KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Pēc tam cits skats. Tagad mēs redzam meitenes dzīvi mājās. Viņas māja — maza darbnīca pilsētas nomalē, kur no skārda štancē rotaļlietas, — prozaiska, drūma māja. Bet, kad skatītājs gan no labās, gan kreisās puses redz pietvīkušo meitenes seju, pieticīgajā mājas izskatā parādās dīvaina pārmaiņa, un pat rindā saliktās vienkāršās rokas spiedes sāk žēli vaidēt. Un, kamēr ar kaitinošu rūpību tika atainotas šīs ikdienišķās dzīves detaļas, modās bažas par meitenes nākotni, kas nekad nepienāks, par viņas sejas daiļo pusi, ko .nekad neviens nenovērtēs. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka tāda līdzjūtība sadusmo meiteni, nepatīk viņai. Tāpēc nepavisam nebūs jābrīnās, ja kādu dienu šī meitene izmisuma uzplūdumā aplies ar skābi neskarto sejas pusi un padarīs tādu pašu kā sakropļoto. Vienalga, tā nav izeja. Bet nevienam nav tiesību apsūdzēt meiteni par to, ka viņai neienāca prātā (nekāds) cits līdzeklis.

Un atkal nākamās dienas rīts. Meitene, pagriezusies pret brāli, pēkšņi saka:

— Karš. Nez kāpēc tas tik ilgi nesākas?

Tomēr meitenes tonī it nemaz nebija jaušams naidī­gums pret citiem cilvēkiem. Viņa nepavisam to nesacīja tāpēc, ka alktu atriebties tiem, kurus nav sakropļojis karš. Viņa vienkārši loloja naivu cerību, ka, sākoties karam, tūlīt notiks vērtību pārvērtēšana, cilvēku intereses koncen­trēsies ne tik daudz uz seju, cik uz vēderu, ne tik daudz uz ārējo formu, cik uz dzīvību. Šķita, ka brālis sapratis jau­tājuma būtību, tāpēc viņš vienaldzīgā tonī noteica:

— Jau krietni ilgi… Bet rītdienai pat laiku nevar precīzi pareģot.

— Ja tik viegli būtu uzzināt, kas notiks rīt, pareģes paliktu bez maizes.

— Protams. Tāpat ir ar karu — tikai pēc tam, kad tas būs sācies, uzzināsi, ka tas iesācies.

— Pareizi gan. Ja iepriekš zinātu, ka sasitīsies, ne­viens nesasistos…

Tas, ka par karu tika runāts tā, vienaldzīgā tonī, it kā no kāda gaidītu vēstules, bija smagi, radīja neciešamu atmosfēru.

Bet ielās nav nekā tāda, kas vēstītu vēdera un dzīvības tiesību atjaunošanu. Kinokamera meitenes dēļ šaudās pa ielām, bet vienīgais, ko tai izdodas pamanīt, — tā ir pār­mērīga alkatība, nesaudzīga dzīvības izšķiešana. Izplūdes gāzu bezgalīgā jūra… Neskaitāmas jaunceltnes… Ne­tīru, putekļainu rūpnīcu kaucošie dūmeņi… Joņojoši ugunsdzēsēju automobiļi… Briesmīga burzma izpriecu vietās un izpārdošanās… Nepārtraukti zvani policijas iecirknī… Televīzijas reklāmu nemitīgās klaigas…

Galu galā meitenei liekas, ka viņa nespēj vairs gaidīt. Ka nevar ilgāk gaidīt. Tad šī meitene, kura nekad neko nebija lūgusi, vēršas ar sirsnīgu lūgumu pie brāļa. Viņa sāk lūgt brāli aizbraukt kopā ar viņu kaut kur tālu, tālu (kaut reizi mūžā). Brālis tūlīt pamana, ka vārdu «mūžā» viņa uzsver vairāk nekā vārdu «reizi», bet viņš jūt, ka viņam nav tiesību uzspiest māsai vientulību kā agrāk, cita ceļa nav, un viņš piekrītoši pamāj, jo mīlēt nozīmē dalīties bēdās.

Un, lūk, pēc dažām nedēļām brālis un māsa aizbrauc. Tumsā iegrimusi istaba provinces viesnīcā pie jūras. Māsa visiem spēkiem cenšas, lai sakropļotā sejas puse paliktu ēnā un brālim būtu redzama tikai daiļā puse, sasien matus ar lentu, ir neparasti mundra, līksma. Viņa teic, ka jūra ir nejūtīga. Brālis atbild, ka tas ir nepareizi, ka jūra ir lie­liska stāstītāja. Bet viņu uzskati atšķiras tikai šajā jautā­jumā. Par pārējo, pat sīkumiem, viņi ir pilnīgi vienis prātis, gluži kā iemīlējušies, katrs vārds viņiem iegūst divkāršu jēgu. Paņēmusi no brāļa cigareti, meitene mēģina smēķēt. Viņu satraukums pāriet patīkamā nogurumā, un viņi at­gulstas blakus gultā. Caur logu, ko viņi atstājuši atvērtu, lai varētu redzēt mēnesi, māsa vēro, kā cita pēc citas krīt zelta lāses, applūdinot robežu starp jūru un debesīm. Viņa uzrunā brāli, bet tas neatbild.

