KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Tagad, protams, nav vērts vairs iedziļināties šādos sīku­mos. Būtiski ir nevis spriedelējumi, nevis attaisnošanās, bet fakti. Divas tavas piezīmes ietriecās man pašā sirdī, nāvīgi ievainoja. Pirmā — tā, protams, ir cietsirdīgā atzī­šanās, ka, atmaskojusi maskas īsto būtību, tu joprojām izlikies, it kā man būtu izdevies tevi "pievilt. Un otrā — nesaudzīgā kritika par to, ka, izsakot vienu attaisnošanos pēc otras, man esot alibi, es esot anonīms, man esot mēr­ķis tīrā veidā, es vienkārši ārdot aizliegumus, — bet pa­tiesībā es neesmu apstiprinājis šos vārdus ne ar vienu īstu darbību un tikai sapratis to, ka šīs piezīmes atgādina čūsku, kas saķērusi savu asti.

Mana maska, uz kuru es liku cerības kā uz tērauda vai­rogu, sašķīda gabalos vieglāk nekā stikls, — te nu nav ko iebilst. Patiešām, es jūtu, ka maska bija ne tik daudz maska, cik kaut kas tuvs jaunajai, īstajai sejai. Un, ja aizstāv manu teoriju, ka īstā seja — nepilnīga maskas ko­pija, tātad es, iztērējis milzīgi daudz darba, esmu radījis neīstu masku.

Iespējams… Negaidot es atcerējos mežoņa masku, ko nesen redzēju laikrakstā. Bet varbūt tieši tā ir īsta maska? Varbūt pareizi ir nosaukt to par masku tieši tāpēc, ka tai nav nekā kopēja ar īsto seju? Milzīgas acis, kas spiežas ārā no orbītām, milzīga mute ar gariem ilkņiem, ar spīdī­giem stikliņiem apspraudīts deguns un abās pusēs deguna pamatnei — sprogas, kas ripuļos sagrieztas pār visu seju, un ap tām, gluži kā bultu galos iespraustas, rēgojas garas putnu spalvas. Jo vairāk es raudzījos uz to, jo tā man šķita ķēmīgāka un nereālāka. Bet, vērīgi aplūkodams to, gluži kā taisīdamies to uzlikt, es sāku pamazām izprast šīs maskas ideju. Acīm redzot, tā pauda neprātīgu lūgšanu — tieksmi pārspēt visu cilvēcīgo un iekļūt dievu skaitā. Kāds baiss iztēles spēks! Satricinoša gribas kondensācija, tā aicināta pretoties dabas aizliegumiem. Varbūt ari man vajadzēja apstāties tieši pie tādas maskas, ja es spētu to izgatavot. Tad man no paša sākuma būtu bijis jāšķiras no sajūtas, it kā es slēpjos no citiem… Nepavisam. Es runāju tik dedzīgi, ka tev bija pilnīgs pamats ņirgāties par sar.ežģītiem skalpeļiem un šķērēm, kas paredzētas nez kā­diem nolūkiem. Ja labi būt briesmonim, tad varbūt nav īpašas nepieciešamības pēc maskas un pilnīgi pietiek ar tārpu mudžekli? Gan dievi kļuvuši citādi, gan cilvēki kļuvuši citādi. Cilvēki sāka ar periodu, kad mainīja seju, izgāja cauri periodam, kad seju aizsedza, kā to darīja arābu sievietes, sievietes «Stāstā par Gendzi», un nonāca pie tagadējā atklātās sejas perioda. Es netaisos apgalvot, ka tas ir progress. To var uzskatīt par cilvēku uzvaru pār dieviem un tajā pašā laikā aplūkot kā padevību viņiem. Tāpēc jau arī mēs nezinām, kas būs rīt. 'Nav izslēgts, ka rīt negaidot iestāsies atteikšanās no īstās sejas gadsimts. Bet šodien drīzāk ir nevis dievu gadsimts, bet cilvēku gad­simts. Un tam bija savi iemesli, ka mana maska imitēja īsto seju.

Nu, pietiks. Ir jau diezgan iemeslu. Ja pameklēs, var atrast attaisnojumu, cik vien vēlas. Bet, lai arī cik garā virknē tos savirknētu, tik un tā nespēšu apgāzt tos divus faktus, uz kuriem tu norādīji. Jo vairāk tāpēc, ka pret tavu otro iebildumu — mana maska galu galā neesot spējusi nekā izdarīt un noņēmusies tikai ar attaisnošanos — nav ko iebilst, gluži otrādi, es pats aizvien vairāk un vairāk to pierādu. Pietiek bezgalīgi sevi apkaunot. Ja es tikai būtu nostādījis sevi par apsmieklu, cietis sakāvi, vēl varētu iz­tikt, bet visas manas mokas izrādījās veltīgas — tas ir vairāk nekā skumīgi un tik apkaunojoši, ka es nespēju pat attaisnoties. Viss ir tik acīm redzams, ka jākrīt izmisumā. Nevainojams alibi, bezgalīga brīvība — un tik un tā ne­kāda rezultāta. Turklāt, atstājis šo sīko rakstisko atskaiti, es pats savām rokām iznīcināju savu alibi, un tagad neko vairs nevar padarīt. Vai es nelīdzinos riebīgam impoten­tam, kurš spēj tikai teikt skaistus vārdus par dzimum­tieksmi? …

