KOBO ABE - SVEŠĀ SEJA

Nevar teikt, ka man izdevās pilnīgi saprast, kas spieda tevi tik droši pārkāpt laulību. Droši vien tā nav vis jutek­lība. Ja tā būtu juteklība, tev toreiz vajadzētu daudz at­klātāk koķetēt. Bet tu, gluži kā pildīdama rituālu, no sā­kuma līdz galam cītīgi saglabāji nesatricināmu mieru. Es patiešām nesaprotu. Kas norisinājās tevī? Es nespēju uz­tvert arī mājienu. Slikti vēl arī tas, ka izveidojušās, iesak­ņojušās neveiksmes izjūtas līdz pašam galam — katrā ziņā līdz šim laikam, kad tiek rakstītas šīs piezīmes, — tā arī palika gluži kā nenomazgājams traips. Šī pašmocība, kas aprij iekšas, ir briesmīgāka par greizsirdības lēkmēm. Lai gan es speciāli uzliku masku, lai atjaunotu taciņu un aizvilinātu tevi uz tās, tu pagāji man garām un pazudi tā­lumā. Un, tāpat kā agrāk, kad man vēl nebija maskas, es paliku viens.

Es tevi nesaprotu. Diez vai tu piekriti uzaicinājumam tikai tāpēc, ka tas tika izteikts un tev bija vienalga, kas uzaicina, diez vai tu tēloji ielas staiguli, bet… Bet nav arī pierādījumu, ka tas tā nav. Varbūt tu biji dzimusi prostitūta un es to it nemaz nenojautu? Nē, prostitūta nevar ar tādu svētsvinīgumu notēlot sievieti. Ja tu būtu bijusi prostitūta, tad, apmierinādama svešu miesas kārību, neaplietu cilvēku ar nicinājumu, nepiespiestu viņu nodoties pašmocībai. Kas tu īsti biji? Kaut arī maska visiem spē­kiem centās sagraut šķērsli, tu, nemaz nepieskārusies, iz­slīdēji tam cauri. Kā vējš vai kā gars …

Es nesaprotu tevi. Turpmākie eksperimenti ar tevi no­vedīs tikai pie viena — pie manis paša bojā ejas.

No rīta — lai gan, kas tas nu par rītu vairs, bija jau gandrīz pusdienlaiks — mēs līdz pašām viesnīcas durvīm gandrīz nesarunājāmies. Tādēļ ka naktī es ik pa brīdim pamodos bailēs, ka tik miegā man nenoslīd maska, sapņu dēļ — it kā man kaut kur jābrauc, it kā pa ceļam esmu pazaudējis biļeti — nogurums žņaudza virsdeguni gluži tā, kā tur būtu iedurts miets. Pateicoties maskai, es spēju, tā­pat kā tu, neļaut sejā parādīties nogurumam un kaunam. Bet tās pašas maskas dēļ es nevarēju ne nomazgāties, ne noskūties. Maska, palikdama nemainīga, cieši apkļāva pa nakti satūkušo seju, ataugušie bārdas matiņi, uzdūrušies šķērslim — maskai, saliecās un sāka ieaugt ādā — šaus­mīga sajūta. Vispār maska arī ir nožēlojama lieta. Gribē­jās iespējami ātrāk šķirties no tevis un atgriezties slēptuvē.

Kad, aizsmēķējot cigareti, mana īstā seja, kura visu šo laiku bija spiesta tēlot nepateicīgu lomu, ierunājās par to, kas varēja izraisīt tevī sirdsapziņas mokas, tu pēkšņi ne­droši pasniedzi man zilganzaļu pogu, un es neviļus nodre­bēju. Tā nebija manis paceltā poga, bet cita, ar ko tu no­ņēmies toreiz, pirms pāris nedēļām. Tajā laikā mani kaiti­nāja tava aizraušanās, bet, ieraudzījis šo pogu no jauna, es, šķiet, sapratu tevi. Smalkas sudrabotas stīdziņas, gluži kā iespiestas ar adatu, savīdamās brīnumainā režģī, iezī­mējās biezajā lakas pamatnē. Šķita, ka tajā sastindzis tavs mēmais kliedziens. Poga man izlikās kā pieklīdis kaķis, ko ar neizmērojamu mīlestību kopusi veca vientuļa sieviete. Naivi? Varbūt. Bet pietika man iedomāties, ka tas ir kais­līgs protests pret «viņu», kas ne reizi nav atcerējies par tavām pogām, un tava rīcība man tūlīt likās labi pārdo­māta … Ēs gatavojos apvainot tevi, bet nu apvainotais izrādījos pats — vispār es biju meistarīgi iemācījies pa­