Vērodama, kā uzlec mēness, kas atgādina zelta valzivs muguru, meitene visu laiku kaut ko gaida, bet tūlīt, atce­rējusies, ka viņi atbraukuši pie jūras, lai pārtrauktu gaidī­šanu, uzliek roku uz brāļa pleca, sāk purināt viņu, cenz­damās uzmodināt, un čukst:

— Vai tu mani nenoskūpstīsi?

Brālis bija pārāk samulsis, lai arī turpmāk izliktos gu­ļam. Acis pavēris, raudzīdamies uz caurspīdīgo, gluži kā no porcelāna veidoto māsas profilu, viņš nespēja viņu no­lamāt, bet, protams, nevarēja arī izpildīt tādu lūgumu. Taču māsa nepiekāpās.

— Rīt taču var būt karš… — karsti lūgdama, aiz- .elsdamas viņa čukstēja, tuvinādama savas lūpas aizvien vairāk brāļa lūpām.

Tā izmisīga aizlieguma pārkāpšana rada neprātīgu, ne­pilnīgu degšanu starp diviem veseriem, kas nesit taktī, — starp niknumu un vēlēšanos … Mīlestība un pretīgums … Maigums un tieksme nogalināt… Piekrišana un atraidī­jums… Glāsti un sitieni — aizvien ātrāka krišana, kas ro­taļājās ar nesamierināmām kaislībām, krišana, kas nogriež atpakaļceļu… Ja to nosauc par nekaunību, vai tad kaut viens no viņu paaudzes var izvairīties no tā, lai netiktu ievilkts līdzīgā nekaunībā?

Debesis kļuva gaišākas, tuvojās rītausma. Meitene, ieklausīdamās guļošā brāļa elpā, klusu piecēlās un sāka ģērbties. Pie brāļa pagalvja viņa nolika jau iepriekš sa­gatavotas divas aploksnes un zagšus izgāja laukā no ista­bas. Tiklīdz durvis aiz viņas aizdarījās, brālis, kurš, kā šķiet, bija gulējis, atvēra acis. No pusatvērtajām lūpām izlauzās dobjš vaids, pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņš

piecēlās no gultas, piegāja pie loga un, šņirkstot sakodis zobus, sāka piesardzīgi skatīties, mazliet izliecies pār pa­lodzi. Viņš ieraudzīja, kā meitene, gluži kā balts putns, strauji skrien uz drūmi bangojošās jūras pusi. Vilnis reizi no reizes atmeta atpakaļ balto putnu, taču, beidzot pievā­rējusi to, meitene, gan pazuzdama, gan no jauna parādī­damās, aizpeldēja atklātā jūrā.

Viņš vairs ilgāk nespēja nostāvēt uz ceļiem uz cietās grīdas, tālumā parādījās sarkanu uguņu līnija, un tas uz mirkli novērsa viņa uzmanību, bet, kad viņš no jauna pa­skatījās turp, kur pirms tam kā balts punkts bija peldējusi māsa, nekas vairs nebija redzams.

Visi ir cieši pārliecināti, ka pasaka par neglīto pīlēnu noteikti beidzas ar gulbja dziesmu. Tur tad arī rodas opor- tūnisms. Labi pašam izjust to, ko izjūt gulbis. Lai kādu dziesmu tev dziedātu citi — tā ir nāve, pilnīga sakāve. Man tas ir pretīgi. Paldies! Ja es nomiršu, neviens nedo­mās par mani kā par gulbi, tātad es varu cerēt uz uz­varu … Kad es noskatījos šo filmu, tā izraisīja tikai dus­mas, bet patlaban ir savādāk. Es nevaru neapskaust šo meiteni.

Viņa vismaz rīkojās. Ar kādu milzīgu drosmi viņa sa- , grāva, kā liekas, nepārvaramo aizliegto sētu. Nu, un tas, ka viņa nomira, — tas taču notika pēc pašas gribas, un tas ir daudz labāk nekā stāvēt dīkā. Lūk, kāpēc šī meitene piespieda citu cilvēku izjust rūgtu nožēlu, justies gandrīz vai par nozieguma līdzdalībnieku.

Labi, es arī došu maskai vēl vienu izdevību, par laimi, tā vēl eksistē. Man viss ir vienalga, tāpēc nepieciešama tāda rīcība, kas izjauktu pašreizējo situāciju un izglābtu manus mēģinājumus no nebūtības. Drēbes, kurās es pār­ģērbos, un gaisa pistole gulēja savās vietās. Pietika attīt saites un uzlikt masku, kad tūlīt manā psiholoģiskajā spektrā notika pārmaiņas. Piemēram, īstās sejas sajūta, ka man jau četrdesmit gadu, pārvērtās sajūtā, ka man vēl tikai četrdesmit gadu. Paskatījies spogulī, es ļzjutu prieku, it kā būtu sastapies ar vecu draugu. Sīkdama kā muša, .maska no jauna sāka uzpildīties ar viņai raksturīgu rei­bumu un pašpārliecību, ko es pavisam biju aizmirsis. Ne­vajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Maskai nebija