MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Varbūt viņi steidzās.

— Uz kurieni?

— Kaut ko skatīties, — Stouns atbildēja, bezpalī­dzīgi paraustīdams plecus.

Bārtons piegāja pie tuvākā līķa un noliecās pār to.

— Savādi, — viņš teica. — Paskatieties, kā šis vī­rietis saķēris krūtis. Un daudzi citi tāpat.

Pārlaidis skatienu guļošajiem, arī Stouns ievēroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krūtīm, dažiem mierīgi, citiem krampjaini.

— Neliekas, ka viņiem būtu sāpējis. Sejas ir pavi­sam mierīgas.

— Vēl gandrīz vai izbrīnītas, — Bārtons teica, pie­krītoši pamādams ar galvu. — Acīmredzot nāve šiem cilvēkiem uzbrukusi pēkšņi, nopļāvusi tādus pašus, kā viņi tur gāja. Vienīgi krūtis saķertas.

— Vainagartērijas? — Stouns ieminējās.

— Šaubos. Tad viņiem seja būtu sašķobīta — tas ir sāpīgi. Arī plaušu embolijas gadījumā seja nebūtu tik mierīga.

— Ja tas noritēja ļoti ātri, varbūt viņi nepaguva …

— Varbūt. Bet man tā vien liekas, ka šie cilvēki nomiruši bez sāpēm. Tas nozīmē, ka krūtis viņi saķē­ruši tāpēc…

— Ka nevarēja paelpot, — Stouns pabeidza.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu.

— Iespējams, ka tā ir nosmakšana. Atra, nesāpīga, gandrīz acumirklīga nosmakšana. Kaut gan nē. Kad cilvēks nevar paelpot, viņš vispirms ķeras atraut vaļā visus žņaugus, it sevišķi pie kakla un krūtīm. Paska­tieties tur uz to vīrieti: viņam ir kaklasaite, bet viņš to nav aizticis. Un tā sieviete ar cieši aizpogāto ap­kakli…

Bārtons jau saka atgūties no pirmā iespaida radīta trieciena. Galva sāka strādāt skaidri. Viņi bija piegā­juši pie furgona, kas stāvēja ielas vidū. Lukturi vēl jo­projām vāji spīdēja. Stouns pasniedzās pa durvīm un tos izslēdza. Viņš atstūma vadītāja stingo ķermeni no stūres un uz puskažoka krūšu kabatas izlasīja uz­vārdu.

— Souns.

Aizmugurē pārakmeņojies sēdēja vēl viens cilvēks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija pārņēmis pēcnāves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radio­aparatūras pusi.

— Vai tā vēl darbosies?

— Domāju gan, — Bārtons atbildēja.

— Tad sameklēsim pavadoni. Tas ir mūsu pirmais pienākums. Citu varēsim pēc tam …

Stouns aprāvās: viņš skatījās uz Souna seju, kas miršanas brīdī acīmredzot bija ar visu spēku triekta pret stūres ratu. Pāri visai sejai bija iecirsta plata lokveidīga brūce, virsdegune bija ielauzta.

— Nekādi nesaprotu, — Stouns teica.

— Ko? — Bārtons vaicāja.

— So ievainojumu. Paskatieties.

— Ļoti tīrs. Taisni pārsteidzoši, cik tīrs. Tikpat kā nav asiņojis.

Un tad Bārtons apķēra. Tas bija tik neticami, ka roka pacēlās kasīt pakausi, bet atsitās pret plastmasas ķiveri.

— Sāds ievainojums sejā … — viņš sacīja. — Pār­rauti ka pil āri, sadragāts kauls, pārcirstas galvas vē­nas — asinīm tur vajadzēja tecēt straumēm!

— Jā, — teica Stouns. — Vajadzēja. Bet paskatie­ties uz citiem ķermeņiem. Pat tur, kur plēsoņas izknā­bājuši, nav nekādu asiņu.

Bārtons skatījās, un redzētais viņu pārsteidza aiz­vien vairāk. Neviens no ķermeņiem nebija zaudējis pat pilienu asins. Viņš brīnījās, kā viņi nav to pamanījuši iepriekš.

— Varbūt šīs slimības norises mehānisms …

— Jā, — teica Stouns. — Jums laikam būs taisnība.

Viņš stenēdams vilka Sounu ārā no furgona, tikai ar lielām pūlēm izstīvēdams sastingušo ķermeni no stūres apakšas.

— Tagad dabūsim rokā to sasodīto pavadoni, — viņš sacīja. — Es jau sāku par to uztraukties.

Bārtons iekāpa furgonā pa aizmugures durvīm, iz­vilka ārā Kreinu un pats ierausās viņa vietā. Stouns ieslēdza aizdedzi. Starteris gausi pagriezās, bet mo­tors palika kluss. Stouns mēģināja iedarbināt mašīnu vēl dažas reizes un tad sacīja:

— Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izlādējies, bet dzirksteli dot tam vēl tomēr vajadzētu.

