KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tas, kas nedzīvs guļ skapī, nav vis maska, bet tu pats. Par tavu maskarādi zināja ne tikai meitene, kas rotaļājās ar jo-jo. Kopš pašas pirmās minūtes… Kopš tās minūtes, kad tu pašapmierināti runāji par magnēta lauka saviļņo­jumu, es sapratu visu. Tu jautāsi, kā es to sapratu, — ne­jautā, lūdzu, vairāk neko. Es, protams, samulsu, apjuku, iz­bijos. Lai sacītu ko sacīdama, tā bija pārdroša rīcība, ko pat nevarēja gaidīt no tevis — visparastākā cilvēka. Un tāpēc, kad es ieraudzīju, cik pašapzinīgi tu izturies, man likās, ka man rādās halucinācijas. Tu ļoti labi zināji, ka es redzu tev cauri. Un, to zinādams, tu tomēr uzstāji, lai mēs klusēdami turpinām šo izrādi. Sākumā man tas likās briesmīgi, bet tad es saņēmos un nodomāju, ka tu to dari manis dēļ. Tu biji mazliet samulsis, biji maigs pret mani, mīļš, šķita, ka tu uzaicini mani uz deju. Un, kad es ierau­dzīju, kā tu visiem spēkiem centies būt nopietns un izlie­cies, it kā esi piekrāpts, manu sirdi pildīja pateicība un man gribējās paklausīgi sekot tev.

Bet tu taču visu laiku maldījies. Tu raksti, it kā es esot atgrūdusi tevi, — tie ir meli. Vai gan tu pats sevi neat- grudi? Man šķiet, ka es saprotu tādu noskaņojumu, kad gribas sevi atgrūst. Un, tā kā ar tevi tā bija'gadījies, es gandrīz biju samierinājusies ar domu dalīties tavās cieša­nās. Lūk, kāpēc es nopriecājos par tavu masku. Pat par to, kas notika, es domāju ar laimes izjūtu. Mīla norauj maskas, un tāpēc jācenšas uzlikt maska mīļotā cilvēka priekšā. Ja jau nebūs maskas, tad nebūs arī laimes to no­raut. Vai tu mani saproti?

Nevari nesaprast. Līdz pašai pēdējai minūtei tu šaubī­jies: vai tik tā nav īstā seja, ko tu uzskatīji par masku, vai tā nav maska, ko tu uzskati par īsto seju? Vai tā nav? Protams, ir. Ikviens, kuru pavedina, padodas pavedināju- mam, ļoti labi to apzinādamies.

Tātad maska vairs neatgriezīsies. Sākumā ar maskas palīdzību tu gribēji atgriezt sevi, bet kopš zināma brīža tu sāki skatīties uz to tikai kā uz neredzamo cepuri, lai aiz­bēgtu no sevis. Un tāpēc tā kļuva nevis maska, bet tava otrā īstā seja. Taisnība? Beidzot tu parādījies savā īstajā izskatā. Tā bija nevis maska, tas biji tu pats. Tikai tad, ja neslēpj no otra, ka maska ir maska, ir nozīme to uzlikt. Padomā par sievietes kosmētiku, kas tev tā nepatīk, — neviens necenšas slēpt, ka tā ir kosmētika. Vispār slikta nebija vis maska, bet tu vienkārši nezināji, kā ar to ap­ieties. Pierādījums? Kaut arī tu uzliki masku, tik un tā nespēji nekā izdarīt. Nespēji izdarīt ne labu, ne sliktu. Tikai klaiņāji pa ielām, bet pēc tam uzrakstīji šo atzīša­nos, bezgalīgu kā čūska, kas saķērusi sevi aiz astes. Vai tava seja bija apdedzināta vai ne, vai tu uzliki masku vai ne — tevi tas nekādi neietekmēja. Tu nevari pasaukt masku atpakaļ. Un, tā kā neatgriezīsies maska, vai ir vērts at­griezties arī man? …

Bet vienalga tā ir briesmīga atzīšanās. Man likās, it kā mani, pilnīgi veselu, ar varu uzlikuši uz operāciju galda un griež un graiza ar simtiem sarežģītu skalpeļu un šķēru, kas paredzēti nezin kādam nolūkam. No šī redzes viedokļa izlasi vēlreiz to, ko tu esi uzrakstījis. Un tu noteikti sa­

dzirdēsi manus vaidus. Ja man būtu bijis laiks, es tev pa­skaidrotu katra mana vaida nozīmi. Bet es bīstos, ka aiz­kavēšos un tu pa gūsi atnākt. Tu esi mīkstmiesis. Kaut ari tu saki, ka seja ir taciņa, kas saista cilvēkus, bet pats tu esi mīkstmiesis, tu esi gluži kā muitas ierēdnis, tikai centies aizcirst durvis. Tu, tik augstsirdīgs cilvēks, nevari nomierināties, sacel traci, it kā es, ko tu visiem spēkiem noturēji aiz sienas, esot pārkāpusi pāri šai sienai, kura līdzīga cietuma mūrim un nolaupījusi tavu sievu. Un tu, neteikdams ne vārda, steidzīgi aiznagloji maskas durvis, tiklīdz redzes laukā parādījās mana seja. Patiešām ir tā, kā tu saki, pasaule ir pilna nāves. Bet vai nāvi nesēj tev līdzīgi cilvēki, kuri nevēlas pazīt nevienu citu kā vien paši sevi? v

Tev neesmu vajadzīga es — tev vajadzīgs spogulis. Ikviens svešais tev nav nekas vairāk kā spogulis ar tavu atspulgu. Es negribu atgriezties šajā spoguļu tuksnesī. Mana sirds gatava vai plīst no tavas ņirgāšanās — nekad, nekad savā mūžā es nesamierināšos ar to.

