KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Lai novērstu domas, ieslēdzu televizoru. Ja neveicas, tad neveicas — demonstrēja ārzemju hroniku, patlaban bija raidījums par Amerikas nēģeru nemieriem. Nelaimīgo nēģeri saplēstā kreklā vilka baltie policisti, un diktors lie­tišķi ziņoja:

— Rasu nemieri Ņujorkā, kas izraisīja tik daudz sa­traukuma garās, melnās vasaras sākumā, deva kompetento personu paredzētos rezultātus. Harlemas ielas pārplūdi­nāja vairāk nekā, piecsimt policistu kaskās, nēģeri un bal­tie. Tika sperti piesardzības soļi tāpat kā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada vasarā. Vairākās baznīcās vienlaikus ar svētdienas dievkalpojumu tiek noturēti pro­testa mītiņi. Gan policisti, gan Hārlemas iedzīvotāji rau­gās cits uz citu ar nicinājumu un neuzticību …

Mani pārņēma pretīga sāpju un skumju sajūta, itin kā zobos būtu ieķērusies asa zivs asaka. Zināms, man ar nē­ģeri nav nekā kopēja, izņemot to, ka mēs esam pārvērtu­šies par aizspriedumu objektu. Nēģerim ir biedri, tādi paši kā viņš, turpretī es esmu pilnīgi vientuļš. Nēģeru problēma var kļūt par nopietnu sociālu problēmu, bet tas, kas skar mani, paliks individuālos ietvaros un ne soli nevarēs iz­lauzties laukā no tiem. Bet no šīm nemieru ainām man aiz­rāvās elpa, tāpēc ka es pēkšņi iztēlojos sapulcējamies kopa vairākus tūkstošus vīriešu un sieviešu, tādus pašus kā es, kuri zaudējuši seju. Interesanti, vai mēs sacelsimies pret aizspriedumiem tikpat enerģiski kā nēģeri? Nē, tas nav iespējams. Drīzāk mēs saplūksimies savā starpā, jo mums kļūs pretīga citu kroplība, vai arī aizbēgsim kur kurais, lai neredzētu cits citu. Nē, to vēl varētu paciest. Bet mani aiz­rāva doma par šiem nemieriem. Bez jebkādas redzamas nepieciešamības, izmantojot pirmo ieganstu, kas pagadī­sies, mūsu — briesmoņu pūļi ies uzbrukumā parasto cil­vēku sejām. Naida dēļ? Jeb varbūt aiz pilnīgi utilitāras slepenas tieksmes iznīcināt normālu seju un kaut ar vienu cilvēku papildināt savas rindas? Gan viens, gan otrs va­rēja būt diezgan svarīgs stimuls, bet pār visu dominēja kaislīga vēlēšanās kā vienkāršam kareivim pazust sacel­šanās mutulī. Tieši kareivis eksistē pilnīgi anonīmi. Kaut arī viņam nav sejas, tas nav šķērslis uzdevuma izpildīša­nai, un tādējādi eksistences jēga viņam ir nodrošināta. Ne­gaidot izrādīsies, ka karaspēka daļa bez sejas ir ideāla ka­reivju grupa. Ideāla kaujas vienība, kura bez drebēšanas dosies postīt postīšanas dēļ.

Sapņos viss varēja norisināties tieši tā. Bet īstenībā es joprojām biju vientuļš. Es nebiju nogalinājis ne putniņa, kaut arī kabatā atradās gaisa pistole. Ar riebumu izslē­dzis televizoru, paraudzījos pulkstenī — laiks, ko es tev biju atvēlējis, jau pagājis.

Un tad es galīgi zaudēju mieru. Es ieklausījos katrā skaņā, ik pa brītiņam lūkojos pulkstenī — pretīga sajūta gluži kā plūdu laikā, kad nepielūdzami ūdens ceļas. Pag, soļi!… Nē, ierējās kaimiņu suns, acīm redzot, svešinieks. Un tagad? Atkal nav… Tev soļi nav tik smagi. Klau, ap- stajās mašīna, noklakstēja durtiņas, bet diemžēl — šķērs­ielā aiz mājas. Kļuvu aizvien tramīgāks. Kas tad galu galā noticis? Vai nav kas atgadījies? Varbūt esi cietusi satiksmes katastrofā? Varbūt tevi vajā kāds izvirtulis?… Bet tad tu varētu vismaz piezvanīt… Pat tu, kurai tā pa­tīk izvirtība … Nevajag, ir lietas, par kurām nedrīkst jo­kot … To, kas noticis, klāj tik maiga, tik plāna ādiņa, ka tai nedrīkst pieskarties ar vārdiem…

