KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Vakar, lai sastaptos pēdējo reizi, es iedevu tev plānu, kā nokļūt manā slēptuve. Tuvojas norunātais laiks. Vai neesmu ko palaidis garām? Vai, tik un tā vairs nav laika! Maska ar nožēlu šķīrās no tevis. Tā poga pieder maskai, tad apbedīsim arī tās kopā.

Tātad tu jau visu esi izlasījusi. Atslēga atrodas pagalvī zem pelnu trauka — es gribu, lai tu atver drēbju skapi. Tieši savā priekšā tu ieraudzīsi gumijas zābakus un pa kreisi — maskas paliekas un pogu. Dari ar tām, ko vē­lies, — to es*atstāju tavā ziņā. Kad tu atnāksi, es jau būšu mājās. No visas sirds ceru, ka tad, kad tu atgriezīsies, tev būs parastā sejas izteiksme, it kā nekas nebūtu noticis…

Piezīmes .sev pašam, tās uzrakstītas uz tīrām lappusēm, kas

palikušas pelēkās burtnīcas beigās

… Es aizvien vēl gaidīju. Gaidīju joprojām pilnīgi bez­jūtīgi kā asns laukā, ko visu ziemu mīda ar kājām, un tam atliek viens — gaidīt, kamēr dos zīmi un atļaus pacelt galvu.

Iedomādamies tevi sēžam neērtā pozā — pat kājas ne- paguvi izstiept — un lasām šīs burtnīcas manā slēptuvē, kura it kā dzimusi ar veča seju, es pārvērtos par pirmat­nēju ērmu ar vienu vienīgu nervu un klusu lidinājos tum­šos, bezkrāsainos, tukšos cerību padebešos …

Bet dīvaini, manā prātā iznira tikai tavs tēls, bet pē­das, kuras tevī atstāj šīs piezīmes, es nez kāpēc nepavisam nevarēju uztvert. Vēl vairāk, pat daudzkārt pārlasīto pie­zīmju saturs, ko man vajadzēja zināt tik labi, lai nolasītu no galvas no sākuma līdz beigām, — šis saturs, gluži kā ainava caur netīru stiklu, aizslīdēja no manis, un es neva­rēju pat atšķirt pavedienu, kas palīdzētu atdzīvināt atmi­ņas. Mana sirds bija bezjūtīgi auksta un sasālīta kā kal­tēta tintes zivs. Varbūt tāpēc, ka es visam biju atmetis ar roku — lai arī kā tagad rosītos, — nekas vairs nav mai­nāms. Tādu pašu tukšumu es izjutu, pabeidzis izmēģinā­jumu sēriju. Un, jo nozīmīgāki bija šie izmēģinājumi, jo dziļāks bija šis tukšums.

Mūsu riskantās spēles rezultāts arī bija mans stāvok­lis — izlem visu tu, lai kāds būtu lēmums. Es ļoti labi sapratu, ka maskas atklāšana sāpīgi ievainos tevi, tev kļūs kauns. Bet arī tu ar savu nodevību devi man triecienu — tā ka mēs esam norēķinājušies, rezultāts — neizšķirti. Tik un tā man nav nekāda pamata izturēties izaicinoši, un es it nepavisam netaisos tev pārmest, lai kāda būtu, tava re­akcija uz šīm piezīmēm. Lai arī situācija vēl ļaunāka, nekā bija pirms maskas, un mūsu attiecības it kā iesalušas ledus blāķī, vienalga, es tik un tā esmu gatavs pieņemt jebkuru tavu reakciju uz piezīmēm — katrā ziņā būs vismaz kaut kāds lēmums.

Nē, varbūt to nevar nosaukt par lēmumu vārda pilnā nozīmē, bet kaut vai par izeju. Rūgta nožēla, dusmas, sa­kāves jūtas, lāsti, pašnoniecināšana… Es sarāvu visas ļaunās domas, kuras mani bija sagrābušas, un, vai nu labi, vai slikti, atviegloti uzelpoju, it kā paveicis milzīgu darbu.

Protams, nevar teikt, ka man negribējās, lai viss būtu labi, bet jau tas vien, ka pat gultā es nenorāvu masku un no­lēmu labāk pastāstīt tev par visu piezīmēs, — jau tas vien nozīmēja, ka es izkāru baltu karogu. Lai arī kāds būtu iz­nākums, viss būs labāks par mīlas trīsstūri — pašsaindē- šanos ar greizsirdību, kas nemitīgi plešas plašumā gluži kā vēzis.

Bet tomēr, ja padomā nopietnāk, nevar teiktāka nebija nekādu panākumu. Un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka manas pūles bijušas veltīgas un es nekā neesmu panācis, tik un tā pārdzīvotais atstājis manī pēdas. Katrā ziņā jau tas vien, ka es sapratu — īstā seja ir tikai nepa­beigta maska, — vai tas nav kolosāls ieguvums? Varbūt es biju pārāk optimistisks, bet šī apziņa pārvērtās manī par milzīgu spēku, un man likās: ja man lemts uz mūžu būt iekaltam nekūstoša ledus bluķī, tad arī šajā ledus bluķī es varu sameklēt dzīvību, un tad jau es pacentīšos otru reizi veltīgi nepūlēties… Bet labāk pārdomāt par visu mierīgi pēc tam, kad tu atgriezīsies, turēdama rokās kapitulācijas noteikumus. Patlaban katrā zinā man atlicis viens — gai­dīt…

