MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Palīdziet man, — viņš lūdza Stounam.

— Ko darīt?

— Noģērbsim viņu.

— Kādēļ?

— Gribu parbaudīt adas zilumu.

— Kāpēc tas vajadzīgs?

— Mazliet pacietieties, — Bārtons teijCa^Viņš sāka pogāt vaļā Benedikta kreklu un bikses. Kādu brīdi abi zinātnieki darbojās klusēdami, un tikai tad, kad ārsta ķermenis uz grīdas bija kails, Bārtons pakāpās atpakaļ un sacīja:

— Nu, lūk.

— Piķis un zēvele! — Stouns iesaucās.

Līķa ziluma nebija. Parasti pēc cilvēka nāves asinis smaguma spēka iedarbībā satek uz leju. Nomirstot gultā, asinis sakrājas mugurā, un tā kļūst purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sēžot, bet asinis nebija satecējušas ne gūžās, ne elkoņos, kas bija atbalstīti uz krēsla rokturiem.

— Ļoti neparasta parādība, — teica Bārtons. Pār­laidis skatienu istabai, viņš pamanīja nelielu auto- klāvu, kurā ārsts bija sterilizējis savus instrumentus. Viņš to attaisīja un atrada tur skalpeli. Paņēmis šo skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanīdamies, lai ne- pārdur savu hermētisko tērpu, viņš atgriezās pie līķa.

— Sākumam apskatīsim pašas virspusējās lielās artērijas un vēnu, — viņš teica.

— Un tās būtu?

— Radiālās. Pie plaukstas pamata.

Piesardzīgi turēdams skalpeli, Bārtons pārvilka

ar asmeni pa plaukstas pamata apakšpusi, tieši iepre­tim īkšķim. Griezuma vietā ādā izveidojās sprauga, bet no asinīm nebija ne vēsts. Viņš pārgrieza taukau­dus un zemādas audus. Asiņu nebija arī tur.

— Pārsteidzoši.

Bārtons grieza vēl dziļāk. Asiņu brūcē kā nebija, tā nebija. Un tad viņš nejauši pārgrieza lielu asinsvadu. Uz grīdas nokrita sarkanmelna birzīga viela.

— Piķis un zēvele! — vēlreiz iesaucās Stouns.

— Pilnīgi sacietējušas.

— Nav brīnums, ka nevienam netecēja asinis.

— Palīdziet man viņu pagriezt, — Bārtons lūdza. Divatā viņi .-^guldīja līķi uz muguras, un Bārtons iz­darīja dziļu iegriezumu augšstilba vidusdaļā, atseg­dams augšstifba artēriju un vēnu. Asiņu nebija arī tur, un, kad viņš pārgrieza šo pirksta resnuma artē­riju, izrādījās, ka tās saturs sarecējis blīvā sarkanīgā masā.

Viņš uzsāka vēl vienu iegriezumu, šoreiz krūtīs. Atsedza ribas, pēc tam pārmeklēja, vai ārsta kabinetā neatradīsies kāds ļoti ass nazis. Bija vajadzīgs osteo- toms, kaulu griežamais instruments, taču tāda nekur neredzēja. Bārtons izšķīrās par kaltu, ar kuru bija ticis atvērts pavadonis. Viņš izkala ārā vairākas ribas, atsegdams plaušas un sirdi. Un atkal nebija nekādu asiņošanas pazīmju.

Dziļi ievilcis elpu, Bārtons atgrieza vaļā sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Šķidru asiņu nebija nemaz.

— Pilnīgi sarecējušas, — viņš teica. — Šaubu nav. -— Vai jūs nezināt, kas varētu cilvēkus šādi sare-

cināt?

— Visu asinsvadu sistēmu? Piecarpus litru asins? Nē, nezinu. — Bārtons smagi atslīga ārsta krēslā un pilnīgā neizpratnē raudzījās uz nupat sekcionēto līķi. — Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējis. Ir gan sa­stopama tā sauktā izkaisītā intravaskulārā sarecēšana, taču tā ir reta parādība, kas iespējama vienīgi tad, ja sagadās daudzi un dažādi īpaši apstākļi.

— Vai šo parādību nevarētu izraisīt arī kāds viens toksīns?

— Teorētiski varbūt varētu. Bet patiesībā zemes virsū nav tāda toksīna …

Viņš aprāvās.

— Jā, — Stouns teica. — Tā jau laikam ir gan. Viņš pacēla «Smeltni VII» no grīdas un aiznesa uz

furgonu. Kad atgriezās, sacīja:

— Vajadzētu pārmeklēt mājas.

— Vai sāksim ar šejieni?

— Kaut vai ar šejieni.

