kādēļ tā nepiegula blīvi sejai. Ā, vienalga… Es biju rāmi skumīgs kā sastinguša ezera līmenis zem mākoņainām debesīm, bet visu laiku atkārtoju sev, ka man līdz galam jātic bērna acīm. Ikvienam, kas grib nopietni nākt saskarē ar citiem cilvēkiem, ir tikai viena izeja — vispirms atgriezties pie šīs pašas intuīci­jas ..,

Tajā vakarā, atgriezies pēc otrās satikšanās ar tevi, es beidzot nolēmu sākt šīs piezīmes.

Mūsu tuvības vissaviļņojošākā brīdī es biju gatavs no­raut masku. Nepanesami bija redzēt, kā tu bez jebkādām

šaubām pieļāvi, lai mana maska, ko viegli atminēja pat pārvaldnieka meitiņa, tevi pavedina. Turklāt es biju vien­kārši noguris. No līdzekļa atdabūt tevi maska pārvērtās slēptā kinokamerā, kas palīdz pārliecināties par tavu node­vību. Es izgatavoju masku, lai atgrieztu sevi dzīvē, bet pie­tika tai parādīties, kad tā izrāvās no rokām, te ar baudu bēgdama no manis prom, te pukodamās par to, ka es stāvu tai ceļā. Un tikai tu, nokļūdama starp mums, paliki ne­skarta. Kas būtu, ja es atļautu notikumiem tā risināties arī turpmāk? «Es» jebkurā izdevīgā gadījumā mēģinātu nogalināt masku, bet «maska», palikdama maska, visiem līdzekļiem atturētu mani no atriebības. Tā, piemēram, at­runātu nogalināt tevi…

Galu galā, ja es negribēju saasināt stāvokli, neatlika nekas cits kā likvidēt šo trīsstūri ar trīspusīgu vienošanos, kurā jāpiedalās arī tev. Lūk, kāpēc es arī sāku rakstīt šīs piezīmes… Sākumā maska nievājoši izturējās pret manu lēmumu, taču nespēja nekā padarīt un sāka klusēdama zo­boties par mani… Kopš tā brīža pagājuši gandrīz divi mēneši. Sajā laikā mēs sastapāmies vēl desmit reizes, un katru reizi mani mocīja doma par tuvojošos šķiršanos. Tie nav tukši vārdi, mani patiešām mocīja tāda doma. Vairāk­kārt man zuda pārliecība, un es jau gandrīz pametu savas piezīmes. Es visu laiku cerēju, ka notiks brīnums, — kād­reiz, no rīta pamodies, es atklāšu, ka maska cieši pielipusi pie sejas un pārvērtusies par manu īsto seju, es pat mē­ģināju gulēt ar masku uz sejas. Bet brīnums nenotika. Un es turpināju rakstīt — citas izejas man nebija.

Tajās dienās mani visvairāk iedrošināja meitenītes no­vērošana; paslēpusies no svešu cilvēku skatieniem ēnā pie sētas puses ieejas, viņa klusu rotaļājās ar savu jo-jo. Lie­las nelaimes piemeklētā meitene, kas neapzinās, ka tā ir nelaime, — ir daudz laimīgāka par normāliem cilvēkiem, kas cieš savu nelaimju dēļ. Varbūt tas bija instinkts — viņa nebaidījās neko pazaudēt. Un es, tāpat kā meitene, gribēju būt spējīgs pārdzīvot savus zaudējumus.

Nejauši šīsdienas laikrakstā es ieraudzfju dīvainas maskas attēlu. Liekas, tā bija kādas mežonīgas cilts maska. Pāri visai sejai it kā ar virvi iespiestas rievas veidoja ģeo­metrisku zīmējumu; simtkājim līdzīgs deguns, vīdamies sejas vidū, tiecās uz augšu pie galvaskausa; no zoda noka­rājās kaut kādi nesaprotami priekšmeti. Iespiedums bija neskaidrs, bet es kā apburts neatraudamies lūkojos uz fo­togrāfiju. Attēls sadalījās, no tā iznira mežoņa tetovētā seja, ar drēbes gabalu aizsegta arābu sievietes seja, un es atcerējos dzirdējis kādu stāstām, ka sievietes «Stāstā par Gendzi» [2] uzskatījušas, ka atsegt seju ir tas pats, kas at­segt kaunumu. To jau nestāstīja kāds svešs, bet tu. To dzirdēja maska vienā mūsu sastapšanās reizē. Kāpēc tev ievajadzējās uzsākt tādu sarunu? Toreizējās sievietes bija pārliecinātas, ka vīrietim var parādīt tikai matus, un viņas pat mira, aizsegušas seju ar kimono piedurkni. Cenzdamies uzminēt tavu nolūku, es daudz domāju par sievietēm, kas slēpa savu seju, un negaidot manu acu priekšā kā tīstoklis atritinājās tie laiki, kad neeksistēja sejas, — es biju sa­triekts. Tātad jau senatnē seja nebija tas, ko klaji parāda, un tikai civilizācija pievērsa sejai spilgtu gaismu, un pirmo reizi seja pārvērtās par cilvēka dvēseli… Un, ja seja vien­kārši neeksistēja, bet bija darināta, tātad arī es, taisīda­mies izgatavot masku, patiesībā nekādu masku nebiju ra­dījis. Tā ir mana īstā seja, bet tas, ko es uzskatīju par īsto seju, patiesībā izrādījās maska … Nu labi, pietiek, ta­gad jau viss vienalga… Šķiet, ka arī maska noskaņota miermīlīgi, tā ka te varētu arī beigt; kā tu domā? … Tikai pēc tam, ja izdosies, gribētos noklausīties arī tavu atzīša­nos … Nezinu, kur tas viss mūs novedīs, bet domāju, ka mums vēl ir par ko parunāt.