Kā marionete ar pārgrieztiem diegiem es bezspēkā no­kritu uz grīdas, man gribējās tikai cik iespējams mazināt pretestību laika plūsmai. Gaišais debesu četrstūris, ko iezī­mēja loga ietvars un blakus māja, šķita kā cietuma mūris Es neatrāvu no tā acis un centos sevi par to pārliecināt Un doma, ka es viens neesmu ieslodzīts, ka visa pasaule — milzīgs cietums, — saskanēja ar manu toreizējo noskaņo­jumu. Es turpināju savu domu: katrs cenšas izrauties no šīs pasaules. Tomēr īstā seja, kļuvusi nevajadzīga kā aste, negaidot izvērtās par važām, un nav cilvēka, kuram būtu izdevies izbēgt. Ar mani ir citādi… Tikai es, kaut uz īsu mirkli, izbaudīju dzīvi aiz mūra, Es nespēju izciest tās pā­rāk blīvo atmosfēru un tūlīt atgriezos atpakaļ — lai būtu tā, bet es pazīstu šo dzīvi. Un, ja nenoliedz dzīvi aiz mūra, īstā seja — tā nav nekas cits kā nepilnīgas maskas mode­lis — nemodina nekādas pārākuma jūtas. Tagad, kad esi dzirdējusi manu atzīšanos, manuprāt, tu nespēsi katrā ziņā iebilst pret to.

Tomēr, kad betona mūris, kas aizsedza debesis, pama­zām zaudēja krāsu un izzuda tumsā, man uzmācās nepār­varamas dusmas par to, ka pūlējos nepievērst uzmanību laika nesaudzīgajam ritējumam. Līdz kādai vietai tu esi izlasījusi? Nav grūti aprēķināt, ja zina, cik lappušu vidēji var izlasīt stundā … Pieņemsim, ka minūtē viena lappuse, tātad sešdesmit lappuses… No tā brīža pagājušas četras stundas un divdesmit minūtes, tātad tev kuru katru mirkli jābeidz. Bet tu, protams, pārtrauci, nevarēji nepārlasīt da­žas vietas otrreiz. Bija brīži, kad, sakožot zobus, it kā ku­ģim šūpojoties, tev vajadzēja pārvarēt sevi. Bet vienalga, lai arī cik reižu tu pārtrauktu lasīšanu, tev būs nepiecie­šams laiks ne vairāk par stundu… Tobrīd es bez jebkāda iemesla pietrūkos kājās un tūlīt nodomāju, ka vispār man nebija nekādas nepieciešamības piecelties, bet tagad jau bija zudusi vēlēšanās atgulties no jauna. Es piecēlos, iede­dzināju gaismu un uzliku tējkannu uz gāzes plītiņas.

Pa ceļam no virtuves es pēkšņi sajutu tavu smaržu. Acīm redzot, tā bija kosmētikas smarža, tā plūda no tualetes galdiņa, kas stāvēja guļamistabā pie pašām durvīm.

Uzmācās nelabums, kā tas mēdz būt, kad dziļi kaklā ieziež ar jodu. Acīm redzot, ārā izlīdušo tārpu momentāna reakcija. Bet es jau reiz biju tēlojis masku izrādē; un vai man tagad bija tiesības šķebīgi saviebties no kosmētikas, ko lieto citi? Jābūt iecietīgākam. Reizi par visām reizēm man jāpaceļas pāri bērnišķīgajiem aizspriedumiem pret kosmētiku un liekajiem matiem. Tad, izlietodams metodi, ar kādu ārstē riebumu pret čūskām, es nolēmu koncentrēt visu savu uzmanību uz kosmētika.s psiholoģiju. Kosmē­tika… Sejas izgatavošana… Dabiski, ka tā ir īstās se­jas noliegums. Drosmīgas pūles — mainot sejas izteiksmi, censties kaut par soli tuvoties svešam cilvēkam. Bet kad kosmētika dod gaidīto efektu?… Vai sievietes var tad ne­izjust greizsirdību pret šo kosmētiku? Tā kā nebūtu ma­nāms … Bet lūk, kas ir savādi… Kāpēc pat visgreizsirdī­gākā sieviete nekādi nereaģē uz svešu cilvēku, kas ieguvis viņas seju? Vai iztēles nabadzīguma dēļ vai pašuzupurē­šanās dēļ? … Varbūt pārpilnības un pašuzupurēšanās, un iztēles dēļ, kas neļauj noteikt starpību starp sevi un svešu cilvēku? … Tas viss veda garām mērķim un nepavisam neizdziedēja riebumu pret kosmētiku. (Protams, tagad viss ir savādāk. Tagad, man šķiet, es turpinātu tā. Sievietes spējīgas izjust greizsirdību pret savu kosmētiku, acīm re­dzot, tāpēc, ka intuitīvi pārliecinās par īstās sejas vērtības krišanu. Aizmirsušas par īpašumu, viņas instinktīvi jūt, ka īstās sejas vērtība nav nekas vairāk kā tā laika relikts, kad mantotais īpašums garantēja stāvokli sabiedrībā. Var­būt tas pierāda, ka viņas ir daudz reālistiskākas un saprā­tīgākas par vīriešiem, kas pieķeras līstās sejas autoritātei? Tiesa, tās pašas sievietes aizliedz kosmētiku, kad tas skar bērnus. Varbūt kaut kur viņās perinās bažas? Bet tik un tā atbildība par to gulstas ne tik daudz uz sieviešu noteik­tības trūkumu, cik uz pamatskolas izglītības konservatī­vismu. Ja uz skolas sola audzēkņu apziņā iesakņos priekš­statu par kosmētikas lietderību, tad, dabiski, arī vīrieši uz­ņems kosmētiku bez pretošanās… Nu labi, pietiek. Lai arī cik daudz iespējamu paskaidrojumu es dotu, galu galā tā ir tikai notiesātā nožēlpjama attaisnošanās. Katrā ziņā skaidrs ir viens — pat maska nespēj izdziedināt manu pre­tīgumu pret kosmētiku.)