Bārtons uzgaja misis Benediktu. Viņa bija patīkama izskata pusmūža dāma un sēdēja krēslā ar grāmatu

klēpī. Likās, tūlīt viņa pāršķirs lappusi. Bārtons sāka sievieti uz ātru roku izmeklēt, bet tad izdzirda, ka viņu aicina pie sevis Stouns.

Viņš aizsteidzās uz mājas otru galu. Stouns stā­vēja mazā guļamistabiņā, noliecies pār gultu, kurā atradās pusaudža līķis. Tā, bez šaubām, bija šī zēna istaba: pie sienām krāsainas bildes, plauktā lidmašīnu modeļi.

Zēns gulēja uz muguras, viņa vaļējās acis vērās griestos. Mute bija pavērta. Vienā rokā bija sažņaugta tukša lidmodeļu tepes tūbiņa. Pa visu gultu bija izmē­tātas tukšas pudelītes, kurās bija atradusies lidmodeļu laka, krāsu šķīdinātājs un terpentīns.

Stouns pakāpās soli atpakaļ.

— Paskatieties.

Bārtons ielūkojās zēnam mutē, iebāza pirkstu, pa­taustīja jau sacietējušo masu.

— Ak dievs! — viņš izdvesa.

Stouns rauca pieri.

— Tam bija vajadzīgs laiks, — viņš teica. — Vien­alga, kas viņu spiedis tā darīt, tam bija vajadzīgs laiks. Acīmredzot mēs šeit notikušo iztēlojamies pā­rāk vienkāršoti. Ne visi nomira momentāni. Daži no­mira savās mājās, daži paguva iziet uz ielas. Un šis bērns… — Viņš pašūpoja galvu. — Tagad ieskatīsi­mies pārējās mājās.

Iedams ārā, Bārtons vēlreiz iegriezās ārsta kabi­netā un apgāja apkārt viņa līķim. Dīvaini bija redzēt uzšķērstu plaukstas pamatu un kāju, atsegtu krūšu- kurvi un neredzēt ne piliena asins. Sajā skatā bija kaut kas mežonīgs, necilvēcisks. It kā asiņošana būtu cil­vēciskuma pazīme. «Nu, ko,» viņš domāja, «varbūt tā arī ir. Varbūt tiešām spēja noasiņot dara mūs par cilvēkiem.»

Stouns uz Pīdmontu raudzījās kā uz āķīgu uzde­vumu, izaicinājumu viņa prātam un erudīcijai. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētiņa var pastāstīt visu par šīs slimības dabu, norisi un sekām, vajag tikai pa­reizi salikt kopā iegūtos datus.

Taču, meklējumiem turpinoties, viņam bija jāatzīst, ka šie dati ir pretrunīgi.

Kādā mājā vīrs, sieva un meita sēdēja pie vakariņu galda. Vakariņas acīmredzot bija noritējušas omulīgi, labā noskaņā. Neviens no ēdējiem pat krēslu nebija paspējis atbīdīt. Visi trīs bija apklusuši ar savstar­pējas tuvības izteiksmi sastingušajās pozās, smaidī­dami cits citam pāri saviem šķīvjiem. Ēdiens šķīvjos jau bija sācis bojāties, un, klusi sanēdamas, ap to lai­delējās mušas. «Mušas jāatceras,» nodomāja Stouns.

Vecenīte sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaidīdama, viņa šūpojās cilpā, kas bija iekārta sijā. Virve, pret siju berzēdamās, čīkstēja.

Pie viņas kājām gulēja aploksne. Uz tās rūpīgā, nesteidzīgā rokrakstā: «Tam, kuru tas var interesēt.» Stouns atvēra un izlasīja:

«Nāk pastardiena. Zeme un ūdeņi atdarīsies un ap­rīs cilvēku dzimumu. Lai dievs apžēlo manu dvēseli un visus, kuri bijuši žēlīgi pret mani. Pārējos lai pa­ņem elle. Āmen.» Bārtons noklausījās un teica:

— Māmuļa sajukusi. Vecuma plānprāts. Redzējusi visus apkārt mirstam un zaudējusi saprašanu.

— Un devusies pašnāvībā?

— Jā, es tā domāju.

— Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan dīvains pašnāvības veids?

— Tas zēns ari izvēlējies ekscentrisku paņēmienu.

Stouns klusēdams pamāja ar galvu.

Rojs Tompsons, vieninieks. Pēc eļļainā darba tērpa varēja secināt, ka viņš ir turējis pilsētiņas benzīna tanku. Acīmredzot Rojs bija salaidis vannā ūdeni, no­meties ceļos, pabāzis galvu zem ūdens un palicis tā, kamēr nomiris. Kad viņu atrada, ķermenis jau bija sastindzis, bet galva vēl aizvien ūdenī; tuvumā ne­viena nebija, un nekas neliecināja, ka būtu notikusi cīņa.

— Neticami, — teica Stouns. — Tādā veidā izdarīt pašnāvību nav iespējams.