Jā, vienīgais, par ko vēl ir vērts uzrakstīt, — tas ir par kinofilmu. Manuprāt, tas notika apmēram februāra sā­kumā. Piezīmēs es nemaz neskāru šo filmu — un ne tik daudz tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar mani, cik tā­pēc, ka tā pārāk skāra mani… Es neviļus izvairījos runāt par to tāpēc, ka sajutu —,tas iznīcinās visu manu grūto darbu, radot masku. Bet tagad es jau esmu nonācis līdz pēdējai robežai, un māņticībai nav vietas. Jeb varbūt tā­pēc, ka stāvoklis mainījies, es tagad to uztveru savādāk. Patiešām, tas, ko es redzēju, nebija parasta cietsirdība. Filma bija mazliet neparasta, un tai nebija sevišķu panā­kumu, bet nosaukumu tu droši vien atceries — «Viena mī­las puse».

Sastindzis peizāžs. Uz tā fona klupdama lēni iet tieva meitene vienkāršā, bet spodrā tērpā, viņas profils caur­spīdīgs kā rēgam. Viņa iet pa ekrānu no labās puses uz kreiso, tāpēc redzama tikai viņai sejas kreisā puse. Diben- plānā dzelzsbetona ēka, un meitene iet, gandrīz skardama šo ēku ar skatītājam neredzamo labo plecu. Viņa it kā kaunas no cilvēkiem, un tas ļoti harmonē ar viņas sku­mīgo profilu un vēl vairāk pastiprina smeldzošo iespaidu, ko viņa rada.

Ielas otrajā pusē trīs huligāniem līdzīgi puiši, atbalstī­jušies uz stieņa, kas nožogo trotuāru no braucamās daļas, gaida upuri. Viens no viņiem, pamanījis meiteni, iesvil­pjas. Taču meitene uz to nekādi nereaģē, it kā tai trūktu orgānu, kas uztver ārējos kairinājumus. Otrs no kompāni­jas, biedra svilpiena mudināts, pieceļas un sāk viņai tuvo­ties. Ar pierastu kustību no aizmugures viņš satver meiteni aiz kreisās rokas, cenzdamies pievilkt sev klāt, un rupji nolamājas. Meitene, it kā uz to sagatavojusies, apstājas un lēni pagriežas uz puiša" pusi… Un viņas sejas pavēr­stā labā puse izrādās keloīdo rētu nežēlīgi sagraizīta un pilnīgi izķēmota. (Sīkāka paskaidrojuma nebija, bet nāka­majā dialogā bieži atkārtojas vārds «Hirosima», un, acīm redzot, meitene ir apstarošanas upuris.) Puisis sastingst, nespēdams izrunāt ne vārda, bet meitene, aizgriezusies projām un atkal ieguvusi daiļa rēga seju, aiziet, it kā nekas nebūtu noticis …

Pēc tam meitene iet pāri vairākām ielām, izmisīgi cīnī­damās ar sevi ikreiz, kad iznāk klajā vietā, kuru no labās puses nekas neaizsedz, vai pie krustojuma, kas jāšķērso (es tik ļoti ņēmu to pie sirds, ka, burtiski, pietrūkos no savas vietas), un beidzot pieiet pie barakām, ko apjož dze­loņstieples.

Dīvainas celtnes. It kā mēs negaidot būtu atgriezušies divdesmit gadus atpakaļ, — pa iekšējo pagalmu klaiņo vecās armijas formas tērpos ģērbti kareivji. Vieni ar vien­aldzīgu sejas izteiksmi, citi maršē, pēc katriem trim soļiem apstājas un militāri sveicina. Viņu vidū vislielāko iespaidu atstāj vecs kareivis, kas visu laiku ar skubu deklamē pie sevis imperatora reskriptu, kurā tiek uzrunāti kareivji. Vārdi kļuvuši novazāti un zaudējuši jēgu — saglabājušās tikai vispārējās kontūras un tonis.

Tā ir psihiatriskā slimnīca bijušajiem karavīriem. Slim­nieki nezina par sakāvi karā un dzīvo pagātnē, palikdami tajā laikā, kas viņiem apstājies pirms divdesmit gadiem. Meitenes gaita, ejot garām šīm scēnām, izmainījusies līdz nepazīšanai, tā kļuvusi viegla un mierīga. Viņa nesarunā­jas ne ar vienu, bet starp viņu un slimajiem sajūtama sav­starpēja uzticība un tuvība kā starp draugiem, kaut arī patlaban viņiem nemaz nav vaļas. Un meitene, kamēr sa­nitārs viņai par kaut ko pateicas, sāk mazgāt veļu, nome­tusies barakas kaktiņā. Šo labdarīgo darbu viņa izvēlēju­sies pati un veic reizi nedēļā. Kad meitene paceļ galvu, starp celtnēm saredzams saules apspīdēts klajums, kur bērni bezrūpīgi rotaļājas ar bumbu.