ciest sakāvi. Interesanti, kas ir teicis šo muļķību, it kā sie­vieti var iegūt…

Visa iela mirdzēja gaismā gluži kā hromēta. Reāla bija tikai degunā palikusī tavu sviedru smaka. Ātrumā apkopis seju, es iekritu gultā un atmodos tikai rītausmā. Izrādījās, ka esmu nogulējis gandrīz septiņpadsmit stundu. Seja dega tā, it l<���ā būtu apstrādāta ar skrāpjvīli. Atvēris logu un rau­dzīdamies debesīs, kas lēni kļuva arvien gaišākas un zilā­kas, es liku klāt sejai mitru dvieli. Pamazām debesis ieguva tādu krāsu kā pogai, ko tu man biji iedevusi, un pēc tam ar kuģa skrūvi putās sakultas jūras krāsu. Man uzmācās grūtsirdība, sāpīgi saķēris ar rokām krūtis, es neviļus iebrē­cos … kāds neauglīgs dzidrums! Šajā zilgmē dzīve nav iespējama. Cik labi būtu noslāpēt vakardienu un aizvakar­dienu, lai tās pazustu. Ja analizē manu plānu tikai no for­mas viedokļa, tad nevar teikt, ka tas nebūtu devis nekādus panākumus; bet kas ievācis šo panākumu augļus un kā­dus? Ja arī bija cilvēks, kas ievāca augļus, tad tas izrādī­jās tu viena pati, jo bez kautrības notēloji ielas staiguli un kā milzīga taustāma ēna izkļuvi cauri maskai. Bet patla­ban, šeit palikusi tikai debess zilgme un sejas sāpes… Maska, kurai vajadzēja kļūt uzvarētājai, izskatījās uz galda nejēdzīgi — kā nepieklājīga bildīte pēc kāres apmie­rināšanas. Varbūt izmantot to kā mērķi vingrinājumiem šaušanā ar gaisa pistoli?… Un pēc tam saplēst to sīkos gabaliņos, it kā nekā nebūtu bijis? …

Bet zilgme pa to laiku bija kļuvusi bālāka, iela sāka iegūt savu dienas seju, un tad mana gļēvā smeldze nolupa kā veca kreve, un es no jauna tiku nesaudzīgi pievērsts neizbēgamajai īstenībai — tārpu mudžeklim. Lai arī maska nespēj man vairs sniegt sapņus, kas līdzinās svētku ugu­ņošanai, taču vēl ļaunāk — atteikties no maskas un aprakt sevi dzīvu akmens maisā bez neviena loga. Pēc vakardie­nas es vēl svārstījos, bet, ja man izdotos mūsu trīsstūrī precīzi atrast smaguma centru, tad laikam nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, veikli noturot līdzsvaru, izmantot masku. Lai cik vētrainas būtu manas pārejošās emocijas, jebkuram plānam nepieciešams zināms laiks pabeigša­nai — tas ir pilnīgi skaidrs.

Es ātri paēdu un agrāk nekā parasti izsteidzos no mā­jas. Tā kā man no jauna bija jātēlo «pašam sevi», kas at­griežas pēc nedēļas no komandējuma, šodien pēc ilgākA pārtraukuma seja atkal apsaitēta. Iedams laukā, es parau­dzījos uz savu seju, kas atspoguļojās logā, un apstulbu. Kādas šausmas! Es pilnīgi no jauna viedokļa uztvēru at­brīvotības sajūtu, ko sniedza maska. Kā būtu, ja tūlīt pat es atgrieztos mājās? … Tāda doma mudināja mani pašu… Tas tevi ietekmēs — pagājušās nakts sajūtas, bez šaubām, vēl ir dzīvas tavā miesā. Ir vērts izmēģināt. Bet vai es spēšu to izturēt — lūk, kas jājautā. Diemžēl nebija pārlie­cības. Pagājušās nakts sajūtas bija palikušas arī man. Es droši vien moku tevi niknuma uzplūdumā tāpēc, ka viss atklājies. Bet, lai kā es cietu, tik un tā gribējās uz zināmu laiku saglabāt trīsstūri. Un mūsu satikšanos, kad būšu «es pats», atliksim uz to laiku, kad sastapšos ar atžirbušu ār­pasauli un nomierināšos.

Bet vai patiesi tā ir atžirbusi, šī ārpasaule?

Institūta vārti vēl bija aizslēgti. Kad es iegāju pa sānu durvīm, sargs ar zobu suku mutē un puķu podu rokās tā izbijās, ka uz mirkli zaudēja valodu. Viņš steigšus rnetās uz vestibilu, bet es apturēju viņu un lūdzu iedot atslēgu. Pierastā ķimikāliju smaka man bija kā ievalkāti zābaki. Bet tukšā institūta ēka atgādināja spoku mājokli, kurā dzīvo tikai koka dvēsele — smaržas, soļu skaņas. Lai at­jaunotu attiecības ar īstenību, es apgriezu plāksnīti ar savu vārdu uz labo pusi un ātri pārģērbos baltajā virsvalkā. Uz šīfera tāfeles bija uzrakstīta S grupas asistenta izdarītā eksperimenta gaita. Teicami rezultāti. Tikai tas man ienāca prātā, un vairāk pie šīs domas es neatgriežos. Sai ēkā eso­šais cilvēks, kas uzkurināja sāncensību un greizsirdību, bija slavas kāres apsēsts, centās aizsteigties priekšā ci­tiem, lai dabūtu ārzemju literatūru, lauzīja galvu par kadru problēmu, krita histērijā eksperimentu finansēšanas dēļ un tai pašā laikā cītīgi strādāja, atrazdams darbā dzīves jēgu, nebija es, bet kāds cits, man ļoti līdzīgs. Man šķita, ka mans agrākais es radniecīgs manam īstajam es tikai tik daudz, cik koka dvēselei radniecīga smarža, soļu skarta. Tas mani mulsināja. Tāpēc arī noteikumi ir pavisam citi. Tehnikā pastāv savi tehnikas likumi, un, lai arī kāda būtu seja, šos likumus tas neietekmē. Vai var, piemēram, apgal­vot, ka ir ķīmija, ir fizika zaudē jēgu, ja nesameklē sevī visu pakāpju humānās attiecības, kā, piemēram: ūdens blusu, medūzu, parazītu, cūku, šimpanzes, lauku peļu at­tiecības. Protams, ka ne! Cilvēku attiecības ir tikai cilvēku darba piedeva. Savadāk neatliktu nekas cits ka tūlīt at­teikties no paliatīvas maskarādes un izdarīt pašnāvību…