(Tālāk ir vēl divas rindiņas, taču tās tik stipri sasvīt- rotas, ka nav iespējams nekā izlasīt.)

… Kāds negaidīts trieciens. Uzreiz pazinusi manā maskā masku, tu joprojām tēloji pievilto. Tūkstoškājaini kauna tārpi sāka rāpot pa mani, izmeklēdami vietas, kur viegli parādās ^osāda, — paduses, muguru, sānus. Nervi, kas sajūt kaunu, droši vien atrodas pašā ādas virsmā. Mani pārklāja negoda izsitumi, es uzblīdu gluži kā slīko­nis. Ir bezjēdzīgi lietot nodrāzto izteicienu, ka es nevēlos būt klauns, kas neapzinās sevi par klaunu, jo paši šie vārdi ir kļuvuši klauna vārdi. Tu taču visu esi redzējusi caur un cauri. Vai tas neatgādina teātri, kurā tēlojis tikai viens pats aktieris, kas noturējis sevi par neredzamu, jo pilnīgi noticējis melīgiem burvju vārdiem, pat neiedomā­damies, ka viņš ir visiem redzams? Ādu vagoja kauna tirpas. Un šajās ādas vagās izauga jūras eža adatas. Vēl mazliet, un es pārvērtīšos par dzeloņainu dzīvnieku …

. Es stāvēju šūpodamies pilnīgā apjukumā. Un, kad ieraudzīju, ka arī ēna šūpojas, sapratu, ka tās nav manas iedomas, — es patiešām šūpojos. Jā, es esmu pieļāvis ne­piedodamu kļūdu. Acīm redzot, kaut kur esmu iekāpis

aplamā autobusā. Līdz kurai vietai man jāatgriežas, lai pārkāptu man vajadzīgajā? Aizvien vēl šūpodamies, es mēģināju atsvaidzināt atmiņu, meklēdams nobružātā, no­ti aipītā kartē.

Bija vēla, greizsirdības pilna nakts, kad es nolēmu rakstīt šīs piezīmes … Pavedināšanas diena, kad es pirmo reizi uzrunāju tevi… Rīts, kad es nolēmu, ka kļūšu izvir­tulis … Smaidoša rītausma, kad bija pabeigta maska … Drūms vakars, kad sāku darināt masku… Un garais pe­riods ar apsējiem un tārpiem, kuri mani pamudināja to darīt… Ko, vai vēl par maz? … Kaut arī es esmu aizgājis tik tālu, bet, ja nepārsēdīšos tur, kur vajag, man būs jā­meklē izejas punkts pavisam citā pusē. Vai patiešām arī patiesība manī neatkarīgi no tvertnes vienmēr bija saglu­mējis ūdens, kā tu apgalvo? …

Vispār kāpēc lai pazemīgi pieņemu tavu apsūdzību? Un vispirms grūti piekrist domai, ka nāves sēklas sēj tas, kas, līdzīgi man, nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi. Pats izteiciens «nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi» man liekas ārkārtīgi trāpīgs un interesants, bet apskatīt to daudz plašākā nozīmē nekā sekas — jebkuros apstākļos nozīmē piedēvēt tam vairāk, nekā tas pelna. Nevēlēties pa­zīt nevienu citu kā vien sevi — vienmēr ir sekas, bet nekādā ziņā nav iemesls. Svarīgākais ir tas (es rakstīju par to arī piezīmēs), ka mūsdienu sabiedrībai nepiecieša­mas galvenokārt abstraktas cilvēku attiecības, un tāpēc pat tādi cilvēki, kas, tāpat kā es, zaudējuši seju, var bez šķēr­šļiem saņemt algu. Dabiskos apstākļos mēs atrodam kon­krētas cilvēku attiecības. Apkārtējos uztver kā atkritumus, vislielākais, uz ko viņi ir spējīgi, — vilkt nožēlojumu dzī­vību tikai grāmatās un vientuļās saliņās, kuras dēvē par ģimeni. Lai arī cik skaļi televīzijas izrādes par ģimenes tēmām dziedātu slavas dziesmas ģimenei, pasaule ārpus ģimenes, kurā ir tikai ienaidnieki un izvirtuļi, tieši šī pa­saule nosaka tā vai cita cilvēka vērtību, norāda viņam algu, garantē viņa dzīves tiesības. Katru svešinieku pavada indes un nāves smaka, un cilvēkus galu galā sāk vajāt bailes no svešiniekiem. Protams, vientulība arī ir bries­mīga, bet vēl briesmīgāk ir, ja nodod sveša maska. Mēs nevēlamies tēlot no tagadnes izmestus stulbeņus, kuri iz­tapīgi turas pie svešām himerām. Bezgalīgs, monotons dienu atkārtojums šķiet cīņas lauks, kas pārvērties ikdie­nībā. Cilvēki pilnīgi nododas tam, lai nolaistu pār seju dzelzs aizkaru, aizslēgtu to, neļautu svešiniekam iekļūt iekšā. Un, ja viss norisinās labi, viņi sapņo par nepiepil­dāmo (gluži tāpat kā mana maska) — par to, kā aizbēgt no savas sejas, vēlas pat kļūt caurspīdīgi. Nav tāda sveša cilvēka, par kuru varētu sacīt, ka iepazīsi viņu, ja vēlēsies Vai šajā ziņā tu pati, būdama pārliecināta, ka ar vārdiem «nevēlos pazīt nevienu citu kā vien sevi pašu» var satriekt otru cilvēku, nevari saslimt ar smagu kaiti — nevēlēšanos pazīt nevienu citu kā vien sevi?