— Vai netrūkst benzīna? — Bārtons jautāja.

Iestājās klusums, un pēc brīža Stouns skaļi nošķendējās. Bārtons pasmaidīja un rausās ārā. Divatā viņi aizgāja pa ielu līdz benzīna tankam, atrada tur spaini un, izdibinājuši, kā ieslēdzams sūknis, piepildīja spaini ar benzīnu. Pēc tam viņi ar pilno spaini atgriezās pie furgona, ielēja benzīnu tvertnē, un Stouns mēģināja atkal. Dzirkstele pielēca, un motors sāka rūkt. Stouns iesmējās.

— Braucam!

Bārtons ierāpās aizmugurē, ieslēdza radioiekārtu un palaida griezties antenu. Viņš saklausīja pavadoņa vājo pīpināšanu.

— Signāls ir vājš, bet dzirdēt var. Nāk no kreisās puses.

Stouns ieslēdza ātrumu. Viņi sāka virzīties uz priekšu, apbraukdami guļošos. Pīpināšana kļuva ska­ļāka. Bet, kad pabrauca garām benzīna tankam un veikalam, tā pēkšņi kļuva vājāka.

— Esam aizbraukuši par tālu. Grieziet apkārt.

Kādu brīdi Stouns izmēģinājās, kurš pārnesumu

kārbā ir atpakaļgājiens, un tad viņi virzījās atpakaļ, uzmanīgi ieklausīdamies skaņas stiprumā. Pagāja vēl minūtes piecpadsmit, iekams viņiem izdevās noteikt, ka signāla avots atrodas pilsētiņas ziemeļu nomalē.

Beigu beigās viņi apstājās pie necilas vienstāva koka karkasa mājas. Vējā čīkstēja izkārtne «Dr. Alans Benedikts».

— To jau varēja iedomāties, ka viņi pavadoni būs nesuši rādīt ārstam, — Stouns teica.

Abi izkāpa no furgona un devās uz māju. Ārdurvis bija vaļā, un vējš tās virināja turp un atpakaļ. Viņi iegāja dzīvojamā istabā, tā bija tukša. Pagriezušies pa labi, viņi nokļuva ārsta kabinetā.

Tur bija Benedikts, drukns, gaišmatains vīrietis. Vitļš sēdēja pie sava darba galda, un viņam priekšā bija' vairākas atvērtas mācību grāmatas. Pie vienas sienas atradās pudelītes, šļirces, viņa ģimenes bildes, kā arī dažas citas fotogrāfijas, kurās bija iemūžināti vīri militārās formās. Vienā no tām bija redzama grupa smaidošu karavīru, un tai otrā pusē bija uzskri- celēti vārdi: «Benijam no 87. pulka zēniem. Ancio.»

Benedikts pats truli raudzījās istabas kaktā. Acis viņam bija plaši ieplestas, seja mierīga.

— Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ārā, — teica Bārtons.

Un tad viņi ieraudzīja pavadoni.

Tas bija nolikts stateniski — apmēram metru augsts, spīdīgi pulēts konuss, kas, atgriezdamies atmosfēras

blīvajos slāņos, bija saplaisājis un apkusis. Pavadonis bija varmācīgi atvērts, acīmredzot ār knaiblēm un kaltu, kas mētājās turpat blakus uz grīdas. Konusa sānos rēgojās liels trīsstūrveida caurums.

— Attaisījis vajā, izdzimtenis tāds, — Stouns ne­izturēja.— Kuces dēls nolāpītais.

— Kā viņš varēja zināt?

— Būtu kādam pavaicājis, — Stouns nopūtās. — Toties tagad viņam viss ir skaidrs. Un līdz ar viņu vēl četrdesmit deviņiem. — Stouns pieliecās un aiz­taisīja caurumu ciet. — Vai konteiners jums ir līdzi?

Bārtons izvilka salocītu plastikāta maisu un atriti­nāja to vaļā. Pa abiem viņi to uzmauca virsū pavado­nim un pēc tam hermētiski noslēdza.

— Gribētos cerēt, ka tur vēl kaut kas ir palicis, — teica Bārtons.

— Man gan vienā ziņā gribētos cerēt, — klusi sa­cīja Stouns, — ka nav nekas palicis.

Viņi pievērsa uzmanību Benedikta ķermenim. Stouns piegāja līķim klāt un sapurināja to. Sastingušais ķer­menis, nemainīdams pozu, novēlās no krēsla uz grīdas.

Bārtona skatiens apstājās pie elkoņiem, un pēkšņi vinu pārņēma spēcīgs satraukums. Viņš noliecās pār līķi.