Ja es tā raizējos, tad varbūt labāk iet tev pretī? Kāpēc strēbt karstu putru! Ja iziešu tūlīt un mēs ceļā izšķirsi­mies— ar to arī viss beigsies. Pat ja tu esi jau izlasījusi, tev varbūt vajadzēja vairāk laika, nekā es paredzēju, lai sagremotu izlasīto, lai apdomātu, kā man labāk atbildēt. Bez tam tev vēl vajadzēja apbedīt masku, ko es biju no­devis tavā ziņā. Burtnīcas tu atstāsi kā lietisku pierādī­jumu, bet vienalga, lai bez atlikuma izdzēstu visas šī ne­lādzīgā sapņa pēdas, tu gribēsi sīkos gabaliņos saraustīt, saplēst giasku un pogu, — un arī tam droši vien bija ne­pieciešams vairāk laika, nekā es biju rēķinājis. Vispār ta­gad galvenais ir laiks. Nav izslēgts, ka tu jau esi ceļā uz māju. Vēl pēc trim minūtēm tu uzkāpsi lievenī, kā parasti divas reizes īsi piezvanīsi… Vēl divas minūtes … Vēl mi­nūte …

Neiznāca. Pamēģināšu vēlreiz no sākuma. Vēl piecas minūtes … Vēl četras minūtes … Vēl trīs minūtes … Vēl divas minūtes … Vēl viena minūte… Es bez gala to at­kārtoju un atkārtoju, un pulkstenis jau ir deviņi, desmit, rādītāji tuvojas vienpadsmitiem. Mani nervi saspringa, pārvērtās tērauda caurulītēs, kas šķindēja, rezonējot ielas trokšņa taktī. Es čukstus uzdevu sev jautājumus. Kas vēl varēja atgadīties?… Kur tu varēji iet, izņemot māju?… Taču nesaņēmu nekādas atbildes… Pilnīgi dabiski… At­bildes arī nevarēja būt… Ja tu pareizi esi sapratusi ma­nas piezīmes…

Pēkšņi es sāku lamāties. Lamādamies drudžaini tinu saites ap seju, pēc tam, tik tikko aizvēris durvis, izmetos uz ielas. Ko es kavējos! Ja tā, beidzot jāizšķiras! Varbūt jau ir par vēlu! Par vēlu? Kas ir par vēlu? Es arī pats īsti nezināju, kāpēc lietoju šo vārdu, bet nojautas bija drūmas, sakaitētas nelaimes atmosfēras pilnas, itin kā es būtu iedzīts dziļi nezvēra rīklē.

…Un šīs nojautas apstiprinājās. Bija ap divpadsmi­tiem, kad es piegāju pie mājas, kur īrēju istabu. Gaisma istabā nedega, nebija nekādu pazīmju, ka tajā kāds atro­das. Nesaudzīgi pārmezdams sev pašpaļāvību, ar kādu es gaidīju līdz tik vēlai stundai, es kāpu augšā pa sētas puķes kāpnēm un, sajuzdams mutē rūgtumu, atvēru durvis. Sirds skaļi dauzījās, gluži kā sistos pret plānu parafīna papīru. Pārliecinājies, ka istabā nav dzirdama ne skaņa, es aizde­dzināju gaismu. Tevis nebija. Arī tava līķa nebija. Istabā nekas nebija mainījies kopš tā brīža, kad es to atstāju. Uz galda akurāti gulēja trīs burtnīcas, un pat zīmīte, kurā es rakstīju, lai tu sāc lasīt ar pirmās burtnīcas pirmo lappusi, joprojām atradās zem tintes pudelītes. Varbūt tu vispār neesi parādījusies šajā istabā? Es brīnījos aizvien vai­rāk… Lai gan man būtu bijis vieglāk, ja tu būtu pazu­dusi nelasot nekā aizgājusi pēc izlasīšanas. Tik un tā ne­

laime bija notikusi. Es ieskatijos skapi. Nebija nekādu pa­zīmju, ka tu būtu pieskārusies maskai un pogai.

Kaut gan, pagaidi… Smaka… Tikko manāma pelē­juma smaka, sajaukta ar putekļiem, — tā, bez šaubām, ir tavējā. Tātad tu tomēr esi šeit bijusi. Bet to, ka viss, ieskaitot zīmīti, palicis savā vietā, var uztvert kā zīmi, ka tu esi ignorējusi burtnīcas… Bet kāpēc tad tu aizgāji til< tālu?

Nejauši paskatījies uz zīmīti, es nodrebēju. Papīrs bija tas pats, uz kura es rakstīju, bet rokraksts pavisam cits. Tā bija vēstule man, ko tu biji uzrakstījusi zīmītes otrā pusē. Acīm redzot, izlasījusi burtnīcas, tu aizbēgi. Tātad noticis visļaunākais, ko es biju paredzējis.

Nē, nevajag tik viegli lietot vārdu «visļaunākais». Vēs­tules saturs pārspēja visus manus pieņēmumus, tas ap­stulboja mani. Bailes, apjukums, sāpes, ciešanas — to visu nekādi nevar salīdzināt ar to, ko es izjutu. Kā minamā bil­dītē, kur viens vilciens pārvērš blusu zilonī, visi mani mē­ģinājumi pārvērtās par gluži pretējo, nekā es biju cerējis. Maskas apņēmība… Maskas idejas… Cīņa ar īsto seju … Visas manas cerības, kuras es centos īstenot ar šo piezīmju palīdzību, pārvērtās par muļķīgu farsu. Šausmīgi. Kas gan varētu iedomāties, ka cilvēks spēj tā ņirgāties par sevi, tā apspļaudīt pats sevi? …